Kāda cilvēciska sirds gan varētu palikt mierīga, kad uzgaidāmās istabas cieņpilnajā klusumā pēkšņi sakustētos riekstkoka durvju masīvais bronzas rokturis — ķetna, kas tur lodi, un parādītos mazs vīriņš tumšpelēkā žaketē, ar visa-i pasaulei pazīstamo bārdiņu, kura sedz vaigus, mokoši nelaipns, gandrīz pārcilvēks, ar dzelteni neveselīgu seju, kas atgādina visai pasaulei pazīstamo izstrādājumu marku: dzeltenu ripuļi ar četrām melnām svītriņām … Pavērdams durvis, karalis ieurbās ar acīm apmeklētājā un ierunājās ar stipru amerikānisku akcentu: «Lūgtu.»
13.
Sekretārs (ar neiedomājamu laipnību) pavaicāja, turēdams zelta zīmuli divos pirkstos:
— Piedodiet, jūsu uzvārds?
— Ģenerālis Subotins, krievs … emigrants.
Atbildētājs dusmīgi uzrāva plecus un novilka saņurcītu kabatlakatu pār pelēkām ūsām.
Sekretārs, smaidīdams tā, it kā viņi draudzīgi sarunātos par vispatīkamākajām lietām, pārlidoja ar zīmulīti pār bloknotu un ievaicājās jau pavisam piesardzīgi:
— Mesjē Subotin, kāds nolūks ir jūsu paredzamajai sarunai ar misteru Rollingu?
— Ārkārtējs, ļoti svarigs.
— Varbūt es mēģināšu to īsumā izklāstīt misteram Rollingam.
— Redzat, — mērķis, kā sacīt, skaidrs plāns … abpusēji izdevīgs …
— Plāns par ķīmisko cīņu pret boļševikiem, vai tā jūs jāsaprot? — pavaicāja sekretārs.
— Pilnīgi pareizi… Es gribu piedāvāt misteram Rollingam.
Ģenerālis Subotins, tumši piesarcis no briesmīga asins pieplūduma, pārtrauca:
— Ko tad vairs, mister, kā jūs sauca! Mans plāns nav sliktāks, bet arī šis — lielisks plāns. Jāsāk tikai rīkoties! No vārdiem pie darbiem … Kāpēc tāda vilcināšanās?
— Dārgo ģenerāl, vilcināmies vienīgi tāpēc, ka misters Rollings saviem izdevumiem pagaidām nesaskata ekvivalentu.
— Kādu ekvivalentu?
— Nomest seši tūkstoši astoņi simti piecdesmit tonnas sinepju gāzes no aeroplāniem misteram Rollingam nesagādā nekādas grūtības, bet tam vajadzīgi zināmi izdevumi. Karš prasa naudu, vai nav tiesa? Iesniegtajos plānos misters Rollings pagaidām saskata vienīgi izdevumus. Bet ekvivalents, tas ir, ienākumi no diversijām pret boļševikiem, diemžēl, netiek norādīti.
— Skaidrs kā diena!… ienākumi… milzīgi ienākumi ikvienam, kas atdos Krievijai likumīgos valdītājus, likumīgo, normālo iekārtu, — zelta kalni šādam cilvēkam! — Ģenerālis sarauktu pieri kā ērglis ieurbās ar acīm sekretārā. — Ahā! Tātad norādīt arī ekvivalentu?
— Tieši tā, apbruņoties ar skaitjiem: pa kreisi — pasīvs, pa labi — aktīvs, pēc tam — svītra un ar plus zīmi starpība, kas var ieinteresēt misteru Rollingu.
— Ahā! — ģenerālis iesēcās, uzbāza ciešāk putekļaino platmali un apņēmīgi aizsoļoja uz durvīm.
14.
Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie visiem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, vaļējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.
— Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekretāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielaidiet mani pie kara]a ārpus rindas.
Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.
— Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.
— Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Garina lietā.
Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekstkoka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats nospieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.
Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Semjonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šobrīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis viņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Semjonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:
— Nu?
— Darbs padarīts.
— Plāni?
— Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpratums …
— Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.
— Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aizsūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Garina laboratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Garini.
— To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.
— Vienu mums izdevās novākt pie malas.
— Jūs viņu nogalinājāt?
— Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …
— Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubultnieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.
— Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass
Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums izstāstīs sīki.
— Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..
Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pavērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:
— Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?
Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu nekauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibumiem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu sekundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.
. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:
— Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Garins pašreiz atrodas Parīzē.
15.
Rollings pietrūkās kājās — nāsis iepletās, starp uzacīm pietūka dzīsla. Viņš pieskrēja pie durvīm un aizslēdza tās, pēc tam pienāca Semjonovam cieši klāt, satvēra krēsla atzveltni un ar otru roku iekrampējās galda malā. Noliecās pie Semjonovā sejas:
— Jūs melojat!
— Kāpēc lai es melotu … Tas notika tā: Stass Tiklinskis sastapa šo dubultnieku Petrogradā, pastā, kad šis nodeva telegramu, un ievēroja adresi: Parīze, Batinjolas bulvāris … Vakar Tiklinskis atbrauca no Varšavas, un mēs tūdaļ aizsteidzāmies uz Batinjolas bulvāri un kafejnīcā ieskrējām tieši krūtīs Garinam vai viņa dubultniekam, nelabais lai viņus atšķir.