— Kas tad, pēc tavām domām?
— Varētu būt disks, bet neesmu pārliecināts.
— Tā vēl tikai trūka, — Penti nopūtās.
— Nepietiek ar diviem …
Uzstājīgais videofona signāls atgādināja viņiem par to, ka svešinieks vēlas nodibināt kontaktu. Hisako steigšus ieslēdza aparātu.
Ekrāns palika melns, taču no reproduktora atskanēja aizsmakusi balss:
— Sveicināti! Jūs uzrunā draugi, kuri pirms divdesmit četrām stundām aizbēga no bāzes Floridā. arī mēs — trīs amerikāņi — palikām dzīvi un pat redzējām jūsu raidījumu, taču mums nepaveicās — pie mums ielauzās grupa, kas sevi sauc par Planētas Valdniekiem, un saņēma mūs gūstā. Pēc diennakts mums palaimējās izbēgt, nozogot vienu no viņu lidaparātiem, bet nu viņi atkal ir atraduši mūs un jau labu laiku izseko, taču vēl nav izšķīrušies uzbrukt.
Andrim uzreiz radās aizdomas — pārāk neticams likās šis stāsts. Arī Hisako, likās, bija nojautusi kaut ko nelāgu. Viņas sejas izteiksme liecināja par neuzticību svešajiem.
— Kāpēc jūs atslēdzāt videoattēlu? — viņa jautāja. — Un kāda veidā jūs mūs tik viegli atradāt?
— Mūsu videfons diemžēl ir nedaudz sabojājies, taču mēs ceram drīzumā to salabot, bet jums mēs uzdūrāmies nejauši — pēc bēgšanas mēs devāmies taisni uz Maskavu, kur arī ieraudzījām jūsu lidmašīnu. Es saprotu, ka jūs mums neuzticaties. Lai izkliedētu šaubas, jautājiet mums, ko vien vēlaties, mēs centīsimies izsmeļoši atbildēt, jo mūsu rīcībā ir diezgan svarīga informācija, ko mēs paslepus ieguvām, pārtverot ienaidnieka sarunas.
— Bet tādā gadījumā viņi var noklausīties arī šo mūsu sarunu, — iebilda Hisako. Andris piekrītoši pamāja ar galvu.
— Iespējams … Par to mēs nebijām pat domājuši…
— Nedomāju, ka tālākie sakari tādā gadījumā būtu lietderīgi… — Hisako iesāka, taču svešais viņu pārtrauca:
— Kurp jūs dosieties? Mēs vēlētos doties jums līdzi. Domāju, tādējādi mums būs vieglāk atvairīt Planētas Valdnieku uzbrukumu.
— Jūs kaut ko zināt par gatavojošos uzbrukumu? — Hisako ar acīm ieurbās ekrānā. — Stāstiet visu!
— Mūs varbūt noklausās .. .
— Domājat, viņu plāni mainīsies?
— Ļoti iespējams. Labāk neie …
Balss pēkšņi aprāvās. Hisako pārsteigumā paskatījās uz Andri. Tas tikai nogrozīja galvu.
— Priekšā, puskilometra attālumā disks! — Ričs iesaucās, likdams visiem pievērsties lidaparātam. Un tajā pašā brīdī videofona ekrānā uzliesmoja miriāde daudzkrāsainu zvaigznīšu, un pēc mirkļa tās nomainīja kādas būtnes seja. Šī būtne, cik Andris paspēja ievērot, nebija cilvēks, taču piederēja, līdzīgi algoliešiem, pie tāda saprātīgu būtņu tipa, ko sauca par humanoīdiem. Zaļgano galvas ādu pakauša daļā līdzīgi zemiešiem sedza pelēki, gandrīz sirmi mati. Seja bija ovālas formas, tās vidū vīdēja tikko samanāms deguns — ja vien mazo izcilnīti ar diviem minimāliem atvērumiem varēja saukt par degunu. Lielās, violetās acis lūkojās uz cilvēkiem ar tādu kā nožēlu, mazā pilnīgām lūpām apveltītā mute bija savilkta nenosakāmā grimasē. Būtne kādu brīdi aplūkoja cilvēkus, tad iesāka:
— Jums draud briesmas, — cilvēkiem par lielu izbrīnu, mazā mute sakustējās un no tās plūda vārdi vistīrākajā angļu valodā. Vēl jo vairāk dīvaini tas bija tāpēc, ka algolieši nekad nebija bijuši labi lingvisti, turpretī šīs būtnes Zemes cilvēki redzēja pirmoreiz. — Abi lidaparāti, kas lido jums aizmugurē, vēlas jūs iznīcināt, taču arī baidās no jūsu ieročiem, — būtne ekrānā norādīja uz Andra automātu, kas joprojām bija pavērsts svešā virzienā. Neticiet nevienam viņu vārdam, jo godīgu cilvēku uz šīs planētas vairāk nav. Mēs to zinām nekļūdīgi. Pašlaik nedrīkstam jums aktīvi palīdzēt, jo Likums aizliedz iejaukties citu planētu dzīvē. Taču ir paredzēts Izņēmums, kas nosaka palīdzības noteikumus īpašos apstākļos. Mēs sazināsimies ar savu planētu, un, ja mums dos Izņēmuma mandātu, mēs atgriezīsimies kā sabiedrotie, lai uzsāktu cīņu pret mežoņiem. — Svešā seju pārņēma izteiksme, ko nevarēja sajaukt ar kādu citu, — tā bija riebuma sajūta. — Līdz tam laikam jums jāmēģina noturēties pašu spēkiem.
Ekrāns nodzisa bez brīdinājuma. Tajā pašā brīdī priekšā redzamais disks iezaigojās neciešamā spožumā, likdams cilvēkiem pievērt acis, un, kad Andris atkal tās atvēra, disks bija izzudis zilajā debesu velvē. «Gludekļi» turpretī atradās savās vietās, bet videofona ekrānā atkal iemirgojās zvaigznītes, kuras gan ātri izzuda, bet to vietā atkal atskanēja balss:
— Kas tie bija par traucējumiem? — neredzamais ienaidnieks (tagad viņi to zināja droši, jo notēlot atnācējus pagaidām nebija Zemes cilvēku spēkos) izbrīnījies un ar tādu kā piesardzību balsī jautāja.
— Sabojājās videofons, pazuda kontakts, — meloja Hisako. — Pastāstiet, ko zināt, ja jūs tiešām esat draugi.
Plāns bija vienkāršs — kamēr Hisako atvirzītu uzmanību, Andris un Penti sašautu abus Planētas Valdnieku gaisa kuģus un tādējādi atvirzītu reāli draudošās briesmas vismaz uz kādu laiku.
Abi ienaidnieki liekas nemaz nenojauta ceļotāju īstenos nodomus un turējās diezgan tuvu lidmašīnai, turklāt šaušanai izdevīgā pozīcījā. Andris uzmanīgi notēmēja «gludekļa» centrā, Penti rīkojās līdzīgi. Tagad bija jāgaida pēc iespējas izdevīgāks moments. Starp lidmašīnu un «gludekli» pastāvēja tikai skaņas sakari, tāpēc ienaidnieks nevarēja redzēt, kas notiek lidmašīnas kabīnē. Motora rēkoņa apslāpēja visas citas skaņas, un Hisako ar svešo sarunājās ar speciālas klausules palīdzību, tādējādi otrā kuģī praktiski nevarēja dzirdēt neko, izņemot Hisako balsi.
— Pēc piecām sekundēm. — Andris klusi pačukstēja Penti. Viņa pamāja.
Andris vēlreiz pārbaudīja tēmek]a stāvokli, noskaitīja līdz pieci un izšāva. Sarkans stars ietriecās «gludekļa» sānos, taču pretinieki acīmredzot bija sagatavojušies uz visu, un pēc pāris sekundēm vienu no pasažieru salona iluminatoriem sašķaidīja stars, kurš, par laimi, nekādu lielāku postu nespēja nodarīt. Drīz vien Andra sašautais «gludeklis» sāka strauji atpalikt. Andris izšāva vēlreiz, galīgi pielikdams punktu. Aparāts sāka strauji krist lejup. No apakšas vēlreiz uzliesmoja lāzeru uguns, taču tā bija haotiska un nekādu ļaunumu nenodarīja. Arī Penti sašautais lidaparāts bija tālu atpalicis Viņi bija uzvarējuši, upurējot tikai vienu iluminatoru.
23
Kad viņi nolaidās Rīgas lidostā, bija pēcpusdiena. Pirms izkāpšanas no lidmašīnas viņi rūpīgi aplūkoja apkārtni, taču nekas nebija manāms. Nekas neliecināja par briesmām, tāpēc cilvēki izkāpa no lidmašīnas. Pēcpusdienas saule pamatīgi svelmēja, tas īpaši bija jūtams uz sakarsušā betona. Pie debesīm nebija neviena mākonīša, ne mazākā vēja pūsma neatsvaidzināja sakarsēto gaisu un arī cilvēku prātus. Ričs norāva kreklu, un Andris drīz sekoja viņa piemēram. Apsējuši tos sev ap galvām, viņi devās uz lidostas bāru.
— Rič, tu gadījumā neesi sajaucis virzienu? — iejautājās Hisako. — Man rodas iespaids, ka šeit ir nevis Rīga, bet gan Kongo džungļi. Vismaz karstums par to liecina.
— Bet kur tad ir cecemušas, liānas un boa čūskas? Nē, Kongo te nav, bet Kasablanka gan, — Penti iesmējās.
— Esi tur bijusi?
— Reizi, caurbraucot. Atceros tikai vienu — toreiz bija tāds pats karstums kā pašlaik šeit. Grādi četrdesmit, varbūt pat vairāk. Es autobusā sēdēju peldkostīmā, bet viena no manām ceļabiedrenēm pat Ievas tērpā. Tad vēl man bija tikai septiņpadsmit gadu un arī visādu aizspriedumu nebija tik daudz kā tagad. — Viņa iesmējās, kaut ko atcerēdamās.