Atbildi ilgi nebija jāgaida. No tanku stobriem izšāvās violetas ugunis un spilgti apgaismoja apkārtni. Trīs svešinieki, kas atradās ēkā, izsteidzās no tās un sakāpa tankos. Tie pagriezās un … devās uz viņu pusi!
— Mēs nedrīkstam riskēt. Tāpēc šie tanki ir jāapstādina. Pielaidīsim līdz 50 metriem, tad šaujam, — Andris satvēra automātu un notēmēja. Tanki joprojām tuvojās viņiem.
Pēc dažām sekundēm katrā no tankiem ietriecas lāzera stars. Tanki tūlīt apstājās, un no tiem izkāpa vairāki cilvēki ar ieročiem rokās. Viens no viņiem turēja rokās skaņas pastiprinātāju un sauca tajā angļu valodā:
— Nemēģiniet uzsākt apšaudi! Nolieciet ieročus un padodieties! Mums tūlīt ieradīsies papildspēki. Jūsu pretošanās nebūs ilga, jebkurš mēģinājums uzbrukt beigsies ar sakāvi. Jūs nepaglābsieties nekur! Tāpēc padodieties, kamēr vēl laiks!
— Interesanti, ko viņi spēlē? Uz ko cer? It kā viņi nezinātu, ka atrodas mums uz grauda, bet neliekas par to ne zinis un vēl mēģina mūs iebiedēt, vismaz cenšas to darīt, — Ričs pārsteigti nogrozīja galvu. Bet Andris tāpat angļu valodā uzsauca uzbrucējiem:
— Ja jums dārgas jūsu dzīvības, tad tūlīt nolieciet ieročus un dodieties pie mums! Stāvokļa noteicēji patlaban esam mēs, nevis jūs!
20
Pretinieki ilgu laiku neatsaucās, tad, aptuveni aprēķinājuši, kur ceļotāji varētu atrasties, atklāja īstu sprostuguni no fotonu pistolēm. Lādiņi triecās tuvējā sienā, mājas stūri bija apņēmušas violetas liesmas.
— Pretuguni! — nokomandēja Andris.
— Šaut ar fotonu pistolēm.
Cilvēki šāva tajā virzienā, kur vajadzēja atrasties ienaidniekam. Fotonu lādiņu gaismā bija redzams, ka pretinieki slēpjas aiz sašautajiem tankiem, bet pret tiem pistoles bija bezspēcīgas, tur vajadzēja lāzeru. Bet Andris nolēma apiet ienaidnieka grupu pa otru ēkas pusi un atklāt uguni no turienes. Atstājis Riču, uzmanības novēršanai šaujot pa tankiem, Andris kopā ar Penti devās apkārt lielajai ēkai. Pēc ārkārtīgi uzmanīga pāris minūšu gājiena viņi atradās ēkai otrā pusē. No turienes pavērās lieliska šaušanas pozīcija, un Andris nolēma laiku velti netērēt. Nozibēja violets zibens, un pie tanka kāds iebļāvās.
— Viens, — noteica Penti.
Andris izvilka lāzerautomātu un izšāva tanka virzienā īsu kārtu. Atskanēja vēl viens kliedziens un pēc tam krītoša metāla troksnis. Ričs jau labu laiku nebija šāvis, taču pēkšņi uzliesmoja vēl viens zibens, kam sekoja vēl viens šausmu brēciens.
— Trīs, — konstatēja Penti. — Vai viņiem vajag vēl?
— Tūlīt uzzināsim, — Andris pārtrauca apšaudi. — Es parunāšu ar viņiem.
— Jūs esat ielenkti, — viņš sauca, — padodieties, kamēr vēl esat dzīvi! Ticiet, mēs jums daudz laika neveltīsim. Mums pašiem savu rūpju diezgan. Es skaitu līdz trīs. Gaidu atbildi. Ja tās nebūs, jūs tiksiet iznīcināti.
Andris apklusa. Un īsu brīdi iestājās klusums, kuru pārtrauca kāda balss:
— Labi, jūs nogalināsiet mūs. Taču tas neko nemainīs. Mēs jums sekojam jau kopš tā laika, kad jūs ieradāties Rīgā. Tur jūs izgrozījāties, bet, pat ja jūs tiktu sveikā cauri arī Japānā, jebkurā vietā jūs sagaidītu tas pats. Jūs neapjaušat, kam esat stājušies ceļā!
— Es vēlētos uzzināt, kam tad mēs aizšķērsojām ceļu.
Nepazīstamais skaļi iesmējās.
— Jūs neesat spējīgi aizšķērsot mums ceļu. Mēs esam Planētas Valdnieki, un kopš aizvakardienas mums pieder visa Zeme, ar kuru mēs rīkosimies pēc sava prāta. Ja vēlaties zināt sīkāk — Planētas Valdnieku grupa pastāv jau kopš 1990. gada, un mūsu mērķis — kļūt par visas Zemes absolūtajiem valdniekiem — ir sasniegts. Jā, mēs uzlaidām cilvēcei šo sērgu — mākslīgi radītus mikrobus, kas nogalina cilvēku desmit sekunžu laikā. Nesaprotu, kā jūs palikāt dzīvi, taču jums nebūs lemts ilgi staigāt pa šo planētu. Neviens nestaigās, izņemot mūs.
— Un cik tad jūsu, to izredzēto, ir? — Andris sarkastiski jautāja.
Oponents likās nemaz nenojauta sarkasmu.
— Apmēram tūkstotis, turklāt visas pasaules malās. Mūsu sakaru tīkls darbojas nevainojami, arī izlūkošana ir mūsu stiprā puse.
Tūkstotis… Sie svešinieka vārdi, ko Andris ar viltu un sarkasmu bija no viņa izvilcis, lika atmest ilūzijas un cerības, ka tā varētu būt kāda neliela banda, kuru varētu mēģināt samērā viegli pieveikt. Tāpat bija iespējams, ka svešais varēja pārspēt Andri viltībā un apzināti melot, jo iemesli melošanai ienaidniekam bija — un neviens vien.
— Ko izlēmāt? — pēc brīža svešais jautāja vēlreiz. — Padosieties vai ne?
Šis jautājums pielēja pacietības kausu līdz malām pilnu. Nekaunība un cinisms, kas skanēja svešā balsī, burtiski uzspridzināja Andri, un viņš, daudz nedomādams, uzsāka lāzerapšaudi. No otras puses ar fotonu pistoli šāva Ričs, un pēc mirkļa arī Penti automāta stars ietriecās tanka sānos. Riča fotonu lādiņi rādīja gaismu, un Andris skaidri redzēja, kur šaut. Pretinieki arī šāva, bet uguns bija haotiska, izsvaidīta uz visām pusēm, bet drīz pretinieku pistoles apklusa pavisam. No tankiem pāri bija palikušas tikai metāllūžņu kaudzes. Pie tām gulēja vairāki līķi. Liekas, dzīvs nebija palicis neviens. Taču, lai būtu pilnīgi drošs, Andris devās turp pats, atstājis Penti pie mājas stūra. Pēc mirkļa viņš jau bija nesenajā pretinieku nometnē. Pie visiem tankiem Andris pavisam saskaitīja desmit līķus ar dažādiem ievainojumiem. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, Andris pasauca draugus. Kamēr viņi nāca šurp, Andris apskatīja vienu nogalinato. Viņš bija ģērbies cieši piegulošā tumšā kombinezonā, bet galvā viņam bija ķivere. Cilvēks bija gara auguma, ap 30 gadus vecs. Katra ziņā viņš nebija grupējuma Planētas Valdnieki augsti stāvoša persona, visticamāk, ka viņš bija kādas bruņotas grupas dalībnieks.
«Planētas Valdnieki gribēja kļūt par Zemes valdniekiem, iznīcinot civilizāciju,» domāja Andris, «taču ar to viņiem vēl vajadzēs pagaidīt. Atgriezīsies kosmonauti, un mēs visi kopā ar svaigiem spēkiem uzsāksim jaunu, nežēlīgu un visaptverošu cīņu pret barbariem. Un es ticu, ka taisnība uzvarēs!»
Kamēr Andris domāja, bija pienākuši abi viņa draugi.
— Ko tagad darīsim? — interesējās Penti.
— Un kur ir Hisako? Mums jāmēģina sazināties ar viņu.
— Tā arī darīsim, jo…
Andri pārtrauca attāla helikoptera motora dūkoņa. Tā kļuva arvien skaļāka, līdz skanēja jau pavisam blakus. Andris vairākas reizes izšāva gaisā no fotonu pistoles, norādot savu atrašanās vietu. Helikopters sāka riņķot virs lidlauka. Neviens nešaubījās, ka tajā sēž Hisako, kura ir atlidojusi viņiem pakaļ.
Beidzot helikopters nosēdās kādu piecdesmit soļu attālumā. No tā kabīnes izkāpa sieviete un skriešus devās pie viņiem. Tās baltā tunika bija labi redzama arī tumsā, un viņa izskatījās pēc liela, balta naktstauriņa, kas skrien pretī gaismai. Pirmo reizi viņi visi bija kopā.
21
Satikšanās bija aizkustinoša. Hisako pat apraudājās no prieka. Mokošā vientulība beidzot bija galā, un viņa jutās laimīga, ka atkal sev tuvumā redz dzīvus cilvēkus. Hisako bija maza auguma, bet spēcīga jauna sieviete. Nesen viņa bija beigusi karatē skolu, un pēc eksāmena viņai tika piešķirta zilā josta. Ņemot vērā Hisako vecumu, tas bija ļoti labs sasniegums. Hisako bija klasiskais austrumu sieviešu tips — maza auguma, nevainojami proporcionāls ķermenis un glīta, nedaudz ovāla seja, kurā vīdēja mazs deguns un tikpat maza mute. Zem tievajām, melnajām uzacīm mirdzēja divas zaļas acis — nu gluži kā kaķenei. Brūnie mati viegli slīdēja līdz pleciem un aizmugurē nosedza nelielo kaklu. Ģērbusies viņa bija baltā tunikā, kas brīvi krita pāri viduklim, kājās bija vieglas kaut kāda balta auduma bikses. Vidukli viņai apjoza plata josta, aiz kuras bija aizbāzts duncis un gravitācijas pistole. Līdz šim Hisako vēl nebija piedalījusies aktīvās kaujās līdzīgi pārējiem, taču bija tam gatava un nebaidījās ne no viena. Turklāt viņi tagad bija kopā, un tas vairoja spēkus. Cilvēki, kuri pirms divām dienām pat nenojauta viens par otra eksistenci, tagad jutās kā viena ģimene.