Ierēdņi pasmējās par šādu amizantu joku:
— Par cik jūs pārdodat zeltu? He!
— Par pašizmaksu, — atbildēja kapteiņu palīgi. (Uz visiem pieciem kuģiem norisa burtiski viena un tā pati saruna.)
— Proti?
— Divarpus dolāri par kilogramu.
— Zemu vērtējat savu zeltu.
— Pārdodam lēti, preces netrūkst, — atbildēja kapteiņu palīgi, sūkdami pīpes.
Ierēdņi tā arī ierakstīja žurnālos — «Krava — dzeltena metala stieņi, ar nosaukumu zelts». Pasmējās un aizgāja. Bet smieties nebija par ko.
Pēc divām dienām Sanfrancisko rīta laikrakstos, sludinājumu nodajā, uz balti dzeltenām afišām, kas bija izlīmētas uz reklāmu stabiem, un vienkārši ar krītu uz ietvēm parādījās paziņojums:
«Inženieris Pjotrs Garins, uzskatīdams, ka cīņa par Zelta salas brīvību ir pabeigta, un dziļi nožēlodams upurus, kādus nesis pretinieks, goddevīgi piedāvā Savienoto Valstu iedzīvotājiem mierīgu tirdzniecisku sakaru sākumam piecus ar tīru zeltu piekrautus kuģus. Piecus kilogramus smagi zelta stieņi tiek pārdoti par divarpus dolāriem kilogramā. Visi, kas vien vēlas, var iegādāties stieņus tabakas, drogu un piena veikalos, laikrakstu kioskos, pie zābaku spodrinātājiem un tā tālāk. Lūdzu pārliecināties, ka zelts, kas man pieietams neierobežotā daudzumā, ir īsts. Ar cieņu. Garins.»
Protams, neviens cilvēks nenoticēja šīm muļķīgajām reklāmām. Vairums kontraģentu noslēpa zelta stieņus. Tomēr pilsēta runāja par Pjotru Garinu, jūras laupītāju un leģendāru nelieti, kas atkal traucēja godīgu cilvēku mieru. Vakara avīzes pieprasīja Pjera Garrī linčošanu. Pēc pulksten pieciem vakarā dīkdieņu pūļi devās uz ostu un skrejošos mītiņos pieņēma rezolūciju — nogremdēt Garina kuģus un komandas locekļus pakārt pie laternu stabiem. Policisti tik tikko apvaldija pūli.
Pa to laiku ostas iestādes izdarīja izmeklēšanu. Dokumenti uz visiem pieciem kuģiem bija kārtibā, pašiem kuģiem nevarēja uzlikt sekvestru [34] , jo ipašnieks bija pazistama holandiešu transporta firma. Tomēr iestādes prasīja aizliegt tirgošanos ar stieņiem, jo tas satracināja iedzīvotājus. Bet neviens ierēdnis nespēja pretoties kārdinājumam, kad bikšu kabatās viņam ieslidināja divus zelta stieņus. Pēc cietuma, pēc krāsas, pēc svara tas bija visīstākais zelts, kaut vai izstiepies. Jautājumu par tirdzniecību atstāja atklātu, pagaidām notušēja.
Trīsdesmit divās dienas laikrakstu redakcijās kaut kādi nerunigi jūrnieki iestiepa pa maisam ar mīklainajiem stieņiem. Pateica tikai: «Dāvana.» Redaktori sašuta. Trisdesmit divās redakcijās izcēlās briesmīga brēka. Izsauca juvelierus. Ieteica vērsties pret Pjera Garrī nekaunību ar asiņainiem sodiem. Bet stieņi nezin kur pazuda no trīsdesmit divu laikrakstu redakcijām.
Pa nakti pilsētā bija izmētāti zelta stieņi tieši uz ietvēm. Pulksten deviņos frizētavās un tabakas veikalos izkāra paziņojumu: «Seit pārdod tīru zeltu par divarpus dolāriem kilogramā.»
Iedzīvotāji neizturēja.
Visnelāgākais bija tas, ka neviens nesaprata, kāpēc pārdod zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Bet nenopirkt — nozimēja palikt par muļķi. Pilsētā sākās jezga un nekārtības. Tūkstošgalvains pūlis stāvēja ostā pie kuģiem un kliedza: «Stieņus, stieņus, stieņus! .. » Zeltu pārdeva tieši uz kuģu kāpnēm. Šai dienā apstājās tramvaji un pazemes dzelzceļš. Kantoros un valsts iestādēs valdīja haoss: ierēdņi nevis kārtoja lietas, bet skraidīja pa tabakas veikaliem, lūgdami pārdot kādu stienīti. Noliktavas un veikali netirgojās, pārdevēji aizmuka, pilsētā saimniekoja zagļi un kramplauži.
Klīda baumas, ka zelta daudzums esot ierobežots un vairāk kuģu ar stieņiem nebūšot.
Trešajā dienā visās Amerikas malās sākās zelta drudzīs. Klusā okeāna dzelzceļa līnijas veda uz rietumiem satrauktus, apmulsušus, šaubu tirditus, uzbudinātus laimes meklētājus. Vilcieni tika ieņemti ar joni. Sai cilvēces muļķības vilni valdīja vislielākais apjukums.
Kā parasti ar novēlošanos no Vašingtonas pienāca valdības rikojums: «Policijas karaspēkam noslēgt pieeju kuģiem, kas atveduši tā saucamo zeltu, komandierus un komandas arestēt, kuģus aizzīmogot.» Pavēle tika izpildīta.
Satracināti ļaudis, kas bija atbraukuši meklēt laimi no citām valsts malām, pametuši darbu, dienestu, lai piepildītu saules sakarsētās Sanfrancisko krastmalas, kur viss ēdamais bija iznicināts tikpat kā pēc siseņu bara uzbrukuma, — šie par mežoņiem pārvērtušies cilvēki pārrāva policistu ķēdes, kāvās kā traki ar revolveriem, nažiem, zobiem, sameta krietnu tiesu policistu līcī, atbrīvoja Garina kuģu komandas un izveidoja bruņotu rindu pēc zelta.
Pienāca vēl trīs kuģi no Zelta salas. Tie sāka izkraut stieņus ar celtņiem tieši krastmalā, gāza tos grēdās. Tās bija neizturamas šausmas. Cilvēki trīcēja, skatīdamies uz rindām pēc dārgumiem, kas mirdzēja tieši uz bruģa.
Sai laikā Garina aģenti bija beiguši uzstādit skaļruņus lielo pilsētu ielās. Sestdienā, kad pilsētu iedzīvotāji pēc darba fabrikās un kantoros piepildīja ielas, visā Amerikā atskanēja skaļa, ar mežonīgu akcentu, bet neparasti pašpārliecināta balss:
«Amerikāņi! Ar jums runā inženieris Garins, tas, kurš izsludināts ārpus likuma, ar kuru biedē bērnus. Amerikāņi, es esmu izdarījis daudz noziegumu, bet tie visi mani veda uz vienu mērķi — cilvēces laimi. Es piesavinājos zemes stūrīti, niecīgu saliņu, lai uz tās novestu līdz galam grandiozu un nebijušu pasākumu. Es nolēmu ielauzties zemes dzīlēs, sasniegt neskartus zelta krājumus. Astoņu kilometru dziļumā šahta ielauzās biezā verdoša zelta slānī. Amerikāņi, ikviens tirgojas ar to, kas viņam ir. Es piedāvāju savu preci — zeltu. Es pelnu desmit centus uz dolāru, pārdodot zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Tas nav daudz. Bet kāpēc man aizliedz pārdot rnanu preci? Kur ir jūsu tirdzniecības brīvība? Jūsu valdība mīda kājām brīvības un progresa svētos pamatus. Es esmu gatavs atlīdzināt kara izdevumus. Es atdošu atpakaļ valstij, kompānijām un privātām personām visu naudu, ko «Arizona» pēc kara laika paražām rekvizēja uz kuģiem un bankās. Es lūdzu tikai vienu — ļaujiet man brīvi tirgoties ar zeltu. Jūsu valdība man to aizliedz, apķīlā manus kuģus. Es paļaujos uz visu Savienoto Valstu iedzīvotāju aizstāvību.»
Skaļruņus policisti iznīcināja tai pašā naktī. Valdība apelēja pie iedzīvotāju saprāta:
«… Lai arī tā ir patiesība, ko ziņoja bēdīgi slavenais bandīts, izceļotājs no Padomju Krievijas, inženieris Garins. Bet tāpēc jo ātrāk jāaizber ciet šahta Zelta salā, jāiznīcina pati iespēja iegūt neizsmeļamus zelta krājumus. Kas notiks ar darba, laimes, dzīves ekvivalentu, ja zeltu sāks rakt kā mālus? Cilvēce nenovēršami atgriezīsies pie pirmatnējiem laikiem, pie maiņas tirdzniecības, pie mežonības un haosa. Aizies bojā visa ekonomiskā sistēma, iznīks rūpniecība un tirdzniecība. Inženieris Garins ir vislielākais provokators, velna kalps. Viņa uzdevums — devalvēt[35] dolāru. Bet to viņš nepanāks ..
Valdība notēloja drūmu zelta paritēta iznīcināšanas ainu. Taču saprātīgo nebija daudz. Neprāts bija pārņēmis visu valsti. Pēc Sanfrancisko parauga pilsētās apstājās dzīve. Vilcieni un miljoni automobiļu joņoja uz rietumiem. Jo tuvāk nāca Klusais okeāns, jo dārgāki kļuva pārtikas produkti. Tos nebija ar ko pievest. Izsalkušie laimes meklētāji izlaupīja ēdamlietu veikalus. Mārciņa šķiņķa maksāja simt dolāru. Sanfrancisko cilvēki mira uz ielām. Aiz bada, slāpēm, neciešamās svelmes kļuva ārprātīgi.