Austris Kalmiņš
Izredzētie
.
1
Helikopters nosēdās, saceldams nelielu putekļu mākoni. Motors apklusa, propellers vēl neilgi griezās pēc inerces. Andris paskatījās pulkstenī — tas rādīja seši pēc pusdienas.
Andris izkāpa no helitaksometra, par kura vadītāju viņš strādāja, un devās uz netālo ēku, kur dzīvoja. Kārtējā darba diena bija galā. Helitaksometru vadītāju darbs bija labi atalgots, un Andrim piederēja māja pilsētas nomalē, kurā viņš dzīvoja viens pats nu jau piecus gadus, kopš aviokatastrofā virs Spānijas bojā aizgāja viņa tēvs, māte un abi brāļi. Ģimene bija devusies uz kūrortu Spānijas dienvidos, un arī Andrim bija jālido līdzi, taču viņš nejaušas, bet īsteni laimīgas sagadīšanās rezultātā nokavēja lidmašīnu. Pēc četrām stundām pa televizoru raidīja drausmīgo vēsti. Lidmašīnas katastrofas cēloņi palika nezināmi līdz pat šai dienai. Tā eksplodēja gaisā un sabira gabalos. Tika izteiktas vairākas versijas, taču izmeklēšanas gaitā neviena no tām neapstiprinājās. Arī pilots nepaspēja noraidit SOS signālu, jo viss norisinājās acumirklīgi.
Andris ļoti pārdzīvoja šo traģēdiju. Viņš palika viens pats, jo citu tuvu radinieku nebija. Draugi visādi centās viņu mierināt, bet velti. Tomēr Andris izrādījās stipras gribas cilvēks un drīz vien atguva līdzsvaru.
Andris iegāja istabā un atlaidās pusguļus mīkstajā atzveltnes krēslā. Pie pretējās sienas karājās glezna, ko viņš nesen bija nopircis Astronomu kluba izstādē. Gleznā bija atainota svešas planētas ainava. Violetas saules stari apgaismo planētas nedzīvās, zaļgani oranžās smiltis. Zilajā gaismā priekšmeti un ēnas iegūst dīvainus apveidus. Un šī smilšu tuksneša vidū guļ sadauzīta starpplanētu raķete, un tai blakus stav vientuļš cilvēks skafandrā ar augšup pavērstu, izmisuma un moku pilnu skatienu. Blakus viņam guļ četru draugu līķi, kurus viņš ir iznesis no raķetes. Paraksts zem gleznas «Pēdējais» ir lakonisks un izteiksmīgs. Andris šā cilvēka un savā liktenī saskatīja daudz kopīga. Arī Andris palicis pēdējais. Pēdējais no savas ģimenes.
2
Andris apgūlās gultā. Miegs nenāca, bet viņš bija ļoti noguris. Darbā nedrīkstēja pieļaut ne mazāko kļūdu.
Andra hobijs bija fizika un viss, kas ar to saistīts. Viņš labi pārzināja visas elektroniskās ierīces, bija arī astronomijas amatieris. Brīvo laiku Andris bieži pavadīja savā elektrodarbnīcā vai arī pie teleskopa, pētot zvaigznes un izdarot novērojumus. Viņš bija Astronomu kluba biedrs, regulāri piedalījās sanāksmēs un vienmēr ziņoja par interesantākajiem novērojumiem.
Andris atcerējās, ka rīt viņam būs dzimšanas diena, no nolēma aizlidot uz tuvāko veikalu iepirkties, jo rīt bija apsolījuši atnākt vairāki draugi. Andris nekad neturēja mājās daudz ēdienu un dzērienu, viņam bija izdevīgāk tos nopirkt, lidojot mājās. Taču šodien pēdējais reiss bija gadījies uz māju pusi, tāpēc Andris nolēma no sākuma kaut nedaudz atpūsties.
Viņš izgāja no mājas. Tās priekšā atradās labi kopts zālājs, otrā pusē auga daži lieli koki, bet no trim pusēm ēku apņēma dzīvžogs. Andrim patika viss zaļais. Viņš necieta, ja kāds nomīdīja zāli, arī savu helikopteru Andris sēdināja tieši šim nolūkam paredzētā laukumā.
Viņš apskatījās apkārt. Zaļajos koku zaros dziedāja putni. Šīs putnu dziesmas vienmēr nomierināja. Nostāvējis tā kādas minūtes desmit, viņš devās uz helikopteru. Drīz vien tas pacēlās gaisā un aizlidoja uz pilsētas pusi.
Andris atgriezās īsi pirms saules rieta. Debesis bija skaidras, kā tas parasti šajā gada laikā Latvijā arī mēdza būt. Šogad vispār bija gadījies sauss gads. Jau trīs nedēļas nebija nolijusi ne lāsīte, taču sausums nebija nemaz tik briesmīgs, kā tas pirmajā mirklī varēja likties. Andris uzmeta skatienu debesīm un iegāja mājā.
Viņa mājā bija trīs istabas, virtuve, balle, koridors, vannas istaba un tualete. Māja bija neliela, bet ļoti izturīga. Ar šīm bungalo tipa celtnēm to ražotāja firma bija slavena visā Eiropā, arī šo mājiņu cenas bija pieņemamas. Valsts ekonomika jau kopš 1993. gada sāka iet pa augšupejošu ceļu, paaugstinājās dzīves līmenis, un tagad visā Eiropā tas bija vienāds. Iekšējās robežas bija likvidētas, valstu pilsoņi varēja brīvi pārvietoties visā Eiropas teritorijā. Arī kodolkara draudi bija izgaisuši reizē ar divdesmito gadsimtu. XXI gadsimtā dzimušie vairs nepazina bruņošanās sacensību, kodolieroči bija pilnīgi iznīcināti. Apklusa kari Āzijā un Āfrikā, tika doti vairāki jūtami triecieni starptautiskajai mafijai. Vārdu sakot, civilizācija strauji devās uz priekšu pa attīstības ceļu.
Cilvēki arvien tālāk ielauzās arī kosmosā — 2003. gadā notika ekspedīcija uz Saules sistēmas ārējām planētām. Tā tika finansēta no ANO budžeta, un arī apkalpe bija internacionāla. Bet jau pēc četriem gadiem, 2015. gadā, bija paredzēta pirmā starpzvaigžņu ekspedīcija un Centaura Alfu, Saulei tuvāko zvaigzni. Arī šo eskpedīciju gatavoja ANO komisijas un zinātnieku grupas, un kuģa apkalpē bija paredzēts iekļaut 30 cilvēkus. Zeme attīstījās arvien straujākā tempā.
3
Andris apsēdās krēslā iepretim televizoram un ieslēdza to. Pēc dažām minūtēm vajadzēja sākties kārtējai translācijai no Eiropas sporta spēlēm. Viņš bija liels sporta cienītājs un centās nepalaist garām nevienu reportāžu.
Pie krēsla bez trokšņa pieripoja galdiņš un atveda vakariņas, ko Andris bija pasūtījis. Par šo automatizēto komplektu viņš bija izdevis daudz naudas, bet nenožēloja to, jo bija nodrošināts gandrīz ideāls komforts. 21. gadsimta cilvēki mīlēja komfortu, bet tas nenozīmēja, ka viņi bija slinki. Tas, par ko divdesmitajā gadsimtā varēja tikai sapņot, tagad bija kļuvis par realitāti vai arī tuvākās nākotnes jautājumu.
Pēkšņi ieskanējās videofona izsaukuma melodija. Andris piegāja pie videofona un iesledza to. Ekrānā parādījās Andra labākais draugs Valdis.
— Sveiks, Andri! Kaut kas tāds vēl nav dzirdēts …
— Sveiks, Valdi! Kas tad? — Andris viņu partrauca. — Kāda sensācija?
— Vēl vairāk, draugs! Nezināmu iemeslu dēļ nogāzies pavadonis SAT 4A. Zināms tikai tas, ka izgājušas no ierindas visas elektroniskās ierīces.
Andris iesvilpās.
— Neko teikt. Kaul ko tādu neatceros visa sava mūža laikā. Lai pavadonis, turklāt 4A, vienkārši nogāztos …
— Acīmredzamais — neticamais, — Valdis ekrānā iesmējās. — Lai nu kā, bet šoreiz frančiem ar šo pavadoni nepalaimējās. Tas taču bija orbītā tikai mēnesi! Un, cik zinu, izmaksāja lielu naudu …
— Gan jau rītdienas EBC ziņās būs sīkāka informācija, — Andris sacīja. — Francija būs kājās. Un droši vien arī visa Eiropa.
— Starp citu, redzu, ka tavā televizorā iet basketbola mačs. Kāds rezultāts? — Valdis, paliecies uz priekšu, jautāja. — Es tikko pārrados mājās.
— Spēle jau iet uz beigām, angļi zaudē frančiem ar nelielu starpību.
— Kā nospēlēja mūsējie?
— Jau nodrošinājuši vietu pusfinālā. Šodien viņi pieveica itāļus ar trīs punktu starpību. Basketbols savu popularitāti nav zaudējis.
— Labi, parunājušies esam, tagad var mierīgi iet gulēt, — Valdis iesmējās. — Rīt satiksimies pie helitakšu stāvvietas Centrālajā bulvārī septiņos. Sveiks!
Ekrāns nodzisa. Andris atlaidās krēslā. Tieši pašlaik spēle beidzās. Sporta programma bija galā, un arī pulkstenis jau rādīja vienpadsmit. Andris nolēma likties uz auss. Viņš izslēdza televizoru un apgūlās gultā. Brīdi pagrozījies, viņš aizmiga.