— Iesim uzbrukumā? — viņa vaicāja.
— Vairs jau nav kam uzbrukt, — Andris atteica. — Viss ir cauri.
Viņš izgāja pagalmā, kur valdīja haoss. Biežo neprecīzo gravitācijas triecienu dēļ ne tikvien kritušie, bet pat zemes vāli un akmeņi bija izsvaidīti kur pagadās. Skatīdamies apkārt, viņš beidzot nonāca pie tuvākā tanka. Andris ierāpās iekšā, taču pēc īsa brīža atgriezās, tā arī neko nesapratis no sarežģītās tehnikas, kuru pat viņam nebija pa pekām pilnīgi aptvert. Tankā viņš bija atradis megafonu un tagad sauca tajā:
— Rič un Hisako, iznāciet! Runā Andris, mēs ar Penti esam stāvokļa noteicēji…
Tankā ietriecās sarkans stars, neļaudams Andrim pabeigt sakāmo. Ar vienu lēcienu Andris atradās aiz tanka un norāva zemē arī Penti. Viņš pamanīja, aptuveni no kurienes izšāvās stars, un raidīja turp gravitacijas pistoles impulsu cerībā sagraut kaut daļu no sienas, aiz kuras vēl joprojām slēpās ienaidnieks.
Siena patiešām sagruva, un skatienam atklājās neliels dzīvoklis, kurā pie sienas bija piespiedies snaiperis. Andris jau notēmēja, taču Penti ar lāzera staru aizsteidzās viņam priekšā. Nepazīstamais nogāzās, krītot atsitās ar galvu pret pretējo sienu un pēc brīža viņa ķermenis, pilnīgi zaudējis līdzsvaru, novēlās pa pistoles izgrauzto caurumu pagalmā. Andris izšāva gaisā no fotonu pistoles noteiktā secībā. Tas bija it kā savs kods, kuru viņi ar Riču bija norunājuši, lidostā sadaļoties pa helikopteriem. Tagad Andris rūpīgi lūkojās apkārt cerībā ieraudzīt atbildes signālu. Viņš ieraudzīja to — violetu uzliesmojumu pie pretējās mājas pirmās sekcijas. Andris vēlreiz atkārtoja nosacīto kodu divas reizes, kā tam vajadzēja būt pēc norunas. Vēl pēc brītiņa viņš no Riča saņēma trīs īsus signālus, kas nozīmēja: «Es eju.» Drīz no pagraba lodziņa vēlreiz izšāvās violetais stars, kam sekoja platie Riča pleci. Izlīdis viņš jautri pamāja
Andrim un pagriezās, lai palīdzētu izlīst Hisako.
Pēc brīža viņi jau smaka nost viens otra apkampienos.
— Bet jūs gan esat malači! — Hisako neslēpa sajūsmu. — Tikt galā ar piecdesmit ienaidniekiem!
— Viss ir labs, kas labi beidzas, tāpēc mums tūlīt jādodas prom no šejienes, jo…
Andris aprāvās, jo tālumā atskanēja savāda dūkoņa, kas arvien pastiprinājās. Hisako sastinga uz vietas, Ričs nepacietīgi satvēra automāta laidi.
— Tas, no kā mēs baidījāmies, ir noticis, — Penti raudzījās debesīs. — Viss vēl priekšā.
— Ātri paslēpties! — Andris iesaucās.
— Redzēsim, cik viņu īsti ir, tad lemsim, kā rīkoties tālāk.
Andris metās pie tuvākās mājas un vienā mirklī atradās pagrabā, no kurienes pavērās skats uz pagalmu. Vajadzības gadījumā no šejienes varēja arī teicami uzbrukt, bet kā aizstāvēšanās bastions šis pagrabs bija praktiski neieņemams.
Pēc brīža pagalmā nosēdās helikopters, no tā izlēca kādi desmit cilvēki un skriešus devās pie tankiem. Ieraudzījuši līķus, viņi apstājās kā zemē iemieti, taču ātri atguvās un me.tās tanka aizsegā. Andris rūpīgi notēmēja un izšāva no automāta tanka virzienā. Lāzers pāršķēla tanka bruņas, taču tālāk stars nesniedzās. Andris izšāva vēlreiz, un tūlīt sāka šaut arī pārējie. Lāzeru stari grieza un plosīja tanka pārklājumu, līdz kādreiz briesmigā mašīna pārvērtās par drupu kaudzi, no Kuras vīdēja metālisko konstrukciju atliekas. — Baltais karogsl — pēkšņi iesaucās Penti, norādīdama uz otra tanka pusi. Patiešām — virs tā plīvoja balts drānas gabals, kas nozīmēja, ka nepazīstamie padodas.
— Nolieciet ieročus un izejiet ārā! — sauca Ričs. — Un nemēģiniet izspēlēt stulbus jociņus!
Andris pamanīja tikko jaušamu kustību krūmos, kas atradās kreisajā pusē mājai, taču neveltīja tai pienācīgu uzmanību — un velti. Viņa domas pašlaik saistīja priekšā atrodošies cilvēki. Tie lēnām, it kā kaut ko apspriezdami, tuvojās pagrabam, kurā bija paslēpušies četri ceļotāji. Tur pavisam bija desmit cilvēku, taču viņi neizskatījās pēc parastiem algotņiem kā tas arābu snaiperis, Aie bija īsti kareivji, rūdīti cīņās, un ar viņiem bija jābūt daudz uzmanīgākiem.
Andra pārdomas pārtrauca kluss troksnis aizmugurē. Tur kaut kas bija. Tagad Andris atcerējās, ka pirmīt kustējās krūmi. Vai tas varēja būt iespējams, ka, novēršot uzmanību, viņiem tuvojas kāda cita grupa, turklāt no turienes, kur to varēja gaidīt vismazāk? Andris gandrīz bija par to pārliecināts. Planētas Valdnieki nebija no tiem, kuri tik viegli padotos saujiņai pretinieku.
26
Taču notikumi risinājās daudz straujāk, nekā Andris to spēja paredzēt. Aizmugurē uzliesmoja gaisma, un nelielās baterijas gaismā cilvēki ieraudzīja piecus ar automātiem bruņotus cilvēkus.
— Padodieties! — viens no viņiem uz« sauca. — Jūs esat ielenkti!
Andris tikko redzami pamāja ar galvu un tajā pašā brīdī aizvēlās pa grīdu un pieplaka pie lielas dzelzs kastes. Hisako līdzīgā kārtā zibenīgi pazuda aiz durvju stenderes, un pēc brīža no blakustelpas atskanēja viņas balss:
— Ei, jūs tur, ārā! Ja jums dārgas jūsu dzīvības, nemēģiniet mukt vai palīdzēt savējiem! Ja es ieraudzīšu kaut vienu lieku kustību, — nekādas žēlastības!
«Malacis,» nodomāja Andris. «Automātus šajā šaurajā telpā izmantot nav iespējams, tātad daļējas priekšrocības būs mums uz pistoļu rēķina.»
Tā domādams, Andris izvilka gravitācijas pistoli, rūpīgi notēmēja un izšāva. Tuvāk stāvošais ienaidnieks sabruka, līdz ar to uz kādu laiku aizšķērsodams ceļu pārējiem. Andris tūlīt izšāva otrreiz, taču impulss ietriecās sienā un atšķēla no tās dažas šķembas, likdams ienaidniekam pieliekties. Andris pamanīja, kā Penti zibenīgi izvelk gravitācijas pistoli, un nākamajā brīdī saļima vēl viens no ienaidniekiem.
— Izbeidziet apšaudi! — nodārdēja sveša balss. — Pretējā gadījumā mēs jūs…
Andra raidītais impulss sašķaidīja runātāja automātu, taču tajā pašā brīdī kaut kas ar drausmīgu spēku triecās pret mājas ārējo sienu. Tā nedaudz iebruka, taču noturējās, bet mirkli vēlāk ārā atskanēja šausmu kliedziens. Acīmredzot kāds no padotiesgribētājiem mēģināja kaut ko uzsākt, taču Hisako droši vien bija savu uzdevumu augstumos.
Redzēdami, ka pretinieki nedaudz atslābina uzmanību, ienaidnieki pārgāja uzbrukumā. Saprotot, ka šaut no automātiem, nopietni neriskējot arī ar savām dzīvībām, nav Iespējams, viņi metās uz priekšu, izmantojot savas lieliskās fiziskās dotības un tādējādi cerot sagraut pretiniekus tuvcīņā. An, dris vēl reizi izšāva, ievainodams vienu kareivi kājā, Penti savukārt iznīcināja otru automātu, turklāt krietni apskādējot šāvēja roku. Tādējādi viņi bija trīs pret trijiem, no kuriem divi varēja darboties labākajā gadījumā ar pusspēku — Hisako joprojām uzmanīja pagalma esošos.
— Jums tur gadījumā nenotiek tuvcīņa? — no blakustelpas atskanēja Hisako balss.
— Ar kādu aizrautību es kautos! It sevišķi tādu cēlu mērķu vārdā kā mūsējais!
— No tevis šeit būs vairāk labuma, — atsaucās Penti, — nāc šurp, es apsargāšu tos idiotus, lai neaizbēg. — To teikdama, viņa piegāja pie loga un paskatījās laukā, tad iesaucās:
— Vari nākt, es pārņēmu sardzi.
Andris pašlaik kāvās ar milzīgu, gandrīz divus metrus garu tēvaini, taču pagaidām viņu cīņā bija neizšķirts. Andrim pastāvīgi vajadzēja atrasties kustībā, jo milzis par spīti savam augumam bija ļoti veikls, un viņam nebija laika pat izvilkt pistoli. Ričam bija trāpījies kareivis ar sašauto kāju, taču viņš pastāvīgi ieņēma tādu pozīciju, ka Ričs nevienu no saviem uzbrukumiem nespēja nobeigt ar efektīvu sitienu. Penti līdz šim atsita trešā ienaidnieka uzbrukumus, par ieroci izmantojot gan automāta laidi, gan zemē nokritušu dzelzs stieņa gabalu. Ātri pārvietojoties, viņa jau daļēji bija nokausējusi ievainoto pretinieku. Tikko Penti ieņēma vietu pie loga, viņas pretinieks no otras puses metās virsū Ričam un notrieca viņu gar zemi. Un tieši tajā brīdī uz sliekšņa parādījās Hisako. Viņa bija nometusi garo tuniku,, kas varēja tikai traucēt, un nostājās viņu priekšā vieglā, puscaurspīdīgā tērpā. Zibenīgi pārskrējusi telpai otrā pusē, viņa uzbruka tam, kurš pirmīt nogāza Riču. Uzlēkusi turpat vai metru virs zemes un gandrīz ar galvu skarot griestus, viņa puspagriezienā ar drausmīgu spēku iespēra vīrietim pa seju. Viņš nogāzās augšpēdus. Satriekts no redzētā, otrs bandīts nedaudz atslābināja uzmanību, un ar to pietika, lai Ričs, kas jau bija paguvis piecelties, dotu viņam izšķirošo sitienu. Tas sabruka zemē, un visu uzmanība tagad pievērsās Andra pretiniekam, kurš vēl joprojām turpināja cīnīties, neraugoties uz pārspēku, taču pēc mirkļa Andris deva viņam spēcīgu sitienu pa zodu. Milža žoklis sašķobījās, taču viņš neizdvesa ne skaņas Pēkšņas enerģijas uzplūdā Andris sita vēlreiz. Šoreiz Andra dūre trāpīja svešajam pa degunu. No tā straumēm sāka plūst asinis, milzis sašķobījās un pēc brīža nometās uz ceļa. No otras puses nemanāmi pienāca Hisako un ar īsu rokas vēzienu iesita svešajam pa kaklu tikai viņai vien zināmā vietā. Milzis saļima un izstiepās uz grīdas,— Lienam laukā! — Andris uzsauca.