Skriedams augšā pa kāpnēm, Garins sūtīja gaisa skūpstus pa labi un pa kreisi. Zālē iedārdējās muziķa par godu dieva tirgonim. Viņš apsēdās, un apsēdās visi. Sniegbaltais pakavveidīgais galds slīga raibos ziedos, mirdzēja kristālā. Pie katra šķīvja atradās vienpadsmit sudraba naži un vienpadsmit dažāda izmēra dakšiņas (neskaitot karotes, karotītes, omāru pincetes un sparģeļu standziņas). Nedrīkstēja kļūdīties — ar kādu nazi un dakšiņu ko ēst. .
Garins aiz niknuma nošņirkstināja zobus: aristokrati, padomā tikai: no divsimt cilvēkiem, kas sēdēja pie galda, trīs ceturtdaļas kādreiz pārdevuši ielās siļķes, bet nu viņiem bez vienpadsmit dakšiņām nav pieklājīgi ēst! Taču visu acis bija pievērstas diktatoram, un viņš arī šoreiz, pakļaudamies sabiedriskajam spiedienam, uzvedās pie galda priekšzīmīgi.
Pēc bruņurupuču zupas sākās runas. Garins noklausījās tās, stāvēdams kājās, ar šampanieša kausu rokā. «Piedzeršos!» — nozibeņoja galvā. Veltīgas pūles.
Divām savām galda biedrēm, pļāpīgām skaistulēm, viņš pat apliecināja, ka vakaros tiešām lasot bībeli.
Starp trešo — saldo un kafiju Garins atbildēja uz runām:
«Kungi, varu, ko esat man dāvājuši, es uzskatu par dieva pirkstu, un manas sirdsapziņas svētākais pienākums liek izmantot šo vēsturē nebijušo varu, lai paplašinātu mūsu tirgus, lai panāktu mūsu rūpniecības un tirdzniecības krāšņu uzplaukumu un apspiestu skrandainā pūļa netikumiskos mēģinājumus gāzt pastāvošo iekārtu …» Un tā tālāk …
Runa atstāja patīkamu iespaidu. Tiesa, tās beigās diktators piemetināja, it kā pie sevis trīs enerģiskus vārdus, taču tie bija pateikti nesaprotamā, domājams — krievu, valodā un palika neievēroti. Pēc tam Garins palocījās uz trim pusēm un izgāja, tauru gaudošanas, timpānu dārdoņas un līksmu saucienu pavadīts. Viņš aizbrauca uz mājām.
Pils vestibilā nometa uz grīdas spieķi un platmali (panika starp sulaiņiem, kas metās pacelt), iebāza rokas dziļi bikšu kabatās un, nikni izslējis bārdiņu, kāpa augšā pa krāšņo paklāju. Kabinetā viņu gaidīja privātsekretārs.
— Pulksten septiņos vakarā klubā «Pacific» par godu diktatora kungam notiks vakariņas pie simfoniskā orķestra mūzikas.
— Tā, — Garins noteica. — Kas vēl?
— Pulksten vienpadsmitos, arī šodien, hoteļa «Indiana» baltajā zālē notiks balle par godu …
— Telefonējiet uz vienu un otru vietu, ka esmu saslimis, pārēdies pilsētas rātsnamā krabjus.
— Uzdrošinos izteikt bažas, ka šķietamā slimība sagādās vēl vairāk rūpju: pie jums nekavējoties ieradīsies visa pilsēta apliecināt līdzjūtību. Turklāt — laikrakstu reportieri. Viņi mēģinās iekļūt pat caur kamīna dūmvadiem …
— Jums taisnība. Es braucu. — Garins piezvanīja. — Vannu. Sagatavot vakara apģērbu, regālijas [36] un ordeņus.
Garins apsēdās pie galda (pa kreisi — radiouztvērējs, pa labi — telefoni, pretī — diktafons). Paņēma tīru papīra lapiņu, iemērca spalvu un pēkšņi iegrima domās …
«Zoja,» viņš sāka rakstīt krieviski stingriem, lieliem burtiem, «mans draugs, tikai jūs vienīgā spējat saprast, cik briesmīgu muļķību esmu izdarījis…»
Bez ceturkšņa astoņos Garins steidzīgi piegāja pie galda. Viņš bija frakā, ar zvaigznēm, regālijām un lentu pār vesti. Atskanēja spalgi signāli no radiouztvērēja, kas vienmēr bija noskaņots uz Zelta salas stacijas vilni. Garins uzlika austiņas. Zojas balss, skaidra, bet nedzīva, it kā no citas planētas, atkārtoja krieviski:
— Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … Salā sacelšanās. Lielais hiperboloīds sagrābts … Jansens ir ar mani… Ja izdosies, — bēgsim ar «Arizonu».
Balss pārtrūka. Garins stāvēja pie galda, nenoņemdams austiņas. Privātsekretārs ar Garina cilindru un spieķi gaidīja pie durvīm. Uztvērējā atkal atskanēja signāli. Bet nu jau cita — skarba vīrieša balss ierunājās angliski:
«Visas pasaules darbaļaudis. Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis …»
Noklausījies līdz beigām Šeļgas uzsaukumu, Garins noņēma austiņas. Nesteigdamies ar greizu smīnu aizsmēķēja cigāru. No galda atvilktnēm izņēma žūksni simtdolāru papīrīšu un niķelētu aparātu, kas atgādināja revolveri ar resnu stobru: tas bija viņa pēdējais izgudrojums — kabatas hiperboloīds. Ar uzacu kustību pasauca tuvāk privātsekretāru.
— Dodiet rīkojumu sagatavot ceļojumu mašīnu.
Sekretāram pirmo reizi pa visu šo laiku pacēlās plaksti, rudās acis dzeldoši pavērās Garinā:
— Bet diktatora kungs …
— Klusēt. Nekavējoties paziņot karaspēka priekšniekam, pilsētas gubernatoram un civilajām varas iestādēm, ka no pulksten septiņiem tiek ieviests karastāvoklis. Vienīgais līdzeklis pret nekārtību cēlājiem pilsētā — nošaušana.
Sekretārs acumirklī nozuda aiz durvīm.
Garins piegāja pie trīsdaļīgā spoguļa. Viņš bija regālijās un zvaigznēs, bāls, līdzīgs vaska lellei no panoptikuma. Viņš ilgi raudzījās uz sevi, un pēkšņi viena acs pati no sevis ironiski piemiedzās … «Ņem kājas pār pleciem, Pjer Garrī, ņem ātrāk kājas pār pleciem,» viņš čukstus pateica pats sev.
117
Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.
Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes kokus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jumtus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brakšķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».
Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtušies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes grandiozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūkstošiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, apkrāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tukšās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.
Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sargsuņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņdrātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem restorāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu atvaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija nomērķēts uz gvardu kazarmām.
Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, visiem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.
— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!
Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos mežonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rūtīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši brašās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti . ..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemestajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asarās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietekmēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.