- Tie tur ārā nav mums bīstami, un es ceru, ka citu šeit nav. No šejienes vajag ātri pazust — un, jo ātrāk, jo labāk.
Patiešām — pagalmā vairāk neviena bīstama cilvēka nebija, un viņi bez šķēršļiem sasniedza helikopteru. Tajā viņi atrada rokudzelžus, ar kuriem Ričs un Penti tūlīt aplaimoja gūstekņus.
— Interesanti, kam viņi tos gatavoja? Es domāju, ka mums, — iesmējās Ričs. — Tā ir — kas citam bedri rok, pats tajā iekrīt! Andris iekāpa helikopterā. Tas bija lielāks un ātrāks nekā lēnie «takši», kurus viņi līdz šim bija izmantojuši, tāpēc Andrim radās cerība, ka viņi varētu paspēt kaut kur noslēpties, pirms Planētas Valdnieki uzzinās, kas noticis, un apjautīs savu pirmo sakāvi.
Andris iedarbināja motoru. Penti, apsēdušos blakuskrēslā, kaut ko saspringti domāja. Ričs un Hisako aizmugurē par kaut ko runāja. Andris palūkojās apkārt, taču neviena nemanīja. Pamazām tuvojās vakars, jau sāka krēslot. Līdz tumsai viņiem noteikti bija jāatrod droša paslēptuve.
— Uz kurieni lidosim? — Andris vaicāja. — Vai tas ir svarīgi? Mēs taču varam pārnakšņot jebkurā mājā.
— Jebkurā nevar gan, — Hisako iebilda Ričam. — Mums vajag izvēlēties tādu vietu, kur mūs varētu meklēt vismazāk. Televīziļns centrs atkrīt uzreiz, lielās viesnīcas arī.— Paklausieties, draugi, — Penti sacīja, mūsu ieroču krājumi ir uz kritiskās robežas, Mums ir jādodas uz policijas pārvaldi vai kādu citu vietu, kur mēs varētu tikt pie ieročiem.
— Pareizi, — Andris atbalstīja draudzeni. — Un arī palikt mēs varam tur.
— Lai notiek, — Ričs piekrita. — Tātad dodamies turp.
Andris mēģināja atcerēties, kur atradās tuvākā policijas pārvalde. Šajā Rīgas rajoni viņš uzturējās diezgan reti, taču viņš atcerējās, ka policijas iecirknim vajadzēja būt Laika prospekta un Atklājēju bulvāra krustojumā. Taču no augšas un tādā dziļā krēsla ielas atšķirt nebija iespējams, un, lai kaut ko saskatītu, viņam nācās nolaisties līdz 30 metru augstumam. Andris jau pat domāja izkāpt no helikoptera un doties tālāk kājām, kad atskanēja Riča sauciens:
— Andri, viņi atkal ir klāt!
Andris nolamājās un uzmeta skatienu debesīm helikopteram labajā pusē. Tur bija manāmas trīs mazas uguntiņas — pašus aparātus vairs tādā attālumā saskatīt nevarēja, taču pēc tā, ka troksnis nebija dzirdams Andris nosprieda, ka tiem jābūt ātrajiem «gludekļiem» — helikoptera troksni varēja dzirdēt gandrīz vai jūdzes attālumā.
Uguntiņas pamazām tuvojās. Pēkšņi viens no lidaparātiem nokļuva helikoptera starmeša gaismas laukā, un kļuva skaidri redzama «gludekļa» forma. Andris saspringti domāja, ko iesākt, kad visas problēmas atrisināja … trīs diski! Tie pēkšņi parādījās virs viņiem un sagriezās straujā karuseli.
taču «gludekļi» turpināja tuvoties, un drīz no visiem diskiem reizē izšāvās zaļi stari un ietriecās ienaidnieku lidaparātos. Tie sāka strauji zaudēt ātrumu un drīz tālu atpalika. Ceļš atkal bija brīvs. Taču visi pārsteigumi vēl nebija galā — tikko cilvēki paguva nopriecāties par laimīgajām beigām, videofona ekrānā bez iepriekšēja signāla parādījās jau redzētā būtne no nezināmās planētas.
— Mēs esam pārsteigti par jūsu drosmi un pašaizliedzību, — viņš bez kāda ievada iesāka. — Un tādēļ riskējām pārkāpt Likumu, palīdzot jums. Jūs gribējāt doties uz policijas iecirkni, vai ne?
— Jā, bet kā jūs to zināt? — Ričs izbrīnītu skatienu ieurbās ekrānā.
Citplanētieša sejā parādījās grimase, kas nozīmēja smaidu.
— Vienkārša telepātija, — viņš pieskārās «roku savai pierei. — Jūs domājat — es uztveru. Viss ļoti vienkārši. Arī jūs ar laiku varēsiet iemācīties. Bet policijas iecirknis ir taisni zem jums, un jūs tur varat būt mierīgi. Mēs stāvēsim sardzē. — Viņš viegli pamāja ar galvu, un ekrāns tūlīt nodzisa. Seanss bija beidzies.
— Tieši zem mums? — Penti turpināja citplanētieša iesākto domu. — Patiešām!
Helikopters sāka nolaisties, līdz tas nosēilās dažus metrus no sētas, kas apjoza lielu eku. Paņēmis automātu, Andris izkāpa ārā. Draugi viņam sekoja.
Iedami gar sienu, viņi nonāca pie masīviem dzelzs vārtiem. Bija satumsis, tuvumā nodega neviena spuldze, tāpēc bija apsolūti tumšs, ja vien absolūta tumsa bija iespējama. Debesis bija apmākušās, mēness nespīdēja. Andris izvilka fotonu pistoli un dažas reizes izšāva gaisā, taču uzliesmojumi bija tik īslaicīgi, ka viņš neko īpaši daudz neieraudzīja.
— Rič, lukturis pie tevis? — viņš pasauca.
— Jā. Eju.
Pēc brīža Ričs bija klāt. Luktura gaismā Andris ieraudzīja, ka vārti ir gatavoti no īpaši izturīga sakausējuma, ko varēja viegli pazīt pēc tipiskās violetās atblāzmas atstarotā gaismā. Vārti bija aizslēgti, tāpēc Andris atkāpās pāris soļu un izšāva ar lāzeru. Slēdzene atsprāga vaļā, un vārti atvērās.
27
Luktura gaismā varēja redzēt, ka viņi atradās plašā pagalmā starp vairākām modernām ēkām un lielu angāru, kādos parasti glabāja lielākos transportlīdzekļus. Cilvēki izšķīrās doties turp. Kad viņi nonāca pie angāra, izrādījās, ka arī tā durvis ir ciet, taču lāzers ātri vien pieveica slēdzeni, un ceļotāji iekļuva angāra iekštelpās. Tur atradās vairāki helikopteri; daudz policijas elektromobiļu, taču vairāk arī nekā. Ieroči acīmredzot atradās citur.
Pēc brīža Penti, kas bija iegājusi visdziļāk angārā, iesaucās:
— Šeit ir vēl vienas durvis!
Andris sekoja Penti. Angāra tālākajā galā vīdēja vēl vienas dzelzs durvis, līdzīgas ārējām. Angārs acīmredzot sastāvēja no vairākiem nodalījumiem.
Pēc neilgas lāzerapšaudes arī šīs durvis atvērās. Cilvēku priekšā stāvēja līdz šim vēl nekur neredzēts aparāts. Pēc formas tas nedaudz atgādināja nelielu kuteri ar slēgtu virsu. Aizmugurē tam bija divas sprauslas; acīmredzot tam bija arī kāds reaktīvais dzinējs līdzīgi kā reaktīvajām lidmašīnām. Aparāts varēja būt metrus desmit garš, četrus plats un četrus augsts.