— Bet, Hisako, — iesāka Andris, — kur tu tik ilgi biji? Mēs jau sen tevi šeit gaidām.
— Es ilgi meklēju helikopteru, ar kuru būtu iespējams aizlidot. Pilsētas uzpildes stacijās nebija strāvas, bet gandrīz visu helikopteru, kurus es atradu, kondensatori bija izlādējušics. Beidzot man palaimējās atrast vienu helikopteru ar enerģijas rezervēm, un es tūlīt devos šurp.
— Bet mēs labu laiku šaudījāmies. Planēta Zeme nav tik neapdzīvota, kā mēs domājām. Eksistē velns zin cik liela Planētas Valdnieku grupa, kas arī ir uzlaidusi Zemei šo sērgu — mākslīgi radītus mikrobus. Un es maldījos, — Andris ar rūgtumu piebilda,
— teikdams, ka ir sākusies jauna ēra. Nākotne man vairs neliekas rozēm kaisīta. Būs grūti.
— Bet tagad derētu no šejienes pazust, jo var ierasties papildspēki, un tad … — Ričs ar izteiksmīgu žestu pamāja uz lidlauka otru pusi.
— Prātīga doma, draugs! — Andris uzsita Ričam pa plecu. — Tikai kurp lidosim?
— Uz Eiropu! — iesaucās Hisako.
— Es gan iebilstu, — Penti nogrozīja galvu. — Ričs taču ir noguris un nevar vadīt lidmašīnu. Tagad mums nepieciešama atpūta. Pašlaik tas ir galvenais.
— Tev taisnība, Penti, — Andris pamāja ar galvu, — Atpūta mums ir ļoti nepieciešama. Tikai — kur?
— Pie manis, — apņēmīgi noteica Hisako. — Tur būs visērtāk un visdrošāk.
— Ziniet, es nepiekrītu, — pēkšņi ierunājās Ričs. — Kamēr mēs atpūtīsimies, Planētas Valdnieki nobloķēs lidlaukus un tad varēsim tupēt šeit. Es ceru, ka izturēšu un nenolūzīšu. Jūs varēsiet gulēt, bet tikai apgādājiet mani ar kafiju, — viņš iesmējās.
— Gan jau aizlidosim. Riskēt nebūtu ieteicams.
— Nu, ko? Abi varianti ir vērā ņemami, taču, jo ātrāk izšķirsimies, jo labāk. Ja Ričs ir pārliecināts par savām spējām un jūs atbalstat, varam lidot.
Ričs, to izdzirdis, tūlīt devās izlūkot lidlauka degvielas krājumus. Tie izrādījās daudz lielāki, nekā viņiem bija vajadzīgs, un, kamēr Ričs uzpildīja lidmašīnas tvertnes, Penti ar Hisako nedaudz patukšoja lidostas bāra pārtikas krājumus. Kad viņas atgriezās, lidmašīna jau bija gatava startam.
Viņi iekārtojās pilota kabīnē, lai varētu būt visi kopā. Drīz lidmašīna pacēlās gaisā, un Ričs uzņēma kursu uz Eiropas pusi.
22
Visu ceļu kabīnē risinājās dzīvas sarunas, un tās bija labākais līdzeklis pret miegu. Andris nejuta arī nogurumu, kas viņu mocīja pirms izlidošanas, tagad viņš jutās pat ļoti labi.
— Paklau, bet rīt taču jāatgriežas Neptūna ekspedīcijai!
— Parīt, tu gribēji teikt.
— Pareizi, Penti, biju kļūdījies, — Andris pasmaidīja un iesmējās. — Vai mums nevajadzētu…
— Viņus sagaidīt? — Ričs iesaucās. — Jā, arī es domāju par to pašu. Tādā gadījumā vajadzēs izlidot rīt pievakarē, — Ričs partrauca Andri. — Rīt mēs jau būsim pilnīgi atpūtušies un svaigi.
— Ja vien neuzkulsimies Planētas Valdniekiem, — piebilda Hisako.
Uz kuru valstī mēs lidosim? — interesējās Ričs. — Uz Latviju?
— Laikam gan. Nav zināms, kādā stāvoklī citur ir lidlauki, turklāt Latvija ir viena no tuvākajām valstīm.
Pēc vairāku stundu lidojuma virs Sibīrijas taigas lidmašīna tuvojās Maskavai. Milzīgā pilsēta, kura lieluma un iedzīvotāju skaita ziņā atpalika vienīgi no Tokijas un Mehiko, tagad gulēja nāves miegā. Postījumi gan nebija lieli, taču avārijas bija redzamas diezgan bieži. Ričs samazināja ātrumu tik daudz, lai noturētos gaisā, un nolaidās līdz minimāli iespējamam augstumam. Ēna, ko meta lidmašīna, slīdēja virs pilsētas kā melns plīvurs. Brīdī, kad lidmašīna pārlidoja Kremli, Andris pamanīja tikko manāmu kustību aiz lidmašīnas. Viņš strauji pagriezās — un tieši laikā, lai paspētu ieraudzīt, kā sudrabains disks lielā ātruma pazūd aiz mākoņiem. Andris rūpīgi apskatīja visu debessjumu, taču vairāk neko nemanīja. Disks parādījās un pazuda tik atri, ka Andris neriskēja teikt draugiem, nebūdams pārliecināts, ka tas viss nav tikai acu apmāns.
Maskava palika aiz muguras, un priekšā pletās Krievijas līdzenumi. Šur tur pie apvāršņa pavīdēja dažas pilsētas, taču lidmašīna netuvojās nevienai no tām. Andris zvilnēja krēslā līdzās Penli un izklaidīgi vēroja apkārtni, līdz klusumu pārtrauca Hisako:
— Draugi, mūs izseko, — viņa teica klusinātā balsī, taču iespaids bija pērkonam līdzīgs. Andris, Penti un pat Ričs reizē apgriezās. Metrus divsimt aiz lidmašīnas gaisā slīdēja līdz šim neredzēts objekts. Pēc formas tas atgādināja gludekli, uz tā augšējās daļas bija redzama antena. Lidaparāts bez pūlēm sekoja lidmašīnai, kas lidoja ar virsskaņas ātrumu.
— Kas šeit īsti ir — Galaktikas transportlīdzekļu izstāde, vai? — Riča balss bija pilna neizpratnes. — Disks, tagad «gludeklis» … Kas būs nākošais?
— Hisako, viņš jau sen mums seko?
— Mazākais, minūtes piecas.
— Kāpēc tu mums neteici ātrāk?
— Bet viņš taču nekādi neizrāda savu attieksmi! Un es domāju, ka…
— Mums ir jābūt sevišķi uzmanīgiem, — Ričs sacīja. — Briesmas var nākt no turienes, kur mēs tās gaidām vismazāk.
— Ričam taisnība, — Penti ieminējās.
— Var gadīties … — viņa pēkšņi sastinga, skatīdamās pa sānu iluminatoru. Andris notvēra viņas skatienu un ieraudzīja otru «gludekli», kas sekoja viņiem no otras puses. Tas turklāt kustējās ar lielāku ātrumu nekā lidmašīna un drīz noteikti apdzītu viņus. Ričs nolamājās un pavirzīja degvielas padeves kloķi līdz galam. Lidmašīnas ātrums pieauga līdz trīstūkstoš kilometriem stundā, taču «gludekļi» neatpalika. Redzēdams, ka atrauties neizdosies, Ričs vairāk to nemēģināja — un nebija arī jēgas.
Kādas minūtes desmit svešie lidaparāti turējās drošā attālumā, tad viens no viņiem sāka tuvoties.
Andris paķēra automātu, redzēdams, ka svešais atrodas vairs tikai nepilnu simts metru attālumā, attaisīja mazu spraudziņu durvīs un izbāza pa to automāta stobru. Penti piesedza Riču, bet Hisako palika par novērotāju. Pietuvojies līdz 50 metriem, «gludeklis» apstājās attiecībā pret lidmašīnu, un tajā pašā brīdī pilota kabīnē atskanēja videofona izsaukuma signāls.
— Hisako, tu parunā ar to, kas tur mūs izsauc. Bet pasaki, lai nejoko. Un neizskaties iebiedēta, bet pamēģini iebiedēt viņus… ja tie ir Planētas Valdnieki, — Andris pēc brīža piebilda.
— Radars uztvēra lidmašīnas tuvumā vēl vienu objektu, — iejaucās Ričs. Andris tūlīt pagriezās pret viņu. Bet tas nav «gludeklis».