— Patiešām?
Restorānā ledusskapji un saldētavas joprojām darbojās, tāpēc pārtika bija nevainojamā stāvoklī. Cilvēki uz ātru roku uzkoda un pēc ceturtdaļstundas atgriezās studijā.
— Man ir viens jautājums, Rič.
— Es klausos.
— Redzi, mums vajadzētu aizlidot uz Japānu pie Hisako. Viņa noteikti skumst vientulībā. Bet kā ir ar degvielu?
— Ja lidlaukā ir, tad labi. Lidmašīnas rezerves ir gandrīz izsmeltas. Vai lidlaukā ir degviela?
Andris paraustīja plecus.
— Bet vai tu būtu ar mieru lidot uz Japānu?
— Protams! Nevar taču cilvēku pamest vienu pašu!
— Tādā gadījumā mēs varam šeit ilgāk neuzkavēties. Ieroči visiem līdzi?
Ričs un Penti pamāja.
— Kāpēc tu šorīt esi tik klusa? — Andris jautāja Penti. — Varbūt neesi labi atpūtusies?
-— Pateicos par rūpēm, — Penti iesmējās.
— Viss ir kārtībā. Tikai nevēlos jaukties iekšā vīriešu darīšanās . . .
— Vajag, Penti, vajag! — Ričs iebilda.
— Savādāk mēs sarunāsim un sadarīsim diezin ko!
Penti viegli pasmaidīja.
Andris tikmēr atslēdza ārdurvis. Helikopters stāvēja ārpusē kādu divu metru attālumā. Ātri no vestibila pārnesuši ieročus, viņi iesēdās helikopterā, un Andris uzņēma kursu uz pirmo lidlauku.
To viņi sasniedza ātri. Helikopters piezemējās līdzās lidmašīnai.
— Jūs pagaidiet tepat, Ričs izlēca ārā no helikoptera. — Es noskaidrošu, kā lidlaukā ir ar degvielu.
Ričs pazuda aiz kādas ēkas stūra. Andris izkāpa ārā un lūkojās zilajās debesīs. Laiks joprojām bija lielisks, debesīs neredzēja neviena mākonīša, bija karsts. Andris parēķināja, ka ēnā varētu būt ap +30°C. Saule lēnām tuvojās zenītam.
Kamēr Andris pētīja debesis, atgriezās Ričs.
— Viss ir kārtībā! — viņš priecīgi iesaucās un pamāja ar roku uz lidmašīnas pusi.
— Es tūlīt uzpildīšu tvertnes.
To teikdams, viņš piegāja pie lidmašīnas, ar kuru bija atlidojis, un pēc brīža pa virvju kāpnēm uzrāpās kabīnē. Lidmašīnas motors ierēcās, un tā lēnām pieripoja pie milzīga angāra.
Pēkšņi Andris pamanīja dīvainas lielas: vakar sašautais tanks vairs neatradās vecajā vietā, bet kādus piecus metrus nostāk!
— Penti, paskaties uz tanku, — Andris čukstēja dīvainā balsī, bezgala izbrīnījies. Un bija arī par ko brīnīties — lai pārvietotu šo lūžņu kaudzi, bija nepieciešams milzīgs spēks.
— Tas ir pārvietojies! Bet kā?
— To var tikai minēt. Tanku mūsu prombūtnes laikā kāds ir apciemojis.
— Jāsecina, ka šī planēta tomēr nav tik neapdzīvota kā izliekas. Vai arī tie varbūt bija atnācēji…
— Algolieši? Bet viņi taču ieradīsies ne ātrāk kā nākošā gada martā. Tāds bija pēdējā kontakta rezultāts.
— Varbūt kādi citi?
— Bet mēs «tos citus» pat redzējuši neesam! Kā mēs varam par viņiem spriest? Un turklāt visi kontakti ar Zemi taču ir algoliešu ziņā, ja vien man ir pareiza informācija.
— Galu galā mēs ar šādu minēšanu tāpat nekā nepanāksim, — Penti blēņodamās izšāva ar gravitācijas pistoli uz tuvējo ēku. No sienas nobira sīki putekļi. — Gan pielāks laiks, kad visas mīklas tiks atminētas.
— Liekas, tev taisnība. Bet pirms izlidošanas mums jāsazinās ar Hisako, savādāk nēs nemaz nezinām, kurp lidot.
— Iesim uz dispečeru punktu, tur ir videofons, — ierosināja Penti.
Pametuši helikopteru un aizmirsuši visu piesardzību, viņi, tikai ar pistolēm bruņojušies, devās uz dispečeru zāli.
Tikko Andris pārkāpa telpas slieksni, kļuva redzams, ka arī šeit kāds ir bijis.
— Andri, arī šeit viņi ir viesojušies! Bet kas ir šie noslēpumainie «viņi»?
Andris neko neatbildēja, bet devās taisni pie videofona un izsauca Hisako. Viņa atsaucās pēc paris sekundēm.
— Beidzot! Es tik ilgi gaidīju jūsu izsaukumu, arī pati mēģināju izsaukt, bet veltīgi. Jau sāku bažīties, vai tikai ar jums kaut kas nav noticis.
— Ar mums viss ir kārtībā, — Andris nomierināja viņu. — Ričs patlaban lidmašīnā pilda degvielu, un drīz mēs izlidosim pie tevis. Tikai — kurp mums jālido?
— Uz Tokiju. Ceturtā lidosta. Tā vienīgā ir lietojama. Es aizbraukšu turp ar elektromobili un sagaidīšu jūs.
— Vari nesteigties, — iejaucās Penti,
— mums priekšā vēl vismaz astoņas stundas lidojuma.
— Tas nav daudz! — Hisako apņēmīgi paziņoja. — Gaidīšu jūs!
— Uz tikšanos Japānā! — Andris atvadoties vēl uzsauca.
Ekrāns nodzisa. Andris un Penti devās ārā pa durvīm. Ričs jau bija piepildījis lidmašīnas tvertnes ar degvielu un nostādījis lidmašīnu uz viena no brīvajiem skrejceļiem.
— Ceru, tu uzrāpsies pa virvju kāpnēm? — bažīgi vaicāja Andris.
— Rāpusies neesmu, bet ceru, ka viss būs kārtībā.
Kad viņi nonāca pie lidmašīnas, pa atvērto lūku izbāza galvu Ričs.
— Rāpieties ātrāk! Mūsu rīcībā nav daudz laika!
Pagaidījis, kamēr uzkāpj Penti, Andris arī devās augšā. Pēc brīža viņi jau sedeja pilota kabīnē. Andris uzvilka augša virvju kāpnes un aizvēra lūku.
— Piesprādzejielies, — komandēja Ričs,
— tūlīt lidosim.
Lidmašīna ieskrējās. Ričs ļāva tai uzņemt diezgan lielu ātrumu, cik vien ļāva skrejceļš. Drīz vien tā atrāvās no zemes un, apmetusi nelielu loku, devās austrumu virzienā.
18
Viņi lidoja jau sesto stundu. Apakšā pletās Sibīrijas taiga, kurai neredzēja ne gala, ne malas. Taču arī tai kādreiz vajadzēja beigties, tā nebija bezgalīga. Apmēram pēc divām stundām viņiem vajadzēja sasniegt Japānu. Viss bija kārtībā, viņi varēja neraizēties.
Pēc pusotras stundas lidojuma līdz Tokijas lidostai bija palikuši tikai daži desmiti kilometru.
— Drīz būsim galā, — Ričs ar tādu kā atvieglojuma sajūtu balsī teica. — Tā nav Rīga vai Helsinki, kaut gan arī Monreāla nav tuvu …
— Jā, bet kas varēja izkustināt tanku un pabūt dispečeru zālē? Atnācēji, vai? — pēc brīža ieminējās Penti. — Varbūt…
— Algolieši? — Andris atsaucās. — Iespējams, taču es domāju, ka viņi tādā gadījumā jau būtu ar mums nodibinājuši kontaktu, esmu pārliecināts.
— Paskaties šurp! — ar tādu kā triumfu iesaucās Ričs un norādīja debesu zilgmē taisni priekšā lidmašīnai. Andris paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja nepazīstamu sudrabainu disku, kas atradās nepilna puskilometra attālumā.
— Algolieši tie nav, — Andris iebilda.
— Viņu kuģi ir līdzīgi lielām mirdzošām spirālēm, turpretī šis izskatās savādāk, tu pats taču redzi.
— Nu, viņi var būt uzbūvējuši citu kuģi, — Ričs nepadevās. — Galu galā uz Zemes līdz šim līdzīgi lidaparāti vēl nav redzēti.
— Es domāju, ka vajadzētu mest strīdus pie malas un mēģināt noskaidrot, kas tas ir par kuģi, — iejaucās Penti. — Rič, pamēģini to panākt!
— Varam pamēģināt, — viņš negribīgi atsaucās un palielināja lidmašīnas ātrumu. Sudrabainais disks nedaudz pietuvojās, taču joprojām turējās drošā attālumā. Ričs kāpināja ātrumu līdz maksimālajam. Lidmašīna sākas strauji tuvoties svešajam. Brīdi, kad to no diska šķīra ne vairāk par 50 metriem, nepazīstamais izmeta sudrabainu miglu un pazuda cilvēku acīm.