— Velns lai parauj! — nolamājās Ričs.
— Es vairs neredzu ceļu!
Tajā pašā brīdī Andris zemapziņā it kā sajuta brīdinājumu par briesmām. Viņa smadzenes caururba it kā auksta gaisa strāva, piesātināta ar nemieru un trauksmi. Tas turpinājās kādas trīs sekundes, tad tikpat pēkšņi izbeidzās. Andris paskatījās uz savu draugu sejām — arī tajās bija lasāma neizpratne, Penti izskatījās pat nedaudz nobijusies.
— Tagad ir skaidrs, ka tie nav algolieši. Bet kas tie ir, un kādi ir viņu nodomi?
Neviens neatbildēja. Nepazīstamais lidaparāts izturējās ļoti mīklaini. Ja tas bija ienaidnieks, tad kāpēc nešāva? Bet, ja draugs, tad kāpēc aizbēga, turklāt raidot nemiera viļņus?
Andris atrāvās no savām domām un uzmeta skatienu apkārtnei. Sudrabainā migla jau sen bija izklīdusi, zem lidmašīnas spārniem pletās Tokijas nomale, bet tālumā jau bija redzams viņu galamērķis — lidlauks.
Nosēšanās bija necerēti viegla. Drīz vien lidmašīna apstājās uz Japānas zemes. Hisako gan nekur nemanīja. Nogaidījuši dažas minūtes, ceļotāji izkāpa laukā. Apkārt bija nakts, un melno tumsu šķēla vienīgi daži vēl nenodzisuši starmeši, kā arī lidmašīnas ugunis, kuras lidotāji bija atstājuši ieslēgtas. Lai pamatīgāk apskatītu vietu, kur viņi bija nolaidušies, Penti piecas reizes izšāva gaisā no fotonu pistoles. Apkārtni apgaismoja violeta gaisma. Tās atblāzmā ceļotāji pamanīja kādu ēku metrus divdesmit no viņiem. Pēc visa spriežot, tas bija dispečeru punkts. īsi apspriedušies, cilvēki devās uz to.
Tas patiešām bija dispečeru punkts, taču šeit nebija elektrības. Andris sameklēja avārijas ģeneratora slēdzi un ieslēdza to. Iedegās gaisma, un pirmais, ko atnācēji ieraudzija, bija haoss. Un šajā lausku un šķembu kaudzē kaut kādā brīnumainā veidā saglabājies videoekrāns meta uz viņiem vārgu atspulgu. Andris ātri pārbaudīja to — tas darbojās. Tūlīt viņš izsauca Hisako, un pēc pusminūtes gaidīšanas sakari beidzot nodibinājās. Ekrānā parādījās Hisako, viņa izskatījās kā tikko piecēlusies.
— Jūs no kurienes? — viņa bija nedaudz izbrīnījusies. — Es tikko kā pamodos, pareizi, mani pamodināja jūsu izsaukums? — Viņa nemanāmi nožāvājās.
— No Tokijas ceturtā lidlauka dispečeru pults, — atbildēja Penti. — Nezinām, kur lai paliek.
— Ārprāts! Es esmu aizgulējušies, turklāt pamatīgi! Es tūlīt saģērbšos un nekavējoties izbraukšu pie jums.
— Paklau, varbūt tu labāk izmantosi helikopteru? — iejaucās Ričs. — Ar to mums būs daudz ērtāk pārvietoties. Un tagad jau nevienam nav jāprasa atļauja, lai kaut ko paņemtu.
— Tev taisnība. Vēlākais pēc ceturtdaļstundas gaidiet mani, bet centīšos būt pēc iespējas ātrāk. Gaidiet!
Ekrāns nodzisa. Andris atslēdza vienu ģeneratora bloku, lai enerģijas pietiktu ilgākam laikam. Videofons bija viens no lielākajiem tās patērētājiem.
— Gaidīsim šeit? — jautāja Penti.
— Protams. Telpa labi apgaismota, Hisako bez pūlēm mūs atradīs.
— Labi. Tad gaidīsim viņu.
19
Bija pagājušas kādas divdesmit minūtes, taču Hisako vēl nerādījās. Andris, Penti un Ričs joprojām gaidīja viņu, ērti iekārtojušies dispečera punktā, kas lidostā ir gandrīz vai svarīgākā ēka. Apkārt pletās melna, klusa tumsa, ko kliedēja tikai avārijas ģeneratora strāvas barotās spuldzes. Šur tur vīdēja kāda laterna, taču šeit to bija daudz mazāk nekā Rīgā. Daudzu miljonu pilsēta bija apklususi.
Ričs nepacietīgi piegāja pie loga.
— Laikam Hisako nevar atrast piemērotu helikopteru, kuram būtu enerģijas rezerve. Un, kā liekas, pilsētā strāvas nav.
— Tādā gadījumā var rasties daudzas problēmas, kas nu nemaz nebūtu vēlams, — Penti piecēlās kājās un arī piegāja pie loga. ārā nekādu pārmaiņu nebija, taču apkārtnē jautās kaut kas savāds, nebija vairs tā miera, kas valdīja līdz šim. Gaisā viļņoja trauksme, un cilvēki juta to.
Atrisinājums nāca negaidot. ārā pēkšņi uzliesmoja violeta gaisma, ko varēja radīt tikai fotonu ieroči, šajā gaismā cilvēki ieraudzīja trīs tankus, līdzīgus Rīgā redzētajam, kuri ātri tuvojās ēkai no lidlauka otra gala.
— Ātri prom no šejienes tumsā! — Andris komandēja, izslēdzot gaismu. — Ieročus šaušanas gatavībā!
— Kas mums uzbrūk? Kaut kādi roboti, vai? — interesējās Penti.
— Nav ne jausmas. Tagad mums jānoslēpjas, riskēt mēs nedrīkstam. — Andris atvēra durvis un izgāja ārā. Penti un Ričs viņam sekoja.
Ārā bija melna tumsa, un tanku klātbūtni varēja nojaust tikai pēc to motoru trokšņa. Tas arvien pastiprinājās, tātad tie tuvojās.
No šejienes nebija tālu līdz elektromobiļu un helikopteru stāvvietai, un, turēdami gatavībā lāzerautomātus, cilvēki atkāpās. Taču pēc mirkļa atkal uzliesmoja fotonu lādiņu radītā gaisma, kas griezīgi dūrās acīs. Taču cilvēki paguva ieraudzīt, ka visi trīs tanki atrodas nepilnu simts metru attālumā no dispečeru ēkas. Andris atkāpās aiz tuvākās mājas stūra un aizvilka sev līdzi arī draugus. Pagaidām viņš nolēma savu atrašanās vietu neatklāt. Tagad bija svarīgi noskaidrot, kas brauca šajos tankos.
Vēlreiz uzliesmoja voiletā gaisma, un tajā cilvēki ieraudzīja, ka divi tanki piebrauc pie ēkas, ko viņi pirms piecām minūtēm bija atstājuši, un apstājas. Trešais turpretī pabrauca kādus metrus piecdesmit uz priekšu, no kurienes varēja labi pārredzēt apkārtni. Acīmredzot tam bija uzdevums brīdināt pārējos, ja kaut kas tuvotos.
Jau violetajai gaismai dziestot, Andris ieraudzīja, ka no tankiem izkāpj trīs cilvēkveidīgas būtnes, kuras gan identificēt nebija iespējams. Pēc brīža dispečeru punktā iedegās gaisma. Vāja atblāzma sasniedza arī trīs paslēpušos cilvēkus, taču viņi spēja saskatīt tikai to, ka pa vāji apgaismoto telpu staigā trīs cilvēki vai roboti.
— Netieku gudrs, kas tie ir — cilvēki, roboti vai atnācēji? — Ričs paliecās uz priekšu un vēlreiz rūpīgi ielūkojās tumsā. — Un kādi ir viņu nolūki?
— Es domāju, ka tie tomēr ir cilvēki. Paskatieties, kā viņi žestikulē! Roboti gan tā nedarītu! Atnācēji… Godīgi sakot, es neticu šai versijai, un vairāku iemeslu pēc, — Andris domīgi paglaudīja zodu. — Un par nolūkiem … Tie nevar būt filantropiski, jo tad viņi rīkotos citādāk.
— Bet varbūt ir pienācis laiks arī mums aktīvi iesaistīties šajos notikumos? — Ričs noradīja ar roku uz tanku pusi un satvēra automāta stobru. — Vai mēs savādāk spēsim uzzināt, kas tur tagad notiek?
— Bet ja tur atrodas mums labvēlīgi noskaņoti cilvēki?
— Ja viņi būtu mums labvēlīgi noskaņoti, viņi nedemolētu …
— Vai tu vari garantēt, ka visu aparatūru bija sadauzījuši tieši viņi?
— Rīkosimies šādi, — iejaucās Andris.
— Paliekot tepat, pāris sekundes ar automātiem apstrādāsim ēku un novērosim, kā viņi uz to reaģēs.
Eka, kurā atradās dispečeru punkts, bija kādus divsimt metrus no viņiem, taču to varēja labi redzēt. Kā mērķis šaušanai tā bija ideāla.
Andris izšāva pirmais. Lāzera stars ietriecās ēkas sienā un pārgrieza to vertikālā virzienā. Riča raidītais stars ietriecās betonā starp tanku un ēku. Penti savukārt sašāva celtnes jumtu. Pēc desmit sekundēm viss bija galā. Lāzeri nodzisa, un cilvēki tagad novēroja, kāds būs šis apšaudes rezultāts.