Выбрать главу

115

Baltajā mājiņā Zelta salas vientuļā līča krastā visu nakti risinājās dedzīgi strīdi. Šeļga nolasīja steigā uz­mestu uzsaukumu:

«Visas pasaules darbaļaudis! Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis, kad Sanfrancisko ostā ienāca Garina kuģi ar zelta kravu.

Kapitālisms saļodzījās: zelts zaudē savu vērtību, vi­sas valūtas sabrūk vienā rāvienā, kapitālistiem nav ar ko maksāt saviem algotņiem — policijai, soda karaspē­kam, provokatoriem un pērkamiem tautas tribūniem. Visā augumā pacēlies proletāriskās revolūcijas rēgs.

Bet inženieris Garins, kas devis kapitālismam tādu triecienu, vismazāk vēlas to, lai viņa avantūras sekas būtu revolūcija.

Garins nāk pie varas. Garins savā cejā noslauka pie malas kapitālistus, kas vēl pietiekami skaidri nesaprot, ka Garins ir jauns ierocis cīņā pret proletārisko revo­lūciju.

Garins loti ātri vienosies ar lielākajiem kapitālistiem.

Viņi izsludinās Garinu par diktatoru un vadoni. Viņš sagrābs savās rokās pusi pasaules zelta un pavēlēs aiz­bērt šahtu Zelta salā, lai zelta krājumi būtu ierobežoti.

Garins kopā ar lielāko kapitālistu bandu aplaupīs visu cilvēci un padarīs cilvēkus par vergiem.

Visas pasaules darbaļaudis! Pienācis izšķirošās cīņas brīdis. To pasludina Zelta salas Revolucionārā komiteja. Tā pasludina, ka Zelta sala kopā ar šahtu un visiem hiperboloīdiem pāriet visas pasaules revolucionāru rīcībā. Neizsmeļami zelta krājumi kopš šās dienas atrodas darbaļaužu rokās.

Garins ar savu bandu sīvi aizstāvēsies. Jo ātrāk mēs pāriesim uzbrukumā, jo drošāka mūsu uzvara.»

Ne visi Revolucionārās komitejas locekļi atbalstīja šo uzsaukumu: daļa no viņiem svārstījās, nobijušies par pārdrošību — vai izdosies tik ātri sacelt strādniekus? Vai izdosies sadabūt ieročus? Kapitālistiem ir gan flote, gan varenas armijas, gan policija, apbruņota ar kaujas gāzēm un ložmetējiem . . . Vai nebūtu labāk nogaidīt vai vismaz sākt ar vispārēju streiku? .. .

Šeļga, apvaldīdams niknumu, teica svārstīgajiem:

— Revolūcija — tā ir augstākā stratēģija. Bet stra­tēģija — māksla uzvarēt. Uzvar tas, kas pārņem inicia­tīvu savās rokās, kas ir drosmīgs. Mierīgi visu apsvērt jūs varēsiet vēlāk, kad pēc uzvaras nolemsiet aprakstīt nākamajām paaudzēm mūsu uzvaras vēsturi . . . Uzsākt sacelšanos mums izdosies, ja mēs sasprindzināsim visus spēkus. Ieročus mēs iegūsim kaujā. Uzvara ir droša, jo uzvarēt vēlas visa strādājošā cilvēce, bet mēs — tās priekšpulks. Tā spriež boļševiki. Bet boļševiki nepazīst sakāvi.

Pie šiem vārdiem spēcīgs puisis ar zilām acīm — kalnracis, kas visu strīda laiku bija klusējis, izņēma no mutes pīpi.

— Basta! — viņš noteica sulīgā balsī. — Diezgan pļāpāts. Pie darba, zēni! …

116

Sirms liela auguma kambarsulainis livrejas frakā un garās zeķēs nedzirdami ienāca guļamistabā, nolika uz naktsgaldiņa šokolādes tasi un biskvītus, ar klusu švī­koņu atvilka vaļā logu štoras. Garins atvēra acis:

— Papirosu.

No šā krievu paraduma — smēķēt tukšā dūšā viņš nevarēja tikt vaļā, lai gan zināja, ka amerikāņu aug­stākā sabiedrība, kas interesējas par katru viņa soli, kustību, vārdu, saskata šādā smēķēšanā zināmas neti­kumības pazīmi.

Katru dienu publicētajos feļetonos visa Amerikas prese iztaisīja Garina pagātni tīru un skaidru. Ja viņš agrāk dzēris vīnu, tad tikai apstākļu spiests, bet patie­sībā viņš esot alkohola ienaidnieks; visās avīzes apgal­voja, ka viņa un Lamola kundzes iecienītākā nodarbo­šanās atpūtas stundās — lasīt balsī iemīļotās nodaļas no bībeles; viņa nelāgie soļi (notikums Vildaijgā, ķīmisko rūpnīcu uzspridzināšana, amerikāņu eskadras nogremdēšana u. c.) tika izskaidroti — daži ar liktenīgu ne­jaušību, citi ar neuzmanīgu apiešanos ar hiperboloīdu, vismaz lielais cilvēks patiesi un dziļi to nožēlojot un gatavojoties ieiet baznīcas paspārnē, lai galīgi nomaz­gātu no sevis negribētos grēkus (starp protestantu un katoļu baznīcām jau bija sākusies cīņa par Pjotru Garinu), un, beidzot, viņam tika piedēvēta aizraušanās kopš bērnības vismaz ar desmit sporta veidiem.

Izsmēķējis resnu papirosu, Garins pašķielēja uz šo­kolādi. Ja tie būtu vecie laiki, kad viņu uzskatīja par nelieti un laupītāju, viņš pasūtītu sodu un konjaku, lai pa krietnam sapurinātu nervus, bet puspasaules dikta­

toram dzert no rīta konjaku! Tāda neķītrība atstumtu no viņa visu solīdo buržuāziju, kas kā Napoleona gvarde bija sakļāvusies ap viņa troni.

Viebdamies viņš ieņēma malku šokolādes. Kambar­sulainis, kas svinīgās skumjās stāvēja pie durvīm, pa­vaicāja pusbalsī:

—   Vai diktatora kungs atļaus ienākt privātsekretāram?

Garins laiski apsēdās gultā, uzvilka zīda pidžamu.

—   Paaiciniet.

Ienāca sekretārs, cienīgi trīs reizes — pie durvīm, is­tabas vidū un netālu no gultas — paklanījās diktatoram. Novēlēja labu rītu. Mazlietiņ pašķielēja uz krēslu.

—   Sēstieties, — pamāja Garins un tā nožāvājās, ka zobi noklakšķēja.

Privātsekretārs apsēdās. Tas bija viscaur melnā ģēr­bies kalsns vīrietis vidējos gados, ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņa acu plaksti allaž bija puspie­vērti. Viņš tika uzskatīts par viselegantāko vīrieti Jau­najā Pasaulē un, kā domāja Pjotrs Petrovičs, bija no­rīkots pie viņa kā lielo finansistu spiegs.

—   Kas jauns? — Garins noprasīja. — Kā zelta kurss?

—   Ceļas.

—   Tomēr lēni. Ko?

Sekretārs melanholiski pacēla plakstus.

—  Jā gausi. Joprojām gausi.

—   Neģēļi.

Garins iebāza basās kājas brokāta kurpēs un sāka soļot pa guļamistabas balto paklāju:

—   Neģēļi, ēzeļi!

Viņa kreisā roka neviļus aizlīda aiz muguras, ar labās rokas īkšķi viņš ieķērās pidžamas bikšu saitēs un tā soļoja ar izspūrušiem, uz pieres noslīdējušiem matiem. Acīm redzot arī sekretāram šis brīdis likās vēsturisks: viņš izslējās krēslā, izstiepa kaklu no stērķelētās apkākIes, liekas, ieklausījās vēstures soļos.

—   Neģēļi! — pēdējo reizi atkārtoja Garins. — Kursa lēno celšanos es uzskatu par neuzticību man. Man! Vai jūs saprotat? Es izdošu dekrētu sodīt ar nāvi tos, kas

tirgojas ar zelta stieņiem… Rakstiet: «No šās dienas ar senāta lēmumu …»

Ticis galā ar dekrētu, Garins izsmēķēja otru papi­rosu. Iemeta smēķa galu pusizdzertajā šokolādes tasē. Noprasīja:

—   Kas vēl jauns? Vai atentāti pret mani nav atklāti?

Gariem pirkstiem ar gariem, nopulētiem nagiem sek­retārs izņēma no portfeļa lapiņu, izlasīja to pie sevis, apgrieza otrādi, atkal apgrieza:

—   Vakar vakarā un šodien pusseptiņos no rīta poli­cija atklājusi vēl divus atentātus pret jums, ser.

—   Ahā! Ļoti labi. Atmaskot presē. Kas tie tādi bija? Ceru, pūlis pats izrēķinājās ar neliešiem? Ko?

—   Vakar vakarā parkā pils priekšā tika aizturēts jauns cilvēks, pēc izskata strādnieks, viņa kabatās at­rasti divi dzelzs uzgriežņi, katrs piecsimt gramu smags. Diemžēl, bija jau vēls, parks pustukšs, un tikai dažiem garāmgājējiem, kas uzzināja par atentātu pret dievināto diktatoru, laimējās vairākas reizes iesist šim nelietim. Viņš ir arestēts.