— Vai šie garāmgājēji bija privātpersonas vai aģenti?
Sekretāram sāka raustīties plaksti, viņš tikko manāmi pasmīnēja ar mutes kaktiņu visā Ziemeļamerikā vienīgo, neatdarināmo smaidu:
— Protams, ser, tās bija privātpersonas, godīgi, jums uzticīgi tirgotāji, ser.
— Uzzināt tirgotāju vārdus, — Garins diktēja, — presē izteikt viņiem manu viskvēlāko atzinību. Teroristu sodīt ar visu likuma bardzību. Pēc notiesāšanas es viņu apžēlošu.
— Otrs slepkavības mēģinājums noticis turpat parkā, — sekretārs turpināja. — Tika aizturēta kāda dāma, kas skatījās uz jūsu guļamistabas logu. Dāmas Tokas somiņā atrasts neliels revolveris.
— Vai jauniņa?
— Piecdesmit trīs gadi.
— Kā izturējās pūlis?
— Pūlis apmierinājās ar to, ka norāva dāmai cepuri, salauza lietussargu un samīdīja somiņu. Tāds samērā vājš entuziasms izskaidrojams ar agro rīta stundu un pašas dāmas nožēlojamo izskatu, ieraudzījusi satracināto pūli, viņa tūdaļ paģība.
— Izsniegt vecajai vārnai ārzemju pasi un nekavējoties izvest aiz Savienoto Valstu robežām. Rakstīt presē par šo incidentu būtu muļķīgi. Kas vēl?
Bez piecām deviņos Garins pagāja zem dušas, pēc tam nodeva sevi frizierim un četriem viņa palīgiem. Viņš apsēdās īpašā, tā kā zobārsta krēslā, kas bija pārklāts ar linu palagu, trīsdaļīga spoguļa priekšā. Vienlaikus viņa seja saņēma tvaika vannu, gar abu roku nagiem ar vīlītēm, šķērītēm un zamša spilventiņiem ņirbināja divas blondīnes, gar kāju nagiem — divas izveicīgas mulates. Mati uz galvas atsvaidzināti vairākos tualetes ūdeņos un esencēs, ieveidoti ar cirtojamām šķērēm un sasukāti tā, ka plikums pakausī vairs nav redzams. Bārddzinis, kam bija piešķirts baroneta tituls par apbrīnojamu meistarību, noskuva Pjotru Petroviču, nopūderēja un iesmaržoja seju un galvu ar dažādām smaržām: kaklu — ar rožu dvašu, aiz ausīm — ar šipru, deniņus — ar Vernē buķeti, ap lūpām — ar ābeles zaru (grape apple), bārdiņu — ar visliegāko smaržu «Nokrēsla».
Pēc visām šīm manipulācijām diktatoru varēja ietīt zīdpapīrā, ielikt futrālī un novietot izstādē. Garins ar mokām izturēja līdz galam, viņš izbaudīja šīs manipulācijas katru rītu, un avīzēs rakstīja par viņa «ceturtdaļstundu pēc vannas». Tur nekā nevarēja darīt.
Tad viņš devās uz garderobi, kur viņu gaidīja divi sulaini un pirmītējais kambarsulainis ar zeķēm, krekliem, zābakiem un visu citu. Šodien Garins izvēlējās brūnu uzvalku ar lāsojumu. Avīžnieki rakstīja, ka viens no apbrīnojamākiem diktatora talantiem ir māksla izvēlēties kravati. Vajadzēja padoties un būt modram. Pukodamies Garins izvēlējās kravati pāva spalvu krāsās.
Iedams uz viduslaiku gaumē iekārtoto ēdamistabu, Garins nodomāja:
«Ilgi tas nav izturams. Velns parāvis, tas nu gan ir režīms!»
Pie brokastu galda (atkal ne piliena alkohola) diktatoram vajadzēja izskatīt korespondenci. Uz Sevras paplātes gulēja kādas trīssimt vēstules. Košļādams uzceptu žāvētu zivi, bezgaršīgu šķiņķi un ūdenī vārītu auzu putru bez sāls (sportistu un tikumisku cilvēku barība no rītiem), Garins uz labu laimi ņēma čaukstošās aploksnes. Atvēra ar netīru dakšiņu, pārskrēja acīm:
«Mana sirds dauzās, aiz satraukuma mana roka tikko jaudā uzvilkt šis rindiņas … Ko jūs nodomāsiet par mani? Ak dievs! Es jās milu. Es iemilēju jūs kopš mirkļa, kad ieraudzīju avizē jūsu portretu. Es esmu jauna. Cienījamu vecāku meita.»
Parasti bija pielikts klāt fotouzņēmums. No fotogrāfijām (mēneša laikā to sakrājās vairāki desmiti tūkstošu), no šiem purniņiem ar kupliem matiem, nevainīgām acīm un muļķīgiem deguneļiem kļuva briesmīgi, līdz nāvei garlaicīgi. Nostaigāt galvu reibinošu ceļu no Krestovkas salas līdz Vašingtonai, no nekurinātas istabas vientuļā Petrogradas puses namā, kur Garins bija soļojis no viena stūra uz otru stūri, spaidīdams rokas un meklēdams gandrīz nereālu glābšanās iespēju (bēgšana ar «Bibigondu»), līdz priekšsēdētāja zelta krēslam senātā, kurp viņam jābrauc pēc divdesmit minūtēm . . . Likt pasaulei sadrebēt šausmās, iegūt pazemes zelta okeānu, iekarot varu pār pasauli — visu vienīgi tāpēc, lai iekļūtu pagalam garlaicīgas filistriskas dzīves lamatās.
— Ka tevi nelabais!
Garins nometa salveti, pabungāja ar pirkstiem. Neko nevar izdomāt. Vairs nav pēc kā tiekties. Sasniegta pati virsotne. Diktators. Varbūt pieprasīt imperatora titulu? Tad jau galīgi nomocīs. Aizbēgt? Kur? Un kāpēc? Pie Zojas? Ak, Zoja! Attiecībās ar viņu izplēnēja pats galvenais, kas bija radies valgajā, siltajā naktī vecajā viesnīcā Vildaurā. Toreiz, šalkojot lapotnei aiz loga, bija dzimusi visa Garina avantūras fantastika. Toreiz aizrāva tuvās cīņas jūsma. Toreiz nebija grūti pateikt — nolikšu pie tavām kājām pasauli … Un nu Garins ir uzvarētājs. Pasaule — pie kājām. Bet viņš, Garins, pasaules valdnieks, ēd putru bez sāls, žāvādamies aplūko muļķīgās fizionomijas uz kartītēm. Fantastiskais sapnis, kas bija parādījies Vildaurā, atstāja viņu… Izdod dekrētus, tēlo lielu cilvēku, esi priekšzīmīgs vienmēr un visur . . . Nolāpīts! .. . Labi būtu pieprasīt konjaku . ..
Viņš pagriezās pret sulaiņiem, kas stāvēja netālu no durvīm kā izbāzeņi panoptikā. Tūdaļ divi panāca uz priekšu, viens jautājoši noliecās, otrs izteica: — Diktatora kunga automobilis pie durvīm.
Senātā diktators ienāca, izaicinoši klaudzinādams papēžiem. Apsēdies zelta krēslā, norunāja metāliskā balsī sēdes atklāšanas formulu. Viņa uzacis bija sarauktas, seja pauda enerģiju un apņēmību. Desmitiem aparātu šai brīdī viņu nofotografēja un uzņēma kinolentē.
Šodien senātam bija gods pasniegt Garinam titulus: Lejasvelsas lorda, Neapoles hercoga, Šarleruā grāfa, Milhauzenas barona un Viskrievijas līdzimperatora. No Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm, kur, diemžēl, kā jau demokrātiskā valstī, tituli nepiedienējās, pasniedza goda nosaukumu «Businessman of God», kas tulkojumā nozīmēja — «Tirgonis no dieva žēlastības».
Garins pateicās. Viņš ar baudu uzspļautu virsū visiem šiem tuklajiem, cienījamiem plikpauriem, kas sēdēja viņam pretim amfiteātra zālē ar divrindu logiem. Taču viņš saprata, ka nenospļausies, bet tūdaļ piecelsies un pateiksies.
«Pagaidiet,» viņš domāja, stāvēdams (bāls, maziņš, ar spiču bārdiņu) aplausos dārdošā amfiteātra priekšā, «iesniegšu jums projektu par rasu atlases tīrību un pirmo tūkstoti…» Bet pats juta, ka, iepinies ar rokām un kājām izliktajos tīklos un saņēmis šos lordu, hercogu, grāfu un dieva tirgoņu goda nosaukumus, viņš neko radikālu neiesniegs … Turpretī banketā ieradīsies tieši no senāta zāles …
Ielās diktatora automobili apsveica ar kliedzieniem. Bet, ja labāk ieskatījās, — kliedza vienīgi kaut kādi gari zeļļi, līdzīgi pārģērbtiem policistiem, ierēdņiem; Garins klanījās un māja ar citronkrāsas cimdā ievilktu roku. Eh, nebūtu viņš piedzimis Krievijā, nebūtu pārdzīvojis revolūciju, tad brauciens pa pilsētu caur gavilējošu tautu, kas ar saucieniem «hip, hip» un ziedu mešanu izsaka savas uzticamu pavalstnieku jūtas, droši vien sagādātu viņam vislielāko iepriecinājumu. Bet Garins bija saindēts cilvēks. Viņš sirdījās: «Bleķis, bleķis, aizveriet rīkles, nav par ko priecāties.» Viņš izkāpa no mašīnas pie pilsētas domes galvenās ieejas, kur desmiti sieviešu roku (petrolejas, dzelzceļu, konservu un citu karaļu meitas) apbēra viņu ar ziediem.