— Tad redzēsim, — Andris pirmo reizi uzrunāja gūstekni. — Mēs zinām, kam stājamies ceļā, un labi apzināmies savus spēkus. Jūs gadījumā neredzējāt mūsu draugus?
— Tos, kuri nolaidās ar izpletņiem? Viņi kaut kur pazuda, kā caur zemi izkrita, — atteica gūsteknis. Andris rūpīgi ielūkojās viņam sejā, lai pārbaudītu, vai tikai arābs nemelo. Taču ne — viņš izskatījās pilnīgi mierīgs, un Andris bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš runā taisnību, un tas Andri nomierināja.
— Mēs tevi nenogalināsim, bet gaidīsi šeit. Kad mēs iesim prom, arī tu varēsi aiziet. Tava dzīvība mums nav vajadzīga. Penti, pieskati viņu, kamēr es izlūkošu apkārtni. — To teikdams, Andris uzmanīgi iegāja istabā, no kuras logiem pavērās lielisks skats uz pagalmu. Pagalma daļā, kuru aizsedza mājas stūris, grupējās divi ienaid
nieka helikopteri, divi tanki un kāds desmits kareivju, kuri gulēja zemē un uzmanīgi skatījās apkārt. Andris visu saprata, arī Planētas Valdnieku stratēģija viņam kļuva skaidra. No šejienes viņš gan varēja ērti pa vienam nokniebt mazās figūriņas, taču to bija pārāk daudz, lai viņi ar Penti spētu divatā tikt galā ar visu šo varzu. Un tomēr varēja mēģināt, turklāt cīņā varēja iesaistīties arī Ričs un Hisako, redzēdami, ka ir cerības izglābties. Andris klusi atgriezās istabā, kur Penti apsargāja gūstekni. Viņi izvietojušies pagalmā un pamatīgi apsargā to, taču no šejienes var labi uzbrukt un varbūt pat gūt uzvaru, ja paveiksies. Katrā ziņā mēs šeit ilgi sēdēt nedrīkstam, savādāk … — Andris ar izteiksmīgu žestu it kā nocirta sev galvu.
— Jūs paliksiet šeit, — Penti teica gūsteknim, — nemēģiniet aizbēgt! Ja neklausīsiet, mēs jūs nogalināsim!
Arābs sarāvās, taču neko neteica.
Andris pieveda Penti pie loga un parādīja ienaidnieka nometni. Penti pārsteigumā klusi iesaucās:
— No šejienes taču skats kā no snaipera vietas!
— Pareizi. Bet kas tad īsti bija šis arābs? Snaiperis!
— No šejienes mēs varēsim labi pastrādāt, — Penti turpināja. — Mēs nocelsim viņus pa vienam.
— Būs jāstrādā ar gravitācijas pistolēm, lai nevar tik viegli noteikt mūsu atrašanās
vietu. Ja viņi sāks visaptverošu uzbrukumu, no mums nepaliks pāri ne apdeguša kaula.
— Nu, tik traki diez vai, — Penti iesmējās. — īstenībā velns nav tik melns, kā viņu mālē. Es šaušu no blakusloga. — Un viņa piegāja pie loga, kas bija atvērts, pietupās, atbalstīja roku ar pistoli un sastinga, tikai pistoles stobrs lēnām virzījās, līdz atrada mērķi. Tajā pašā brīdī pistole nedaudz nodrebēja, bet pagalmā bez trokšņa saļima viens stāvs, dabūjis ārkārtīgi spēcīgu gravittriecienu. Tūlīt izšāva arī Andris. Viens no guļošajiem sarāvās čokurā, automāts viņam izkrita no rokas. Blakusguletājs kaut ko mēģināja viņam teikt, taču, pēkšņi kaut ko ieraudzījis, sāka nelabi bļaut, līdz ar to parakstīdams sev nāves spriedumu. Nākošajā mirklī viņu nopļāva Penti raidītais stars. Tagad pārējie pamanīja pirmo kritušo un sacēla trauksmi. Taču tas maz ko līdzēja. Andris un Penti dažās minūtēs nopļāva vairāk nekā desmit ienaidnieka kareivju. Un tikai tad pārējie metas kur kurais, mēģinādami izbēgt no nenovēršamās nāves. Kaujas laukā palika tikai divi cilvēki, kuri sāka uz labu laimi apšaudīt tuvējās ēkas. Drošs paliek drošs, Andris nedaudz atrāvās atpakaļ, taču neviens stars pat netuvojās mājai — acīmredzot ienaidnieki domāja, ka šinī «snaiperu mājā» neviens nevar būt. Un tā bija viņu kļūda. Andris rūpīgi notēmēja un izšāva. Viens no augstākā ranga virsniekiem saļima, otrais noliecās zemē, lai aizvilktu biedra ķermeni, taču tūlīt krita, Andra stara ķerts. Gravitācijas pistoles izrādījās teicams
un neaizstājams ierocis. Neskartie kareivji viņi varēja būt kādi desmit — bija paslēpu šies aiz saviem tankiem un helikopteriem, kur gravitācijas stars bija bezspēcīgs. Taču tā vēl nebija pilnīga uzvara. Andra skatiens apstājās pie helikopteriem, un spēji radusies ideja pārņēma viņa prātu.
— Penti! — viņš klusi pasauca. — Kā tu domā, vai bez šiem nabadziņiein, kuri ir pārbijušies kā truši, šeit ir vēl kāds grupējums?
— Zini, man grūti spriest. Taču es domāju, ka vairāk acīmredzot nav, izņemot, protams, snaiperus. Bet ko tu esi nodomājis?
— Doties uzbrukumā! Sagrābt helikopterus un atbrīvot no lielas gaidīšanas Riču un Hisako.
— Ideja jau ir ļoti laba, taču man liekas . nerealizējama snaiperu dēļ.
Mēs varam uzbrukt no otras puses.
25
Penti ar izbrīna pilnu skatienu uzlūkoja Andri.
— Tu gribi iet pa jumtu? — viņas balsī ieskanējās šausmas un apbrīns reizē.
— Mēs iesim pa jumta «piesegto» daļu, tā, lai mūs neviens neredzētu un nenojaustu par mūsu plāniem. Un turklāt visi ir tā pārbijušies, ka nespēs mums pienācīgi pretoties.
— Man liekas, ka attiecībā uz pēdējo tu nu gan nedaudz idealizē, — Penti iebilda.
Vajag skatīties uz dzīvi reālāk un nelolot veltīgas cerības.
— Tā gan, tev taisnība. Taču mēs vienalga esam spējīgi pieveikt ienaidnieku, vai ne? Bet tagad iesim. Es baidos tikai no viena — proti, ka var ierasties papildspēki. Un tad… — Andris savilka pirkstus dūrē.
Penti piegāja pie durvīm, kas veda uz kopējo kāpņutelpu, uzkāpa otrajā stāvā un pa logu izlida uz nama bēniņiem, demonstrējot īsteni akrobātiskus trikus. Andris sajūsmā noelsās un pēc brīža sekoja draudzenes piemēram. Bēniņos bija tumšs un kluss, izrādījās, ka uz jumta nemaz nevajag kāpt, varēja aiziet tapat. Taču, nebūdami pārliecināti, ka te tomēr kāds neslēpjas, viņi nolēma iet pa jumtu, vēl jo vairāk tāpēc, ka bēniņos valdīja tumsa.
Andris uzmanīgi izlīda uz slīpā jumta, kura kore aizsedza skatienam pilnīgi visu pagalmu. Siena, kura sētas pusē aizšķērsoja ceļu pa zemi, palika aiz muguras. Pēc nepilnas minūtes Andris sasniedza ugunsdzēsēju kāpnes mājas otrā galā un vēl pēc neilga laika abi dēkaiņi jau stāvēja uz cietas zemes, gatavi cīņai uz dzīvību un nāvi.
Andris pameta skatienu uz pagalmu. Aiz sadzītajiem tankiem, kuri veidoja savdabīgu barikādi, slapstījās vairāki cilvēki ar ķiverēm galvās. Tie kaujinieki, ko Andris un Penti bija nogalinājuši, joprojām gulēja laukumā. Acīmredzot bailes bija tik lielas, ka neviens neuzdrošinājās izbāzt degunu no slēptuves. Tas viss bija viņiem par labu.
— Viss redzams kā uz delnas, — Penti pašķīra koka zarus, lai labāk varētu redzēt pagalmā notiekošo. — Sāksim?
— Lai notiek. — Andris pacēla gravitācijas pistoli, pārbaudīja to, rūpīgi notēmēja un izšāva uz kādu nomaļāk stāvošu cilvēku. Tas bez trokšņa sabruka, tūlīt Andris šāva vēlreiz, taču viņam nodrebēja roka, un spēcīgā gravitonu plūsma ietriecās tanka sānos. Bruņas ieliecās un pēc brīža ielūza. Andris gandrīz apstulba. Nekad viņš nebūtu domājis, ka tas ir iespējams — ar gravitācijas pistoli ielauzt tanka bruņas. Taču ilgi prātot viņam nebija laika, vajadzēja rīkoties. Cilvēki pagalmā skraidīja šurpu turpu, panikā izkliegdami visādus lāstus. Taču viens pec otra viņi saļima, un drīz pagalmā vairs neredzēja ne mazākās kustības. Andris nespēkā apsēdās zālē. Viņam reiba galva. Cik cilvēku gan viņš nebija nogalinājis … Lai kādi viņi bija, tie tomēr bija cilvēki. Andris paskatījās uz Penti. Arī viņa nejutās labāk, taču ļoti centās to neizrādīt. Andris pilnīgi atguvās un aizdzina mokošās domas. Penti jautājoši paskatījās uz viņu, taču Andris nekādi nereaģēja.