Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Guseva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka kazarmās. Pēc sešiem vakarā Šeļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Šeļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvojās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.
Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķebļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaidrie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem logiem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm maltin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās papildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairākās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.
118
Jansens skrēja pa tukšām, neapgaismotām pils istabām. Dārdēdamas un šņākdamas pret verandu gruva krasta bangas. Auroja vējš, drebinādams logu rāmjus. Jansens sauca Lamola kundzi, ieklausījās šausminošajā trauksmē.
Viņš metās lejā uz Garina istabām, drāzās septiņjūdžu soļiem pa kāpnēm. Apakšā bija dzirdami šāvieni, atsevišķi kliedzieni. Viņš iemeta skatienu iekšējā dārzā. Tukšs, nevienas dzīvas dvēseles. Pretējā pusē, zem efejām apaugušās arkas, no ārpuses lauzās vārtos. Kā viņš bija varējis gulēt tik dziļā miegā, ka uzmodās tikai no lodes, kas izurbās caur loga rūti? Vai Lamola kundze būtu aizbēgusi? Varbūt nogalināta?
Jansens uz labu laimi atrāva kādas durvis. Iegāja. Četras gaišzilas bumbas un piektā, kas karājās pie mozaīkas griestiem, apgaismoja ar aparātiem piekrautus galdus, marmora plāksnes ar mērinstrumentiem, lakotas kastes un skapīšus ar katodlampām, dinamo vadus, ar plāniem noklātu rakstāmgaldu. Tas bija Garina kabinets. Uz paklāja bija nomests saņurcīts mutauts. Jansens sakampa to, tas dvesmoja pēc Lamola kundzes smaržām. Tad viņš atcerējās, ka no kabineta uz lielā hiperboloida liftu ved pazemes eja un kaut kur tepat jābūt slepenām durvīm. Lamola kundze, protams, tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem būs steigusies uz torni, — kā to varēja aizmirst!
Viņš aplaida skatienu visapkārt, meklēdams slepenās durvis. Pēkšņi atskanēja plīstošu stiklu šķindas un soļu dipoņa, aiz sienas sasaucās steidzīgas balsis. Ielauzušies pilī. Bet kāpēc kavējas Lamola kundze? Viņš piesteidzās pie kokgriezumiem rotātām divviru durvīm un aizslēdza tās. Izvilka revolveri. Liekas, visu pili piepildīja soļi, balsis, kliedzieni.
— Jansen!
Viņa priekšā stāvēja Lamola kundze. Viņas nobālušās lūpas kustējās, bet Jansens nedzirdēja, ko viņa teica. Viņš raudzījās Zojā, smagi elpodams.
— Mēs esam pagalam, Jansen, mēs esam pagalam! — viņa atkārtoja.
Mugurā viņai bija melna kleita. Rokas šauras un sažņaugtas, piespiestas pie krūtīm. Acis satrauktas kā zila vētra. Lamola kundze teica:
— Lielā hiperboloida lifts nedarbojas, lifts pacelts pašā augšā. Tornī kāds sēž. Viņi uzkāpuši no ārpuses pa spraišļiem … Esmu pārliecināta, ka tas ir mazais Gusevs …
Noknikšķinājusi pirkstus, viņa raudzījās uz kokgriezumiem rotātajām durvīm. Viņas uzacis saraucās. Aiz durvīm trakā ātrumā aizdipēja desmiti kāju. Atskanēja mežonīgs bļāviens. Kņada. Steidzīgi šāvieni. Lamola kundze aši apsēdās pie galda, nospieda slēdzi: mīksti iedūcās dinamo, violeti iemirdzējās bumbierveidīgās lampas. Ieklabējās kloķis, sūtīdams signālus.
— Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … — viņa ierunājās, noliekusies pār mikrofona sietiņu.
Pēc minūtes kokgriezumiem rotātās durvis nobrakšķēja no dūru un kāju sitieniem.
— Atveriet durvis! Ver vaļā! … — atskanēja balsis.
Lamola kundze satvēra Jansenu pie rokas, aizvilka
pie sienas un ar kāju nospieda kokgriezuma grieztulu pie pašas grīdas. Ar audumu apvilkts panelis starp divām puskolonām nedzirdami ieslīdēja dziļumā. Lamola kundze un Jansens pa slepeno atveri nozuda pazemes ejā. Panelis atgriezās agrākajā vietā.
Pēc negaisa īpaši spoži mirdzēja un mirguļoja zvaigznes virs saviļņotā okeāna. Vējš gāza nost no kājām. Augstu uzšļakstīja krasta bangas. Dārdēja akmeņi. Okeāna troksnī ielauzās šāvieni. Lamola kundze un Jansens, slēpdamies aiz krūmiem un klintīm, bēga uz ziemeļu līci, kur vienmēr stāvēja motorkuteris. Pa labi kā melna siena pacēlās pils, pa kreisi — viļņi, baltas putu krēpes un tālumā — lēkājošās «Arizonas» uguntiņas. Aiz muguras debesīs iesniecās lielā hiperboloīda režģotais siluets. Tā galotnē bija gaisma.
— Skatieties! — skrējienā pagriezusies un pametusi ar roku uz torņa pusi, iesaucās Lamola kundze. — Tur gaisma! Tā ir nāve!
Viņa noskrēja pa slīpo nogāzi līča krastmalā, kas bija aizsargāta pret viļņiem. Seit, pie kāpnēm, kas veda uz pils verandu, pie nelieliem boniem zvalstījās kuterītis. Zoja ielēca tajā, aizskrēja uz pakaļgalu un trīcošām rokām ieslēdza starteri.
— Ātrāk, ātrāk, Jansen!
Kuteris bija pietauvots ķēdē. Iebāzis gredzenā revolvera stobru, Jansens lauza vaļā atslēgu. Augšā, verandā, ar troksni atsprāga durvis, iznāca apbruņoti vīri. Jansens nometa revolveri un satvēra ķēdi pie pamatnes. Viņa
muskuļi noņirkstēja, kakls pietūka, no blūzes apkakles iztrūka āķītis. Pēkšņi izšāva ieslēgtais motors. Cilvēki, kas stāvēja uz terases, metās pa kāpnēm lejā, vicinādami ieročus, saukdami: «Stāt! stāt!»
Ar pēdējo spēku piepūli Jansens izrāva ķēdi, iegrūda rūcošo kuteri tālu viļņos un četrrāpus aizsteidzās gar bortu pie stūres.
Apmetis asu loku, kuteris aizšāvās uz šauro līča izeju. Nopakaļ nozibēja šāvieni.
— Trapu, sālītie velni! — ierēcās Jansens no kutera, kas lēkāja pie «Arizonas» borta. — Kur vecākais palīgs? Guļ! Pakāršu!
— Seit, šeit kaptein. Klausos, kaptein.
— Cērt pušu ķēdes! Iedarbini motorus! Pilnu gāzi! Nodzēs ugunis!
— Klausos, klausos, kaptein.
Lamola kundze uzkāpa pirmā pa virvju kāpnēm. Pārliekusies pār bortu, viņa ieraudzīja, ka Jansens pūlas piecelties, atkrīt kaut kā uz sāniem un krampjaini ķer pasviesto tauvas galu. Vilnis apklāja viņu kopā ar kuteri, tad atkal iznira viņa sprauslājošā seja, savaikstīta sāpju grimasē.
— Jansen, kas jums kaiš?
— Esmu ievainots.
Četri matroži nolēca uz kutera, pacēla Jansenu, uznesa uz borta. Uz klāja viņš nokrita, satvēris sānus, zaudēja samaņu. Viņu aiznesa uz kajīti.
Pilnā gaitā, šķeldama viļņus, ierakdamās ūdens bezdibeņos, «Arizona» traucās prom no salas. Komandēja vecākais palīgs. Lamola kundze stāvēja līdzās viņam uz tiltiņa, ieķērusies margās. No viņas straumēm tecēja ūdens, drēbes bija pielipušas miesai. Viņa skatījās, kā iekvēlojās blāzma (dega kazarmas) un melni, uguns spirālēm sašvīkāti dūmi pārklāj salu. Tad viņa acīm redzot kaut ko pamanīja, satvēra komandieri aiz piedurknes: