Vai nu viņi bija izdzirdējuši Andra saucienu, vai arī iedomājušies par šo pēdējo iespēju paši, bet pēc īsa brīža no helikoptera atdalījās divi ķermeņi — katapultas krēsli ar cilvēkiem tajos.
Izmantodami to, ka viņiem uz kādu brīdi nepievērš uzmanību, Andris un Penti ātri attālinājās, lai nolaistos kādā laukumā un steigtos draugiem palīgā. Turklāt viņiem nebija nekādu cerību uzvarēt gaisa cīņās, vismaz ar šiem helikopteriem ne.
Helikopters piezemējās kādā pagalmā. Andris un Penti tūlīt izlēca no tā un ieskrēja tuvākajā mājā. Ienaidnieki bija pazaudējuši viņus no sava redzesloka, un viņi nekavējoties izmantoja šo priekšrocību. Ričs un Hisako nolaidās blakus pagalmā, no kura Andri šķīra tikai viena ne visai plata ieliņa. Viņš vienā rāvienā burtiski pārlidoja tai pāri un pieplaka pie pretējā ielas pusē esošās ēkas stūra, vērīgi aplūkodams apkārtni. Neviena nemanīja, un Andris uzmanīgi pavirzījās tālāk, lai ar skatienu aptvertu lielāku laukumu. Nākošajā brīdī viņu apžilbināja fotonu lādiņš, kas ietriecās ēkas sienā burtiski pusmetra attālumā no viņa galvas. Tātad ienaidnieki bija pagalmā un meklēja (vai jau bija atraduši?) Riču un Hisako. Andris pārdomāja, ko darīt tālāk. Viss ēkas stūris tika apšaudīts, pārraut ugunslīniju nebija nekādu cerību. Atlika ceret, ka Ričs ir atradis drošu slēptuvi. Andris pagriezās, lai palūkotos, kur ir Penti, bet sāpīgi atsitās ar galvu pret vecām metāla trepēm, kas bija iemūrētas majas sienā. Vecajai mājai bija divi stāvi, un trepes sniedzās līdz pašai augšai, turklāt no tām varēja ērti iekļūt dzīvokļos un tādējādi negaidot nonākt ienaidnieka teritorijā. Plāns bija riskants, taču neko labāku Andris izdomāt nespēja.
" Ar rokas mājienu paaicinājis pie sevis Penti, viņš vēlreiz rūpīgi apskatīja apkārtni, cik nu to atļāva mājas stūri, taču nekā aizdomīga nemanīja arī šoreiz. Acīmredzot ienaidnieks slēpās pagalma tālākajā daļā, ko aizsedza vecā ēka.
Penti kā zibens pārskrēja ieliņu un nogūlās Andrim blakus.
— Redzi, es pa šīm trepēm uzkāpšu augšā un ielīdīšu kādā dzīvoklī, lai apskatītu, kas notiek otrā pusē. Aiz stūra nelien — tur viss tiek apšaudīts.
— Es eju ar tevi, — apņēmīgi paziņoja Penti. — Ja nu tur augšā sēž kāds snaiperis? Divatā mēs vieglāk tiksim vaļā no viņa.
Andris pasmaidīja un noskūpstīja Penti.
— Lai notiek, — viņš teica. — Tikai es iešu pirmais.
Trepes izrādījās ļoti piemērotas kāpšanai, viņi ātri uzkāpa otrajā stāvā un pa vaļējo balkonu ielīda dzīvoklī. 5ī dzīvokļa saim
nieks gulēja dīvānā, it kā nekas nebūtu noticis, taču Andris nepievērsa viņam uzmanību un klusi iegāja dz!vokļa otrā spārnā, no kurienes pavērās skats uz visu pagalmu. Pēkšņi Andris izdzirdēja klusu troksni un tūlīt apstājās. Priekšā pavērās diezgan garš koridors, izklāts ar mīkstu paklāju. Un pa to kaut kas gāja. Andris iebīdīja Penti aizdurvē, bet pats zibensātri aizslēpās aiz pretējās stenderes, no kurienes viss koridors bija redzams kā uz delnas. Koridora vidū stāvēja cilvēks un uzmanīgi lūkojās kādā tukšā istabā. Andris izrāva gravitācijas pistoli, aplūkoja to, rūpīgi notēmēja, iepriekš uzgriezis tās jaudu uz vienu piektdaļu, lai svešo nenogalinātu, bet tikai apdullinātu, un nospieda gaili. Neredzams stars izšāvās no pistoles tievā stobra un ietriecās cilvēkam galvā. Viņš strauji pagriezās, taču tūlīt sabruka uz grīdas. Andris izvilka fotonu pistoli, noregulēja to uz minimālo jaudu un izšāva. Tieva fotonu strūkliņa ieurbās gulošā sēžamvietā, taču tā nevarēja nodarīt nekā ļauna, efekts bija tāds pats kā no sakarsētas adatas. Ar šādu paņēmienu varēja ātri pamodināt apdullinātos, un to visai bieži pielietoja policija, ja vajadzēja nomierināt kādu pārāk karstasinīgu sporta līdzjutēju vai satrakojušos dzērāju. Jā, bija vēl arī tādi, taču nedaudz, un «fotonu adatas» arvien retāk tika laistas darbā.
Guļošais uztrūkās sēdus un automātiski grāba pēc automāta, taču gan automātu, gan arī pistoli Penti viņam jau bija atņēmusi. Viņš kaut ko nomurmulēja nepazīstamā valodā, tad apklusa, redzēdams, ka viņu nesaprot.
— Pamēģini likt lietā savas lingvista spējas, — Andris ierunājās. — Man liekas, ka es kaut kur šo valodu esmu dzirdējis.
— Domājams gan, — Penti vērīgāk ieskatījās gulošā cilvēka sejā. — Viņš ir arābs.
— Tu māki arābu valodu?
— Kādreiz mācījos, taču sekmes neguvu, jo biju ļoti aizņemta, un nomāca dzīves problēmas. Taču pamēģināt varu. Es vispār diezgan ātri apgūstu jaunas valodas, tikai ne vienmēr man to gribas, — viņa iesmējās.
— Kā jūs sauc? — Penti, veikli vārstīdama muti viņai vienai zināmā secībā, uzdeva pirmo jautājumu. — No kurienes jūs esat un kāpēc atrodaties šeit?
— Svešā acīs pazibēja bailes, kad viņš uzmeta skatienu sievietei minimālā apģērbā un ar automātu rokās, kas turklāt bija notēmēts viņam vēderā. Acīmredzot viņa priekšstats par sievieti varēja būt kā jau katram neizglītotam islama pasaulē dzīvojošam vīrietim — tā padevīga, ar pilnīgi aizsegtu ķermeni un aizvien lūdz savu Allahu. Pēkšņi svešais nokrita ceļos Penti priekšā, acīmredzot uzskatīdams viņu par kādu svešu, dusmīgu dievieti. Ar seju gandrīz skardams grīdu, viņš kaut ko lūdza savā valodā. Andris neizturēja un iesmējās, taču tūlīt aprāvās, pamanījis Penti nosodošo skatienu.
— Ko viņš saka? Tu saproti?
— Ļoti aptuveni. Viņš saka. ka pielūgšot mani, lai es tikai nenogalinu viņu. — Penti sejā parādījās izmocīts smaids, kas ātri nodzisa. — Vārdu sakot, viņš nožēlo grēkus mūsu izpratnē un lūdz atstāt viņu dzīvu.
Svešais pacēla galvu, ko bija turējis nolaistu, un paskatījās uz Penti. Viņa pasmaidīja un aicināja viņu piecelties.
— Jūs protat angļu valodu? — Penti turpināja izprašņāt arābu.
— Ļoti slikti, — raustīdamies un ar kļūdām atbildēja svešais. — Bet varu mēģināt.
— Ļoti labi. Es jūs lūgšu atbildēt tikai uz dažiem jautājumiem, tad jūs būsiet brīvs. — Penti runāja ļoti lēni, lai nepazīstamais spētu izsekot viņas runai. — Kā uzdevumā jūs devāties šurp?
— Pirms trim dienām, — arābs pacēla gaisā trīs pirkstus, — pie manis atnāca kāds smalks kungs un prasīja, vai es negribu labi nopelnīt. Tā kā es dzīvoju nabadzīgi, man atlika tikai piekrist, jo summa, ko es saņemtu, ja izpildītu visus uzdevumus, sasniedza divdesmit tūkstošus dolāru, turpretī es mēnesī pelnīju 60 dolārus. Vēlāk es uzzināju, ka mums būs jāsargā kārtība, — tā vismaz teica mans kungs. Aizvakar mums visiem iedeva kaut kādus aparātus ar … — nepazīstamais saminstinājās, meklēdams piemērotu apzīmējumu, kārbām, no kurām stiepās kaut kādas caurules, vai. Pēc desmit minūtēm mums tās atļāva noņemt un paziņoja, ka visi cilvēki uz Zemes ir pagalam un tagad mums jākalpo viņiem.
— Kam — viņiem?
— Planētas Valdniekiem, tā, liekas, viņi sevi sauca. Viņu mērķis ir absolūta vara uz Zemes.
— Ko jūs darījāt šajā vietā?
— Mums bija dots uzdevums nogalināt cilvēkus, kuri varbūt mēģinās ielauzties pagalmā, tas ir, jūs, — viņš piebilda, dīvainām acīm raudzīdamies pārmaiņus te uz Penti, te uz Andri. — Bet kas esat jūs?
— Cilvēki, kuri palikuši dzīvi. Jūs neapjaušat, kā vārdā karojat! Jūsu tā saucamie Planētas Valdnieki ir pēdējie noziedznieki, kuri pēc mūsu uzvaras tiks tiesāti.
— Kā jūs domājat uzvarēt? Viņu taču ir tik daudz — vairāki tūkstoši, bet jūs — tičetri. Ko jūs varat. . .