— Grieziet uz dienvidrietumiem …
— Seit rifi, kundze.
— Klusēt, nav jūsu darīšana! … Stūrējiet tā, lai sala būtu aiz kreisā borta.
Viņa skrēja pie hiperbololda režģotā torņa. Ūdens gāzma, veldamās no piķa pāri klājam, apklāja Lamola kundzi, notrieca no kājām. Matrozis saķēra viņu slapju un satracinātu aiz niknuma. Viņa izrāvās, uzrāpās tornītl.
Uz salas, augstu virs ugunsgrēka dūmiem, mirdzēja žilbinoša zvaigzne: tur darbojās lielais hiperboloīds, meklēdams «Arizonu».
Lamola kundze nolēma pieņemt kauju, jo tik un tā, lai cik ātri brauktu, nav iespējams izbēgt no stara, kas sniedzas no torņa daudzas jūdzes tālu. Stars sākumā taustījās pa zvaigznēm, pa horizontu, dažās sekundēs apvilkdams pa apli četrsimt kilometru. Bet nu tas neatlaidīgi pārmeklēja okeāna rietumu sektoru, skrēja pa viļņu galotnēm, un stara ceļu iezīmēja biezi tvaika mutuļi.
«Arizona» brauca pilnā gaitā septiņu jūdžu attālumā no krasta. Ierakdamās līdz mastiem putojošā ūdenī, kā čaumala uzlidoja viļņa galotnē, un tad Lamola kundze no režģotā tornīša raidīja uz salu atbildes staru. Jau uzliesmoja dažas koka celtnes. It kā gigantisku plēšu uzpūsti, padebešos uzvirmoja dzirksteļu kūļi. Blāzma plaiksnījās pār visu melno, vētras sabangoto okeānu. Brīdī, kad «Arizona» pacēlās viļņa galotnē, no salas tika pamanīts jahtas siluets, un dzeldoši balta adata sāka lēkāt pa kuģi, pātagodama no augšas uz leju, līčločiem, un sitieni, pavisam tuvu, nākdami virsū, krita gan aiz kuģa, gan priekšā.
Zojai šķita, ka žilbinošā ^zvaigzne dur viņai taisni acīs, un viņa pati centās ieurbties ar aparāta stobru šai zvaigznē uz tālā torņa. Mežonīgi kauca «Arizonas» skrūves, pakaļgals iznāca laukā no ūdens, un kuģis jau sāka svērties ar priekšgalu uz leju, slīdēdams nost no viļņa. Sai brīdī stars sataustīja mērķi, pacēlās, sadurstījās it kā nomērķēdams un nešaubīdamies sāka krist uz jahtas profilu. Zoja aizvēra acis. Droši vien visiem, kas bija uz borta šās divkaujas liecinieki, pamira sirds.
Kad Zoja atvēra acis, viņas priekšā rēgojās ūdens siena, bezdibenis, kurā ieslīdēja «Arizona». «Tā vēl nav nāve,» nodomāja Zoja. Noņēma rokas no aparāta, un viņas rokas nokarājās bez spēka.
Kad kuģis atkal sāka pacelties uz viļņa muguras, kļuva-skaidrs, kāpēc nāve pagājusi garām. Milzīgi dūmu mākoņi sedza visu salu un torni — droši vien bija eksplodējušas naftas cisternas. Dūmu aizsegā «Arizona» varēja mierīgi aizbraukt prom.
Zoja nezināja, vai viņai izdevies nogāzt lielo hiperboloīdu vai arī zvaigzne nav redzama aiz dūmiem. Bet vai tagad tas nav vienalga . .. Viņa -ar grūtībām nokāpa no tornīša. Turēdamās pie takelāžas, aizkļuva līdz kajītei, kur aiz ziliem aizkariņiem smagi elpoja Jansens. Atkrita krēslā, uzrāva vaska sērkociņu, aizsmēķēja.
«Arizona» devās uz ziemeļrietumiem. Vējš pierima, bet okeāns aizvien vēl bija nemierīgs. Vairākreiz dienā jahta raidīja norunātus signālus, lai uzņemtu sakarus ar Garinu, un simttūkstoš radiouztvērējos visā pasaulē atskanēja Zojas balss: «Ko darīt, kurp braukt? Mēs atrodamies uz tāda un tāda platuma un garuma grada. Gaidām norādījumus.»
Okeāna tvaikoņi, uztvēruši šo radiogramu, steidzās pamukt tālāk no briesmīgās vietas, kur atkal parādījusies «Arizona» — «jūru bieds».
119
Degošas naftas mākoņi ietina Zelta salu. Pēc orkāna iestājās bezvējš, un melni dūmi kāpa skaidrajās debesīs, mezdami pār okeāna ūdeņiem milzīgu vairākus kilometrus garu ēnu.
Sala likās izmirusi, un tikai šahtas malā, kā vienmēr, bez apstājas skrapstēja elevatoru kausi.
Pēc tam klusumā atskanēja muziķa: svinīgs, lēns maršs. Caur dūmu miglu varēja saskatīt kādus divsimt cilvēkus:, viņi gāja, pacēluši galvas, viņu sejas bija skarbas un apņēmīgas. Priekšgalā četri nesa kādu sarkanā karogā ietītu priekšmetu. Viņi uzkāpa uz klints, kur pacēlās lielā hiperboloīda stiegrotais tornis, un nolika tā pakājē gareno vīstokli.
Tās bija Ivana Guseva mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis vakardienas kaujā pret «Arizonu». Kā kaķis
uzrāpies tornī pa ārējiem režģotajiem spraišļiem, viņš ieslēdza lielo hiperboloidu, sataustīja «Arizonu» starp milzīgajiem viļņiem.
Uguns šautra no «Arizonas» dejoja pa salu, aizdedzinādama ēkas, nogriezdama laternu stabus, kokus. «Odze,» čukstēja Ivans, pagriezdams aparāta stobru un, tāpat kā rakstu darbu stundā, kad Taraškins viņam bija mācījis zinības, palīdzēja sev ar mēli.
Viņš notvēra «Arizonu» fokusā un trieca ar staru pa ūdeni kuģa aizmugurē un priekšā, tuvinādams leņķi. Traucēja dūmu mākoņi, kas cēlās no degošajām cisternām. Pēkšņi stars no «Arizonas» pārvērtās žilbinošā zvaigznē un tā spīguļodama iedzēla Ivanam acīs. Stara caururbts, viņš saļima uz liela hiperboloida apvalka …
— Dusi mierīgi, Vaņuša, tu nomiri kā varonis, — teica Šeļga. Viņš noslīga ceļos pie Ivana, pacēla karoga malu un noskūpstīja zēnu uz pieres.
Taures sāka spēlēt, un divsimt cilvēku balsis dziedāja «Internacionāli».
Pēc kāda brīža no melno dūmu mutuļiem izlidoja spēcīgs divmotoru aeroplāns. Uzņemdams augstumu, tas pagriezās uz rietumiem …
120
— Visi jūsu rīkojumi izpildīti, direktora kungs… Garins aizslēdza izejas durvis, piegāja pie sekla
grāmatu skapja un novilka ar roku pa labi no tā. Sekretārs noteica ar smīnu:
— Slepenā durvju poga atrodas kreisajā pusē, diktatora kungs…
Garins aši uzmeta sekretāram savādu skatienu. Nospieda pogu, grāmatu skapis bez trokšņa atvirzījās sāņus, atklādams šauru ieeju pils slepenajās istabās.
— Lūdzu, — teica Garins, piedāvādams sekretāram doties tur pirmajam. Sekretārs nobāla, Garins ar ledainu pieklājību pacēla stara revolveri viņa pieres augstumā. — Prātīgāk būs paklausīt, sekretāra kungs …
Durvis no kapteiņa kajītes bija līdz galam vajā. Gultā gulēja Jansens.
Jahta tikko kustējās. Klusumā varēja dzirdēt šļakstam viļņus pret bortu.
Jansena vēlēšanās bija piepildījusies: viņš atkal bija okeānā viens ar Lamola kundzi. Viņš zināja, ka nomirs. Vairākas dienas cīnījās par dzīvību — lodes trāpījums vēderā — un, beidzot, aprima. Raudzījās zvaigznēs pa atvērtajām durvīm, no kurienes ieplūda mūžības gaiss.
No ārpuses, uzmezdama ēnu uz zvaigznēm, ienāca Lamola kundze. Noliecās pār Jansenu. Pavaicāja čukstus, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja ar plakstu kustību, un Zoja saprata, ko viņš gribēja teikt — «Es esmu laimīgs, ka tu esi ar mani». Kad Jansenam, vairākas reizes, iekampdamas gaisu, krampjaini pacēlās krūtis, Zoja apsēdās pie gultas un nekustējās. Laikam skumjas domas klimta viņas galvā.
— Mans draugs, mans vienīgais draugs, — viņa ierunājās ar klusu izmisumu, — jūs vienīgais pasaulē mani mīlējāt. Jums vienīgajam es biju dārga. Jūsu vairs nebūs … Kāds saltums, kāds saltums …
Jansens neatbildēja, tikai ar plakstu kustību it kā apliecināja tuvo saltumu. Zoja redzēja, ka viņa deguns kļuva smails, lūpas savilktas tikko jaušamā smaidā. Vēl nesen viņa seja kvēloja sārtumā, bet tagad bija kā no vaska. Zoja pagaidīja vēl daudzas minūtes, tad ar lūpām pieskārās viņa rokai. Bet Jansens vēl nebija miris. Lēni pavēra acis, atlipināja lūpas. Zojai likās, ka viņš pateica: «Labi. ..»