— Esat gan jūs, eiropieši, atpalikuši, — Iesmējās Hisako. — Jums vajadzētu paskatīties uz īstu japāni, un man būtu interesanti, ko tad jūs teiktu! Amerika — seksuālās revolūcijas dzimtene — kas tā ir tagad? Pārējā pasaule ir to apsteigusi divkārt un četrkārt.
— Pārāk lielais nēģeru daudzums ietekmēja amerikāņu kā tautas mentalitāti. Vēl nav zudušas tautu un rasu mentalitāšu atšķirības un diez vai tik drīz arī izzudīs. Tas ir tālas nākotnes jautājums, bet pašlaik Amerika ir viens milzīgs sakausējums, kura īpašības vēl nav līdz galam izpētītas. Par laimi, Kanāda tāda nav, kaut gan tendence ir.
— Piekrītu, Rič. Taču arī Eiropa vairs nav avangardā. Arī Vecā pasaule pārdzīvo radošo krīzi, — Andris domīgi noteica. — Smaguma centrs pārvietojas uz Dienvidameriku, Austrāliju un Āzijas austrumu daļu.
— Visas mūsu bēdas nāk no tā, ka vēl joprojām pastāv pārāk lielas barjeras starp atsevišķām valstīm. Tiek saglabāts nacionālais — kā, piemēram, Francijā, taču šī norobežošanās vājina Eiropas spēku, un pārējā pasaule jau ir panākusi un apdzen Veco pasauli. Zudusi ir radošā doma, kas noveda pie lieliem panākumiem pagājušā gadsimta pēdējos piecos gados — atceries atklājumu birumu, no kuriem deviņdesmit procenti bija izdarīti Eiropā. Protams, vēl ir par agru domāt par visas Zemes apvienošanu, taču Eiropa jau ir tik tālu tuvinājusies iekšēji, ka būtu laiks apvienot spēkus jaunam darbam …
— Ļoti labi, — Andris pārtrauca Penti,
— vajag apvienoties, nezaudējot to, kas pieder tikai vienai tautai. Bet tagad ir par vēlu kaut ko nožēlot. Es domāju, ka mēs četri apvienosimies, pievienosim klāt vēl astronautus, kad tie atlidos… — Andris nopūtās.
— Bet viss pārējais nu jau ir zudis. Jāskatās uz dzīvi reālāk, tagad nav laiks idealizēt.
Iestājās klusums. Cilvēki, uz brīdi atrāvušies no reālās dzīves, atkal sajuta tās nastu, kas gūlās uz viņu pleciem kā smaga lode.
Andris lēnām sūca kaut kādu sulu, ko viņi bija uzgājuši bārā. Iekšā bija krietni vēsāks.
Viņš sen nebija atcerējies tādu svelmi, kad termometrs ēnā rādītu +42°C. Bet tas Andri tagad interesēja vismazāk. Uz Zemes atkal bija ieradušies ciemiņi, tikai — no kurienes un cik? Algolieši tie nebija — Andris bija algoliešus redzējis televīzijā, turpretī šis bija pavisam savādāks. Un kādā nolūkā viņi bija šeit ieradušies? Domājams, ka labā, jo kādē] tad nepazīstamais būtu viņus brīdinājis par draudošajām briesmām? Andrim sagriezās galva no visādiem minējumiem. Uz šiem jautājumiem atbildes pagaidām nebija rodamas.
Hisako slepus aplūkoja Riču. Ģērbies dzeltenzaļās sintētiskās kokvilnas biksēs, viņš stāvēja pie ārdurvīm un kaut ko dungoja, ik pa brīdim iemalkodams viņam vien zināmu dzērienu no kaut kādas pudeles. Bijušais un esošais ekoloģijas aizstāvis, lāgiem saraukdams uzacis vai izsaukdamies «Patiešām!», ilgi varēja spriest par vienu tematu vai arī izlikties, ka klausās un ir ļoti ieinteresēts, bet tajā pašā laikā varēja nodarboties ar pavisam ko citu. Viņam nekad netrūka takta izjūtas, Ričs taču bija brīvs cilvēks un viņu nemocīja nekādi aizspriedumi, Ričs bija teicams diplomāts vienmēr un visur. Viņam piemita apbrīnojama spēja celties tad, kad viņš to vēlējās, un aizmigt tad, kad tas bija visnepieciešamāk. Aizbāzis aiz jostas divas pistoles un automātu, viņš stāvēja durvju ejā, it kā izaicinādams visu pasauli. Vienīgais viņa trūkums, ja to vispār varēja uzskatīt par trūkumu, bija tas, ka viņš bija liels alus dzērājs. Taču Ričam bija labi attīstīta atbildības sajūta un uz viņu varēja paļauties. Tāds bija šis kanādietis, kurā Hisako iemīlējās jau no pirmā acu uzmetiena.
Klusums ieilga. Andris nolēma, ka nepieciešams kaut ko uzsākt. Andris uzmeta skatienu Penti. Viņa lēnām sūca kādu atspirdzinošu dzērienu. Sajutusi Andra skatienu, viņa pacēla galvu un jautājoši palūkojās uz draugu.
— Draugi, kaut kas ir jādara, nevaram mēs mūžīgi tā sēdēt. Es ierosinu doties uz pilsētu, jo šeit mūs var viegli atrast. Mūsu spēki pagaidām nav samērojami ar to arsenālu, kas ir Planētas Valdnieku rīcībā. Tāpēc nepieciešams nogaidīt.
— Tepat stāv divi helikopteri, — Ričs piecēlās no krēsla. — Nezinu tikai, vai tiem ir enerģijas rezerves.
— Kāpēc divi? Es domāju, mums pietiks ar vienu.
— Darbojoties vienā helikopterā, nereti mēs traucēsim viens otram. Turpretī, lidojot ar diviem helikopteriem, mēs ne vien jutīsimies brīvāk, bet arī spēsim veikt divreiz vairāk darba, — Andris iebilda Hisako.
— Es tikai paņemšu līdzi nelielas dzeramā rezerves, — Ričs pazuda noliktavā, lai pēc brīža atgrieztos ar kasti, pilnu ar alus kārbām un sulas pudelēm. Penti tikmēr paķēra līdzi maisiņu ar augļiem un dažas konservu kārbas.
— Viss kas var gadīties, — viņa atbildēja uz Hisako jautājošo skatienu. Andris atzinīgi pamāja ar galvu. Penti, to redzot, pasmaidīja un devās pie helikopteriem. To kondensatori izrādījās tukši, taču pie stāvvietas atradās arī uzlādēšanās stacija, un viņi bez pūlēm tos uzlādēja, jo strāva kaut kāda brīnuma rezultātā vēl joprojām bija.
Tikko helikopteri pacēlās gaisā, tālumā uzliesmoja violetas ugunis.
— Viņi ir uzgājuši mūs! — iesaucās Penti. — Spied uz maksimālo un labi ātri prom! Varbūt izdosies aizmukt.
Pēc pāris minūtēm lidlauks palika tālu aiz muguras, apakšā pletās Rīgas dzīvojamie masīvi. Taču ienaidnieki, kas šoreiz pārvietojās ar helikopteru palīdzību, bija viltīgi un tagad mēģināja viņus ielenkt no abām pusēm. Riča un Hisako helikopters lidoja līdzās, taču tagad viņi nedaudz attālinājās viens no otra, lai izstieptu varbūtējo apšaudes līniju. Penti sagatavoja automātu šaušanai. Andris pats šaut nevarēja — viņam bija jāvada helikopters — taču viņš izvilka gravitācijas pistoli un nolika to pa tvērienam. Fotonu pistole tādā attālumā nebija sevišķi iedarbīga, bet gravitācijas pistoles raidītais stars gandrīz nemaz neizkliedējās un bija pietiekoši spēcīgs, lai caursistu trīs centimetrus biezu tērauda plāksni. Stara stiprumu varēja pēc vēlēšanās regulēt, un tādēļ gravitācijas pistoles bija teicams ierocis. Taču pirmā šāda tipa pistole tika radīta tikai pirms diviem gadiem, tādēļ praksē vēl dominēja fotonu pistoles, kurām arī bija savas priekšrocības. Tāpēc šos ieročus nolēma izmantot kompleksi.
24
Ienaidnieku helikopteri tuvojās. Pēc brīža attālums jau kļuva draudošs, un Penti izšāva uz pretinieka helikopteru. Lāzera stars ietriecās tā korpusā, taču acīmredzot neskāra nevienu no tā mehāniskajiem centriem, jo aparāts turpināja lidojumu, vēl vairāk pietuvojoties viņiem. Un pēc brīža no pretinieka helikoptera izšāvās stars un nozibēja gaisā dažus centimetrus no Penti galvas, kuru viņa neapdomīgi bija izbāzusi ārā.
— Galvu iekšā! — uzkliedza Andris, bet tieši šajā brīdī helikopterā, ar kuru lidoja Ričs un Hisako, ietriecās uzreiz divi stari un līdz šim paklausīgā rnašīna sāka strauji krist lejup. Motors apstājās, Ričs izmisīgi pūlējās to iedarbināt, taču velti. Helikopters gāzās zemē kā metāla bluķis.
— Katapultējieties! — izmisīgi sauca Andris, nebūdams pārliecināts, vai šajā elles troksnī draugi viņu dzird, kaut arī viņi atradās netālu un Andris šajā saucienā ielika visu savu balss saišu enerģiju.