— Es. Ko? Radiograma?
Garins nometa klausuli un uzlika radioaustiņas. Klausījās, kodīja nagus. Viņa mute sašķiebās smīnā.
— Varat nomierināt strādniekus Rīt maksāsim algu. Lamola kundze dabūjusi desmit miljonus dolāru. Tūliņ sūtu naudai pakaļ izbraukumu dirižabli. «Arizona» nav tālu — tikai četrsimt jūdzes uz ziemeļrietumiem.
— Nu ko, tas manu uzdevumu padara vienkāršāku,— noteica Šeļga. Sabāzis rokas kabatās, viņš izgāja.
Iekāries griestu siksnās tā, lai kājas nepieskartos grīdai, piemiedzis acis un uz brīdi aizturējis elpu, Šeļga lifta tērauda kabīnē krita lejup.
Paralēlā šahta nebija vienmērīgi atdzesēta, posmos no alas līdz alai vajadzēja šķērsot karstas joslas — glāba vienīgi kritiena ātrums.
Astoņu kilometru dzijumā, palūkojies uz rādītāja sarkano bultu, Seļga ieslēdza reostatus un apstādināja liftu. Tā bija ala numur trīsdesmit septiņi. Trīssimt metrus dzijāk šahtas dibenā dūca hiperboloīdi un nepārtraukti īsiem sprakstieniem sprāga ugunīgi šķidrie ieži, kurus atdzesēja ar saspiestu gaisu. Šķindēja un skrapstēja elevatoru kausi, kas aizgādāja iežus zemes virspusē.
Ala numur trīsdesmit septiņi, tāpat kā visas alas galvenās šahtas sānos, izskatījās kā kniedēta dzelzs kuba iekšpuse. Aiz tās sienām tvaikoja šķidrais gaiss, atdzesēdams granīta slāņus. Šķidrās magmas josla acīm redzot nebija vairs dziji, tuvāk nekā bija aprēķināts pēc elektromagnētisko un seismografisko pētījumu datiem. Granīts bija nokveldēts līdz piecsimt grādiem. Ja šķidrā gaisa aparāti pārtrauktu atdzesēšanu kaut uz dažām minūtēm, viss dzīvais vienā mirklī pārvērstos pelnos.
Dzelzs kuba iekšpusē atradās gultas, soli, spaiņi ar ūdeni. Četru stundu ilgajā maiņā strādnieki tik Joti pārmocījās, ka viņus pusdzīvus noguldīja gultās un tikai pēc tam pacēla virszemē. Dūca ventilatori un gaisa pievadcaurules. Spuldze pie kniedētajiem griestiem asi apgaismoja divdesmit piecu cilvēku drūmās, neveselīgās, uztūkušās sejas. Septiņdesmit strādnieki atradās augšējās alās, kas bija savienotas ar telefoniem.
Šeļga iznāca no lifta. Daži pagriezās pret viņu, bet neapsveicinājās — klusēja. Acīm redzot bija stingri nolemts šahtu uzspridzināt.
— Tulku. Es runāšu krieviski, — teica Šeļga, apsēzdamies pie galda un pabīdīdams ar elkoni sāņus bundžas ar marmelādi, ar angļu sāli, pusizdzertās vīna glāzes. (Ar visu to salas valdība bagātīgi apgādāja kalnračus.)
Pie galda pienāca zilgani bals, ar bārdas rugājiem apaudzis, sakumpis, kaulains ebrejs.
— Es esmu tulks.
šeļga sāka runāt…
— Garins un viņa pasākums nav nekas cits kā kapitālistiskās apziņas galēja izpausme. Tālāk par Garinu vairs nav kur iet: viņa mērķis ir strādājošo cilvēces daļu ar smadzeņu operācijas palidzību vardarbīgi pārvērst par dzīvniekiem, atlasīt izredzētos — «dzives valdniekus», apturēt civilizācijas gaitu. Buržuji pagaidām vēl nesaprot Garinu, arī viņš pats nesteidzas panākt, lai viņu saprastu. Viņu uzskata par bandītu un agresoru. Bet buržuji galu galā sapratīs, ka imperiālisms ieaug Garina sistēmā … Biedri, mums jānovērš visbīstamākais: lai Garins neatrastu ar viņiem kopīgu valodu. Tad, biedri, jums klāsies ļauni. Bet jūs šai kastē esat nolēmuši mirt par to, lai Garins neķildotos ar Amerikas valdību. Kā gan tagad rīkoties, padomājiet? Uzvarēs Garins — slikti, uzvarēs kapitālisti — slikti. Garins ar viņiem vienosies — tad sliktāk vairs nevar būt. Jūs vēl neapzināties savu vērtību, biedri, spēks ir jūsu pusē. Pēc mēneša elevatoru kausi gāzīs virszemē zeltu, tas nāks par labu nevis Garinam, bet jums, tiem pārveidojumiem, kas mums jāizdara uz zemeslodes. Ja jūs man ticat, ticat — lidz galam, liesmaini, tad es — esmu jūsu vadonis … Ievēliet vienbalsīgi … Bet ja neticat…
Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūmajām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pamatīgi pakasīja pakausi …
— Ja neticat, runāšu vēl.
Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur nokvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Šeļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret biedriem:
— Es ticu.
— Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»
— Tas ir labi, ka ticat, — teica Šeļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāktas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcināsim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzdevums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?
105
Naktī ziemeļrietumos parādījās prožektoru klejojošā gaisma. Ostā satraukti iekaucās sirēnas. Rītausmā, kad jūra vēl gulēja ēnā, parādījās pirmie tuvojošās eskadras vēstneši: augstu pār salu riņķoja lidmašīnas, mirguļodamas rožainajā ausmā.
Gvardi jau atklāja pa tām karabīņu uguni, bet drīz pārtrauca. Salas iedzīvotāji pulcējās bariņos. Virs šahtas joprojām garoja dūmaka. Uz kuģiem sita pusstundas. Lielajā transportā norisa izkraušanas darbi — ostas celtnis izlika krastā krustām pārsietus saiņus.
Okeāns bija rāms, tinies vieglā miglas plīvurā. Debešos dziedāja propelleri. Uzlēca miglaina saules ripa. Un tad visi ieraudzīja pie horizonta dūmus. Tie klājās garā un šaurā mākonī, kas stiepās uz dienvidaustrumiem. Tur tuvojās nāve.
Salā viss apklusa, šķiet, mitējās dziedāt pat putni, kas bija atvesti šurp no kontinenta. Kāds ļaužu bariņš aizskrēja pie laivām ostā, un laivas, pilnas līdz bortiem, steidzīgi aizīrās atklātā jūrā. Taču laivu bija maz, sala — kā uz delnas, nav kur patverties. Un iedzīvotāji stāvēja sastinguši kā sālsstabi, klusēja. Daži nogulās ar seju smiltīs.
Pilī nebija samanāma nekāda kustība. Bronzas vārti aizslēgti. Gar sarkanīgajām, slīpajām sienām soļoja, ar karabīnēm uz muguras, gvardi augstās platmalēs, baltās, ar zeltu izšūtās žaketēs Nostāk pacēlās lielā hiperboloida tornis, caurspīdīgs kā mežģines. Augšup kāpjošais miglas plīvurs aizsedza skatienam tā galotni. Tomēr reti kāds paļāvās uz šo aizsardzību, rūsgani melnais mākonis pie horizonta bija pārāk iespaidīgs un draudīgs.
Daudzi ar izbailēm pagriezās uz šahtas pusi. Tur iekaucās trešās maiņas svilpe. Atraduši laiku strādāt!
Lai nolādēts zelts! Pēc tam pulkstenis uz pils ļumta nosita astoņi. Un pār okeānu pārvēlas dārdoņā — smagi, pieaugoši pērkona grāvieni. Pirmā eskadras zalve. Gaidu sekundes, liekas, izstiepās telpā, lidojošo lādiņu kaucienos.
106
Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vismaz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadzenēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi izsprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.
Tad Rollings sāka skatīties uz caurspīdīgā torņa galotni. Tur kopš vakarvakara sēdēja Garins. Apaļais kupols uz torņa gfiezās, tas bija redzams pēc meridionālo spraugu kustības. Rollings uzlika pensneju un iegrima vērošanā, atgāzis galvu. Kupols griezās ļoti ātri — pa labi un pa kreisi. Kustībā pa labi bija redzams, kā pa meridionālo spraugu virzās augšup un lejup hiperboloida stobrs.