Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.
Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.
124
Rītausma iekvēlojās pie skaidrām debesīm. Okeāns kūpēja rožainā dūmakā. Garins, izliecies pa dirižabļa gondolas logu, ar grūtībām binoklī sameklēja dziļi lejā
sīku jahtas čaumalu. Tā snauda uz spoguļgluda ūdens, kas vīdēja cauri vieglam miglas plīvuram.
Dirižablis sāka nolaisties. Tas viscaur mirdzēja saules staros. Uz jahtas dirižabli pamanīja, uzvilka karogu. Kad gondola pieskārās ūdenim, no jahtas atrāvās laiva. Pie stūres sēdēja Zoja. Garins tikko viņu pazina — tik novājējusi bija viņas seja. Viņš ielēca laivā, ar smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās blakus Zojai, paplikšķināja viņai pa roku:
— Priecājos tevi redzēt. Neskumsti, drostaliņ, — par to nospļauties. Ievārīsim jaunu jezgu . . . Nu, kāpēc tu nokar degunu? . ..
Zoja, saraukusi uzacis, novērsās, lai neredzētu viņa seju.
— Es nupat apbedīju Jansenu. Esmu nogurusi. Tagad man viss . . . viss ir vienaldzīgs.
No horizonta malas pacēlās saule, milzīga bumba uzripoja virs zilā tuksneša, un migla pagaisa kā māns.
Izklājās saules ceļš, laistīdamies eļļaini spīdošiem mirguļiem, uz tā kā melns siluets iezīmējās trīs «Arizonas» slīpie masti un režģotie tornīši.
— Vannu, brokastis un — gulēt, — noskaldīja Garins.
125
«Arizona» uzņēma kursu uz Zelta salu. Garins nolēma dot triecienu nemierniekiem pašā sirdī — ieņemt lielo hiperboloidu un šahtu.
Jahtai tika nocirsti masti, abi hiperboloīdi uz pīķa un pakaļgalā nomaskēti ar dēļiem un buraudeklu, lai izmainītu kuģa profilu un varētu neuzkrītoši piebraukt pie Zelta salas.
Garins bija pašpārliecināts, enerģisks, jautrs, viņš atkal bija atguvis labu garastāvokli.
Nākamās dienas rītā kapteiņa palīgs, kas pēc Jansena nāves bija pārņēmis kuģa komandēšanu, ar bažām norādīja uz spalvu mākoņiem. Tie ātri pacēlās no okeāna austrumu malas, pārklāja debesis milzīgā, desmit kilometru augstumā. Tuvojās vētra, varbūt viesuļvētra — taifūns.
Garins, aizņemts ar saviem apsvērumiem, pasūtīja kapteini pie velna.
— Nu, taifūns — priekš kaķiem. Palieliniet ātrumu …
Kapteinis drūmi raudzījās no tiltiņa uz debesīm, kas strauji ietinās mākoņos. Pavēlēja aizvērt lūkas, nostiprināt uz klāja laivas un visu, kas varētu tikt noskalots.
Okeāns satumsa. Rāvieniem uzbrāzmoja vējš, ar draudīgu aurošanu brīdinādams jūrniekus par tuvo nelaimi. Viesuļvētras vēstnešu — augsto spalvu mākoņu vietā sāka velties zemi, mutuļojoši mākoņi. Vējš aizvien varenāk sabangoja jūru, pārskrēja nemierīgām ņirbām pār milzīgajiem viļņiem.
No austrumiem kā aitāda sāka klāties zems, melns mākonis ar svina pelēku dziļumu. Vēja brāzmas kļuva negantas. Viļņi vēlās pār bortu. Un ņirbas vairs neburnīja pelēcīgi salto viļņu muguras, vējš norāva no tām veselus palagus, ietina visu ūdens putekļu miglā …
Kapteinis teica Zojai un Garinam:
— Ejiet lejā. Pēc ceturtdaļstundas mēs būsim taifūna centrā. Motori mūs neglābs.
Viesuļvētra gruva pār «Arizonu» visā vienpadsmit ballu negantībā. Jahta, ieraukdamās, mētādamās no borta uz bortu tā, ka zemūdens daļa atsedzās līdz ķīlim, vairs neklausīdama nedz stūrei, nedz skrūvēm, traucās pa spirāles lokiem, kas kļuva aizvien šaurāki, uz taifūna centru vai «logu», kā to dēvē jūrnieki.
«Logs», kura diametrs reizēm sasniedz piecus kilometrus, ir taifūna virpuļa centrs; vēji ar divpadsmit ballu spēku no visām pusēm brāžas apkārt «logam», līdzsvarojot savus spēkus tā perifērijā.
Turp, uz šādu logu, virpulis rāva nožēlojamo čaulu.— «Arizonu».
Melnie mākoņi pieskārās klājam. Kļuva tumšs kā naktī. Jahtas sāni brakšķēja. Cilvēki, lai nenosistos, ķērās, pie kā pagadījās. Kapteinis pavēlēja piesiet sevi pie tiltiņa margām.
«Arizonu» pacēla ūdens kalna galotnē, sagāza uz borta un iemeta vērpetē. Pēkšņi žilbinoša saule, acumirklīgs bezvējš, un zaļgani, mirdzoši, caurspīdīgi liekas šķidra stikla viļņi — desmitstāvu milzeņi, kas sadūrās ar apdullinošu blīkšķi, it kā pats jūras valdnieks Neptuns dusmās sistu plaukstas …
Tas bija «logs», visbīstamākā taifūna vieta. Seit gaisa plūsmas brāžas stāvus augšā, uznesdamas līdz ūdens garaiņus desmit kilometru augstumā, un tur izmētā tos kā spalvu mākoņu plūksnas — augšējos taifūna vēstnešus …
No «Arizonas» borta viļņi bija aizskalojuši visu: laivas, abus režģotos hiperboloidu torņus, skursteni un kapteiņa tiltiņu kopā ar kapteini . ..
«Logs», tumsas un virpuļojoša viesuļa apņemts, joņoja pa okeānu, ieraudams «Arizonu» drausmīgu viļņu burzmā.
Motori pārdega, stūre bija norauta.
— Es vairs nevaru, — ievaidējās Zoja.
— Reiz tam pienāks gals… Sasodīts! — gārdzoši atbildēja Garins.
Viņi abi bija sadauzīti, apdullināti no sitieniem pret sienām un mēbelēm. Garinam bija pāršķelta piere. Zoja gulēja uz kajītes grīdas, apkrampējusi pieskrūvētas gultas kāju. Uz grīdas kopā ar cilvēkiem mētājās čemodāni, no skapja izkritušas grāmatas, dīvāna spilventiņi, korķa jostas, apelsīni, trauku lauskas.
— Garin, es vairs nevaru, iemet mani jūrā . ..
No briesmīga grūdiena Zoja atrāvās no gultas, aizvēlās. Garins kūleniski pārlidoja viņai pāri, ietriecās durvīs…
Atskanēja brīkšķis, šausmīga krakstoņa. Grūstošā ūdens dārdoņa. Cilvēka bļāviens. Kajīte pajuka. Varena ūdens plūsma satvēra divus cilvēkus, iemeta tos mutuļojošā, salti zaļganā vērpetē …
Kad Garins atvēra acis, desmit centimetru no viņa deguna sīks vēzītis vientuļnieks, ielīdis līdz pusei perlamutra gliemežnīcā, bolīja acis, izbrīnījies kustināja ūsas. Garins ar pūlēm aptvēra: «Jā, esmu palicis dzīvs .. Bet vēl ilgi nejaudāja piecelties. Viņš gulēja uz sāniem smiltīs. Labā roka bija ievainota. Viebdamies aiz sāpēm, viņš tomēr pievilka kājas, apsēdās.
Turpat netālu, noliekusi tievo stumbru, slējās palma, spirgts vējš glauda tās lapas … Garins piecēlās, ļodzīdamies paspēra dažus soļus. Visapkārt, lai arī kurp viņš pavērsa skatienu, vēlās un, atvēlušies līdz lēzenam krastam, ar troksni uzšļakstīja zaļganzili, saules piestaroti viļņi… Vairāki desmiti palmu plivināja pa vējam platas, vēdekļiem līdzīgas lapas. Smiltīs šur tur mētājās koka atlaužas, kastes, kaut kādas lupatas, tauvas … Tas bija viss, kas palicis pāri no «Arizonas», kas tika sadragāta kopā ar visu ekipāžu'pret koraļļu salas rifiem.
Garins pieklibodams devās dziļāk salā, tur, kur augstākās vietas bija apaugušas ar zemiem krūmiem un koši zaļu zāli. Tur, izpletuši rokas, uz muguras gulēja Zoja. Garins notupās pie viņas, baidīdamies pieskarties viņas augumam, lai nesajustu nāves saltumu. Bet Zoja bija dzīva: viņas plaksti iedrebējās, apkaltušās lūpas atlipinājās.
Koraļļu saliņā atradās lietus ezeriņš, ūdens tajā bija rūgfens, bet derīgs dzeršanai. Uz sēkļiem — gliemežnīcas, sīki gliemežvārņi, garneles — viss, kas kādreiz noderējis par barību pirmatnējam cilvēkam. Palmu lapas varēja kalpot par apģērbu un pasargāt no dienvidu saules.