Turklāt ziņojumi par «Arizonas» pirātiskajām dēkām radīja pārtraukumu jūras tirdzniecībā. Tvaikoņu īpašnieki atteicās iekraut, kapteiņi baidījās braukt pāri okeānam, apdrošināšanas biedrības paaugstināja maksājumus, banku pārvedumos izcēlās haoss, sākās vekseļu protestēšana, izputēja vairākas tirdzniecības firmas, Japāna pasteidzās iegāzt Amerikas koloniālajos tirgos savas lētās un draņķīgās preces.
Nelaimīgā jūras kauja izmaksāja Amerikai lielu naudu. Cieta prestižs jeb, kā to mēdza saukt, «nacionālais lepnums». Rūpnieki prasīja mobilizēt visu jūras un gaisa floti — karot līdz galīgai uzvarai, lai maksā ko maksādams. Amerikas laikraksti draudēja, ka «nenovilks sēru drānas» (laikrakstu nosaukumi bija apvilkti ar melnu rāmīti, tas uz daudziem atstāja iespaidu, lai gan tipogrāfiski nemaksāja dārgi), kamēr Pjers Garrī nebūs atvests dzelzs būrī uz Ņujorku un nosēdināts uz elektriskā krēsla. Pilsētās, iedzīvotāju burzmā, izplatījās baumas par Garina aģentiem, kas esot apgādāti ar kabatas infrasarkano staru. Gadījās, ka piekāva nepazīstamas
personas un acumirklī izcēlās panika uz ielas, kinoteātrī, restorānos. Vašingtonas valdība skaļi klaigāja, bet patiesībā bija briesmīgi apjukusi. Minukuģis, kas vienīgais no visas eskadras nebija gājis bojā pie Zelta salas, atveda kara ministram ziņojumu par kauju — tik šausminošus sīkumus, ka tos neiedrošinājās publicēt. Piecpadsmitcollīgie lielgabali izrādījās nevarīgi pret Neliešu salas gaismas torni.
Visas šīs nepatikšanas piespieda Savienoto Valstu valdību sasaukt Vašingtonā konferenci.
Kad bija izsludināta konferences sasaukšanas diena, laikrakstu redakcijas, visas pasaules radiostacijas saņēma paziņojumu, ka inženieris Garins personīgi piedalīsies atklāšanā.
109
Garins, Cermaks un inženieris Sefers laidās ar liftu galvenās šahtas dziļumā. Aiz vizlas lodziņiem bezgalīgās rindās ņirbēja caurules, vadi, nostiprinājumi, elevatoru akas, platformas, dzelzs durvis.
Izbrauca caur astoņpadsmit zemes garozas joslām — astoņpadsmit slāņiem, pēc kuriem, tāpat kā pēc koka gadskārtām, varēja noteikt planētas mūža laikmetus. Organiskā dzīve sākās ceturtajā slānī «no uguns», kādreizējā paleozoiskajā okeānā. Tā pirmatnējie ūdeņi saturēja radioaktīvos sāļus un lielu daudzumu ogļskābes. Tas bija «dzivibas ūdens».
Nākamās — mezozoiskās ēras rītausmā no okeāna ūdeņiem izkāpa gigantiski briesmoņi. Miljoniem gadu viņi drebināja zemi ar alkatīgiem rēcieniem. Vēl augstāk, šahtas slāņos, atrada putnu paliekas, vēl augstāk — zīdītāju Tur tuvojās ledus laikmets —skarbais, sniegotais cilvēces rīts.
Lifts ,glīdēja caur pēdējo, deviņpadsmito slāni, kas bija radies no izvirdumu liesmām un haosa. Tā bija arhaiskās ēras zeme — melnsarkans, sīkgraudains vienlaidu granīts.
Garins kodīja nagus aiz nepacietības. Visi trīs klusēja. Bija grūti elpot. Uz muguras visiem trim rēgojās
skābekļa aparāti. Varēja dzirdēt hiperboloida rēkoņu un sprādzienus.
Lifts iegāja spilgtas elektrospuldžu gaismas joslā un apstājās virs milzīgas piltuves, kurā saplūda gāzes. Garins un Sefers uzlika kā ūdenslīdējiem apaļas gumijas ķiveres un izgāja pa vienu no piltuves lūkām uz šaurām dzelzs kāpnēm, kas stateniski veda piectāvu nama dziļumā. Viņi sāka kāpt lejup. Kāpnes izbeidzās ar loka platformu. Uz tās daži līdz viduklim kaili strādnieki apaļās ķiverēs ar skābekļa aparātiem uz muguras tupēja virs hiperboloidu apvalkiem. Vērdamies lejup, rēcošajā bezdibeni, strādnieki kontrolēja un virzīja starus.
Tādas pašas stāvas kāpnes ar apaļiem spraišļiem savienoja šo platformu ar apakšējo loku. Tur stāvēja dzesinātāji ar šķidru gaisu. Strādnieki, ieģērbušies no galvas līdz kājām gumijotā tūbā, skābekļa ķiverēs, vadīja no apakšējās platformas dzesinātājus un elevatoru kausus. Tas bija visbīstamākais darbu iecirknis. Viena neuzmanīga kustība, un cilvēks pakļuva zem hiperboloida griezīgā stara. Apakšā kvēlojošie ieži šķidrā gaisa strūklās plaisāja un sprāga. No apakšas augšup lidoja iežu šķembas un vēlās gāzu mutuļi.
Elevatori stundā izsmēla līdz piecdesmit tonnām. Darbs secās. Kopā ar smeļamkausiem nolaidās visa sistēma — «dzelzs kurmis», kas bija uzbūvēta pēc Manceva plāniem, augšējais loks ar biperboloidiem un gāzu piltuve. Šahtas nostiprināšana sākās tikai augšpus «kurmja» sistēmas.
Šefers paņēma no garāmslīdoša kausa sauju pelēku putekļu. Garins saberza tos starp pirkstiem. Ar nepacietīgu žestu pieprasīja zīmuli. Uzrakstīja uz papirosu kārbas:
«Smagie izdedži. Lava.»
Šefers māja ar apaļu, briļļainu ķiveri. Piesardzīgi virzīdamies pa loka platformas malu, viņi apstājās pie aparātiem, kas tērauda trosēs karājās pie šahtas monolitās sienas un slīdēja zemāk kopā ar visu «dzelzs kurmja» sistēmu. Tie bija barometri, seismografi, kompasi, svārsti, kas atzīmēja smaguma spēka paātrinājumu dotajā dziļumā, elektromagnētiskie mērītāji.
Šefers norādīja uz svārstu, paņēma no Garina papi
rosu kārbu un nesteigdamies uzrakstīja uz tās akurātajā vācu rokrakstā:
«Smaguma spēka paātrinājums kopš vakarrita palielinājies par deviņām simtdaļām. Sai dziļuma paātrinajumam vajadzēja samazināties lidz 0,98, turpretī mēs iegūstam paātrinājuma pieaugumu par 1,07…»
«Magnēti?» — uzrakstīja Garins.
Šefers atbildēja:
«Kopš rita magnētiskie aparāti stāv uz nulles. Mēs esam ieurbušies zemāk par magnētisko lauku.»
Atspiedis rokas pret ceļgaliem, Garins ilgi lūkojās lejup, melnā akā, kas sašaurinājās lidz tikko saredzamam punktam, kur, iegrauzdamies aizvien dziļāk zemē, rūca «dzelzs kurmis». Šorit šahta sāka lauzties caur olivīna joslu.
110
— Nu, Ivan, kā ar veselību?
Šeļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Šeļga.
Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Šeļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu nospieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?
— Man, biedri Šeļga, tagad ceļš uz Padomju Krieviju ir slēgts, notiesās.
— Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.
Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krabjus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atradās Padomju Dzimtene.
— Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.
Kad zēns atlaba, Šeļga sāka viņam uzmanīgi izskaidrot radušos stāvokli un redzēja, tāpat kā savā laikā Taraškins, ka Ivans visu aptver jau pusvārdā un noskaņots nesamierināmi, padomju garā. Ja tikai negaustos pēc Ļeņingradas — būtu zelta puika.