Mezgla stacijās, uz sliežu ceļiem vāļājās līķi — nogalināti vilcienu šturmēšanas karstumā. Pa šosejām, lauku ceļiem, pāri kalniem, līdzenumiem, cauri mežiem vilkās — atpakaļ uz austrumiem — bariņi laimīgo, stiepdami uz mugurām maisus ar zelta stieņiem. Atpalikušos nosita vietējie iedzīvotāji un bandīti.
Sākās medības uz zelta nesējiem, viņiem uzbruka pat no aeroplāniem.
Valdība beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Palāta votēja likumu par vispārēju mobilizāciju vecumā no septiņpadsmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, tos, kas izvairījās no mobilizācijas, nodeva lauku kara tiesai. Ņujorkas nabadzigajos kvartālos apšāva vairākus sim tus cilvēku. Stacijās parādījās apbruņoti kareivji. Vienu otru saķēra, novilka no vagonu platformām, šāva gaisā un cilvēkos. Tomēr vilcieni atstāja stacijas pārpildīti. Dzelzceļi, kas piederēja privātām kompānijām, atrada, ka izdevīgāk ir nelikties ne zinis par valdības rīkojumiem.
Sanfrancisko iebrauca vēl pieci Garina tvaikoņi, un atklātā reidā, visa līča priekšā izmeta enkuru skaistule «Arizona» — «jūru bieds». Tās hiperboloidu aizsardzībā kuģi izkrāva zeltu.
Sādā situācijā pienāca Vašingtonas konferences atklāšanas diena. Pirms mēneša Amerikai piederēja puse no visas pasaules zelta krājumiem. Tagad, ko tur runāt, Amerikas zelta fonds tika vērtēts tieši divsimt piecdesmit reižu zemāk. Grūtības, milzīgos zaudējumus, izlietās asinis — to vēl varēja kaut kā paciest. Bet ja nu pēkšņi trakajam nelietim Garinam ienāks prātā pārdot zeltu par dolāru vai desmit centiem kilogramā? Vecie senatori un palātas locekļi staigāja pa kuluāriem ar šausmās nobālušām acīm. Rūpniecības un finansu karaļi plātīja rokas:
«Tā ir pasaules katastrofa, briesmīgāka nekā sadursme ar komētu.»
«Kas ir inženieris Garins?» — jautāja. «Ko īsti viņš grib panākt? Izputināt valsti? Muļķīgi. Nesaprotami… Pēc kā viņš tiecas? Grib kļūt diktators? Lūdzu, ja tu esi pasaulē bagātākais cilvēks. Galu galā mums arī pašiem šī demokrātiskā iekārta apnikusi vairāk nekā margarīns … Valstī valda nekārtības, laupīšanas, jukas, blēņas, — nudien, lai labāk valsti pārvalda diktators, vadonis ar vilka ķetnām.»
Kad kļuva zināms, ka sēdē ieradīsies pats Garins, publikas konferenču zālē sanāca tik daudz, ka cilvēki kāpa uz kolonām, uz palodzēm. Ienāca prezidijs. Apsēdās. Klusēja. Gaidīja. Beidzot priekšsēdētājs pavēra muti, un visi, kas atradās zālē, pievērsa skatienus augstām, baltām, ar zeltu rotātām durvīm. Tās atvērās.
Ienāca neliela auguma vīrietis, neparasti bāls, ar smailu, melnu bārdiņu, ar melnām, tumšu loku ietvertām acīm. Mugurā viņam bija parasta pelēka žakete, sarkana kravate — tauriņš, kājās brūnas kurpes ar biezu zoli, kreisajā rokā jauni cimdi.
Viņš apstājās, dziji ievilka elpu caur nāsīm. Strupi pamāja ar galvu un sparīgi uzkāpa pa tribīnes pakāpieniem. Iztaisnojās. Bārdiņa izslējās stāvus. Atbīdīja malā karafi ar ūdeni. (Visā zālē varēja dzirdēt, kā noklunkstēja ūdens, — tik kluss bija.) Spalgā balsī ar mežonīgu izrunu, viņš teica:
— Džentlmeņi… Es — Garins … Es atnesu pasaulei zeltu …
Visu zāli satricināja aplausi. Visi kā viens piecēlās un vienā rīklē iebļāvās:
— Lai dzīvo misters Garins! … Lai dzīvo diktators! …
Aiz logiem miljonu pūlis rēca, dauzīdams taktī pazoles:
— Stieņus! … Stieņus! … Stieņus! …
114
«Arizona» bija nule kā atgriezusies Zelta salas ostā. Jansens ziņoja Lamola kundzei par stāvokli kontinentā. Zoja atradās vēl gultā, starp mežģiņu spilveniem (mazā rīta pieņemšana). Pustumšajā guļamistabā vēdīja asa puķu smarža, kas nāca no dārza. Gar Zojas labo roku nodarbojās manikīre. Otrajā viņa turēja spogulīti un sarunādamās neapmierināti aplūkoja sevi.
— Bet, mans draugs, Garins šķiras no prāta, — Zoja teica Jansenam, — viņš padara zeltu bezvērtīgu … Viņš grib kļūt ubagu diktators.
Jansens paslepus uzmeta skatienus nupat iekārtotās guļamistabas pasakaini greznajai apdarei. Atbildēja, turēdams cepuri uz ceļgaliem:
— Garins sarunā ar mani teica, lai jūs neuztrauktos, Lamola kundze. Viņš ne soli neatkāpjas no iecerētās programas. Izmezdams tirgū zeltu, viņš vinnēja kauju.
Nākamajā nedēlā senāts pasludinās viņu par diktatoru. Tad viņš pacels zelta cenu.
— Kādā veidā? Nesaprotu.
— Ar likumu aizliegs ievest un pārdot zeltu. Pēc mēneša zelta vertiba būs agrākā. Pārdots nav nemaz tik daudz. Lielāka bija brēka.
— Bet šahta?
— Šahta tiks iznīcināta.
Lamola kundze sarauca uzacis. Uzsmēķēja.
— Neko nesaprotu.
— Nepieciešams, lai zelta daudzums būtu ierobežots, citādi tas zaudēs cilvēka sviedru smaku. Protams, iekāms iznicināt šahtu, tiks sagādāti krājumi ar tādu aprēķinu, lai Garinam piederētu vairāk nekā piecdesmit procentu no visas pasaules zelta daudzuma. Tādējādi paritēts, ja ari tas pazemināsies, tad tikai par dažiem centiem uz dolāru.
— Lieliski … bet cik viņi asignē manam galmam, manām fantāzijām? Man vajag briesmīgi daudz.
— Garins lūdza jūs sastādīt tāmi. Likumdošanas kārtībā jums piešķirs tik, cik jūs prasīsiet…
— Bet vai es zinu, cik man vajag? … Cik tas viss ir muļķīgi. .. Pirmkārt, strādnieku ciemata, darbnīcu, noliktavu vietā tiks uzcelti teātri, hoteļi, cirki. Tā būs brīnumpilsēta … Tilti kā vecos ķīniešu zīmējumos savienos salu ar sēkļiem un rifiem. Tur es uzcelšu peldētavas, spēļu paviljonus, ostas jahtām un gaisa kuģiem. Salas dienvidos pacelsies milzīga ēka, kas būs redzama jūdzēm tālu: «Nams, kur atdusas ģēnijs». Es aplaupīšu visus Eiropas muzejus. Es savākšu visu, ko radījusi cilvēce. Mans mīļais, man galva plīst pušu no visiem šiem plāniem. Es pat sapņos redzu marmora kāpnes, kas iesniecas mākoņos, svētkus, karnevālus …
Jansens izslējās zeltītā krēsliņā:
— Lamola kundze …
— Pagaidiet, — viņa nepacietīgi pārtrauca, — pēc trim nedēļām šurp atbrauc mans galms. Visus šos salašņas vajag barot, izklaidēt un savest kārtībā. Es gribu ataicināt no Eiropas divus trīs īstus karaļus un duci tīrasiņu prinču. Mēs atvedīsim ar dirižabli Romas pāvestu.
Es gribu tikt iesvaidīta un kronēta pēc visiem likumiem, lai par mani vairs nesacerētu ielas fokstrotus …
— Lamola kundze, — Jansens lūdzoši teica, — es neesmu jūs redzējis veselu mēnesi. Kamēr jūs vēl esat brīva. Izbrauksim jūrā. «Arizona» ir uzspodrināta par jaunu. Man gribētos atkal pastāvēt ar jums uz tiltiņa zem zvaigznēm.
— Nezinu, Jansen, nezinu, — Zoja iebilda, — reizēm man liekas, ka laime rodama vienīgi tieksmē pēc laimes … Un vēl — atmiņās … Bet tas paguruma brīžos … Kādreiz es atgriezīšos pie jums, Jansen… Es zinu, jūs gaidīsiet mani pacietīgi… Atcerieties … Vidusjūra, spoži zilga diena, kad es iesvētīju jūs par «Dievišķīgās Zojas» ordeņa komandoru … (Viņa iesmējās un saspieda ar pirkstiem Jansena pakausi.) Bet, ja arī neatgriezīšos, Jansen, vai tad sapņi un ilgas pēc manis — vai tā nav laime? Ak mans draugs, neviens nezina, ka Zelta sala ir tikai sapnis, kas parādījās man kādreiz Vidusjūrā, es aizsnaudos uz klāja un ieraudzīju paceļamies no jūras kāpnes un pilis, pilis — citu virs citas, ar terasēm, citu par citu brīnišķīgāku… Un daudz skaistu cilvēku, manu cilvēku, manu, saprotiet. Nē, es nerimšos, kamēr nebūšu uzcēlusi sapnī redzēto pilsētu. Zinu, uzticamais draugs, jūs piedāvājat man sevi, kapteiņa tiltiņu un jūras tuksnesi manu ārprātīgo murgu vietā. Mīļo mīļo Jansen, ko lai es daru ar sevi?… Man jālidinās šai galvu reibinošajā fantāzijā, kamēr beigs pukstēt sirds …