Rollinga skatiens pārslīdēja pār Semjonovā vasaras raibumiem klāto sej% Tad ķīmijas karalis izslējās, no viņa plaušām izlauzās ilgi aizturēta elpa:
— Jūs lieliski saprotat, ka mēs neatrodamies Padomju Krievijā, bet Parīzē; ja jūs pastrādāsiet noziegumu, es neiešu jūs glābt no giljotīnas. Bet, ja jūs mēģināsiet mani piekrāpt, es jūs samīšu.
Viņš atgriezās savā vietā, ar riebumu atvēra čeku grāmatiņu: «Divdesmit tūkstošus es nedošu, jums pietiks ar pieciem…» Izrakstīja čeku, ar nagu pastūma to Semjonovam un pēc tam — ne ilgāk par sekundi — uzlika elkoņus uz galda un iespieda seju delnās.
16.
Ne jau gadījuma pēc Zoja Monroza kļuva par ķīmijas karaļa draudzeni. Pirms pieciem gadiem (deviņpadsmitajā gadā) Zoja bēga no Petrogradas uz Parīzi, kur ieguva plašu popularitāti kā visskaistākā un visgudrākā sieviete teatrālajā bohēmā[7] . Viņa filmējās, dejoja un dziedāja bulvāru teātrīšos un vēsu prātu galīgi izputināja ārzemniekus, kas tais gados traucās uz Parīzi ar naudas makiem, pietūkušiem no kara un pēckara laikā viegli gūtās peļņas.
Zoja bija moderna sieviete. Daudzās izpriecas viņai netraucēja sekot politikai.
Uzzinājusi par slavenā Rollinga gaidāmo braucienu uz Eiropu, viņa tūdaļ devās uz Ņujorku. Tur uz vietas uzpirka kāda liela laikraksta reportieri, un presē parādījās ziņojumi, ka Ņujorkā ieradusies visgudrākā un visskaistākā Eiropas sieviete, kas sevī apvieno balerīnas profesiju ar aizrautīgu interesi par vismodernāko zinātni — ķīmiju un banālo briljantu vietā valkā kaklarotu no kristālā lodītēm, kuras pildītas ar luminiscējošu gāzi. Sīs lodītes iedarbojās uz amerikāņu iztēli.
Kad Rollings izbrauca ar kuģi uz Eiropu, kādā jaukā, saulainā rītā uz augšējā klāja, tenisa laukumā, viņš ieraudzīja Zoju Monrozu, kas spēlēto ar treneri. Rollings, saraucis uzacis, ilgi aplūkoja šo savieti, par kuru nule bija klaigājušas visas avīzes, un viņa miljardierim iepatikās. Tai pašā dienā, pēc vakariņām, sēdēdams bārā, viņš piedāvāja Zojai kļūt par viņa draudzeni. Sūkdama caur salmiņu ledainu dzērienu, Zoja atbildēja:
— Pateicos. Piedāvājumu pieņemu. Jums nebūs jāviļas. Jūsu izvēle ir veiksmīga. Sieviešu aušības mani maz saista … Neaizmirstiet — esmu pārdzīvojusi revolūciju, man bija izsituma tīfs, es kāvos pret sarkanajiem … Es esmu godkārīga. Jūs esat liels cilvēks. Es ticu jums. Jums jāuzvar … Es vēlos būt jūsu personīgā sekretāre.
Rollings pagriezās uz augstā krēsla, viņa muti sašķobīja tikko manāms smīns, kas izteica vispārāko jautrības pakāpi.
—-/Jūs esat ārprātīga, — viņš teica. — Par personīgo sekretāru pie manis laužas četri bijušie karaļi un vairāki lielkņazi no krievu dinastijas … Bet, velns parāvis, jūs man patīkat…
Tā sākās viņu savienība, un Rollings nebija kļūdījies draudzenes izvēlē.
Parīzē viņš uzsāka sarunas par ķīmisko rūpnīcu apvienošanu trestā. Amerika ieguldīja lielus kapitālus Vecās Pasaules rūpniecībā. Rollinga aģenti piesardzīgi iepirka akcijas. Parīzē viņu dēvēja par «amerikāņu bifeli». Tiešām, starp Eiropas rūpniekiem viņš likās milzenis. Rollings gāja savu ceļu ne ar ko nerēķinādamies. Viņa redzes stars bija šaurs. Sev priekšā viņš redzēja tikai vienu mērķi — sakoncentrēt vienās (savās) rokās pasaules ķīmisko rūpniecību.
Zoja Monroza ātri iepazina Rollinga raksturu, viņa cīņas paņēmienus. Izprata viņa spēku un viņa vājumu. Viņš slikti orientējās politikā un reizumis sarunāja aplamības par revolūciju un boļševikiem. Zoja Monroza nemanot sapulcināja ap viņu vajadzīgus un noderīgus cilvēkus. Satuvināja viņu ar žurnālistu aprindām un vadīja preses konferences. Viņa uzpirka sīkus hronistus, kam Rollings nepievērsa uzmanību, bet viņi izdarīja mil
jardierim vairāk pakalpojumu nekā solīdie žurnālisti, jo viņi kā moskīti iespiedās visās dzīves spraugās.
Kad viņa «izkārtoja» parlamentā nelielu kāda labējā deputāta runu «par nepieciešamību nodibināt ciešu kontaktu ar amerikāņu rūpniecību, lai stiprinātu Francijas ķīmisko aizsardzību», Rollings pirmoreiz draudzīgi paspieda un vīrišķīgi pakratīja viņas roku.
— Ļoti labi, es pieņemu jūs par sekretāri, ar algu divdesmit septiņi dolāri nedēļā.
Rollings sāka ticēt Zojas Monrozas noderīgumam un kļuva ar viņu lietišķi atklāts, tas ir — līdz galam.
17.
Zoja Monroza uzturēja sakarus ar dažiem krievu emigrantiem. Vienam no tiem — Semjonovam viņa regulāri izmaksāja algu. Viņš bija karalaika izlaiduma inženieris ķīmiķis, pēc tam praporščiks, tad baltais oficieris un emigrācijā nodarbojās ar sīkām komisijām.
Zojas Monrozas dienestā viņš pārzināja pretizlūkošanu. Piegādāja viņai padomju žurnālus un laikrakstus, pienesa ziņas, pļāpas, baumas. Viņš bija izdarīgs, nasks un bez aizspriedumiem.
Reiz Zoja Monroza parādīja Rollingam izgriezumu no kāda Rēveles laikraksta, kur bija ievietots ziņojums, ka Petrogradā tiekot būvēts aparāts ar milzīgu graujošu spēku. Rollings iesmējās:
— Blēņas, ar to nevienu nenobaidīs … Jums pārāk sakairināta iztēle. Boļševiki nav spējīgi kaut ko uzbūvēt.
Tad Zoja ielūdza uz brokastīm Semjonovu, un viņš sakarā ar avīzes rakstu pastāstīja dīvainu atgadījumu:
— … Deviņpadsmitajā gadā Petrogradā īsi pirms savas bēgšanas es sastapu uz ielas draugu, poli, kopā ar viņu biju beidzis tehnoloģisko institūtu — Stasu Tiklinski. Plecos maiss, kājas aptītas ar paklāja strēmelēm, uz mēteļa ar krītu uzvilkti cipari — pēdas no stāvēšanas rindās. Vārdu sakot, viss, kā pienākas. Bet seja moža. Piemiedz ar aci. Kas tad nu? «Es,» saka, «tādu zelta bedri uzgāju — ai ļautiņi! — miljoni! Kur nu —
simtiem miljonu (zeltā, protams!).» Es, skaidra lieta, mācos virsū — pastāsti. Viņš tikai smejas. Tā ari šķīrāmies. Nedēļas divas pēc tam gāju pa Vasiļjevas salu, kur dzīvoja Tiklinskis. Atminējos par viņa zelta bedri, domāju, sak, palūgšu miljonāram pusmārciņu cukura. Iegāju. Tiklinskis gandrīz uz nāves gultas, roka un krūtis sabindēti.
— Kas tevi tā apstrādājis?
— Pagaidi, — atbild, — svētā jaunava palīdzēs — atlabšu, es viņu nositīšu.
— Ko?
— Garinu.
Un viņš pastāstīja, tiesa, juceklīgi un miglaini, nevēlēdamies atklāt sīkumus, par to, kā vecs paziņa, inženieris Garins, piedāvājis viņam izgatavot ogles sveces kādam tur aparātam ar neparastu graujošu spēku. Lai ieinteresētu Tiklinski, inženieris apsolījis viņam procentus no peļņas. Pēc mēģinājumu pabeigšanas Garins plānojis aizbēgt ar gatavo aparātu uz Šveici, izņemt tur patentu un pašam nodarboties ar aparāta ekspluatāciju.
Tiklinskis ar aizrautību sāka strādāt pie ogļu svecēm. Uzdevums bija tāds: iespējami mazāka apjoma svecei jāizdala iespējami lielāks siltuma daudzums. Aparāta uzbūvi Garins turēja slepenībā, stāstīja, ka viņa princips neparasti vienkāršs un tāpēc mazākais mājiens var atklāt noslēpumu. Tiklinskis piegādāja Garinam piramīdveidīgus ogļu klucīšus, bet nemaz nevarēja pierunāt viņu parādīt aparātu.
Tāda neuzticēšanās darīja Tiklinski vai traku. Viņi bieži ķildojās. Reiz Tiklinskis izsekoja Garinu līdz vietai, kur viņš izdarīja mēģinājumus, — pussagruvušā namā, kādā nomaļā Petrogradas puses ielā.
Tiklinskis ielavījās tur Garinam pa pēdām un ilgi klīda pa kādām kāpnēm, tukšām istabām ar izdauzītiem logiem, līdz beidzot pagrabā saklausīja spēcīgu skaņu, kas atgādināja tvaika strūklas šņākoņu un pazīstamo degošu ogļu sveču smaržu.