4
Andris pamodās nakts vidū. Pulkstenis rādija tikai trīs, bet viņam miegs nenāca.
Gaisā jutās kaut kāds dīvains sasprindzinājums, brīžiem bija grūti pat elpot. Andris piecēlās un izgāja uz terases. Apkārt pletās melna tumsa un absolūts klusums. Nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Tikai pilsētas virzienā spīdēja ugunis, bet to bija daudz mazāk nekā citās naktīs.
Pēkšņi Andra uzmanību piesaistīja viena no šīm ugunīm. Viņš izmisīgi sasprindzināja redzi. Uguns atradās ļoti tālu, otrā pilsētas galā, un Andrim likās, ka šī uguns ir savādāka — nevis elektrības radīta, bet gan mežonīga, pirmatnīga. Sajā absolūtajā klusumā jautās kaut kas šausmīgs.
Andris atcerējās, ka mājās ir neliels teleskops, viņš ar to nolēma dīvaino uguni izpētīt tuvāk. Andris iesteidzās istabā un pēc mirkļa atgriezās ar teleskopu. Nakts bija skaidra un tumša, debesīs mirdzēja neskaitāmas zvaigznes. Cik bieži Andris bija lūkojies uz šīm zvaigznēm! Bet šobrīd viņa prātu saistīja kas cits. Viņš intuitīvi juta, ka kaut kas ir nolicis. Varbūt pat nelabojams. Neatgriezenisks.
Andris iestādīja teleskopam fokusu un pagrieza ierīci pilsētas virzienā. Visa pilsēta bija redzama kā uz delnas. Starp vairākiem tūkstošiem elektrisko uguņu plandījās milzīgas liesmas. Dega trīs vecas koka mājas, kas bija celtas vēl XX gadsimtā. Tagad mājas no koka vairs netika būvētas.
Bet, aplūkojis sīkākas detaļas, Andris izbrīnījās arvien vairāk. Ap degošajām mājām nebija redzama ne mazākā rosība. Šķita, ka plisēta vienaldzīgi noraugās uz apkārt notiekošo.
Andris noslaucīja norasojušo pieri. Šāds gadījums viņa dzīvē gadījās pirmoreiz — ugunsgrēks, kuru neviens necenšas nodzēst.
5
Andris nojauta, ka ir notikusi katastrofa. Tikai viņš nezināja, kas tā un kādi ir tās mērogi. Andris vēlreiz mēģināja sakopot savas haotiski izsvaidītās domas, bet velti. Atmetis ar roku, viņš iegāja atpakaļ mājā.
Ienāca prātā pa videofonu izsaukt Valdi un painteresēties, kas īsti pilsētā notiek.
Videofons klusēja. Ekrāns neiegaismojās. Veltīgi mēģinājis piecas minūtes izsaukt Valdi, Andris izsauca pilsētas ziņu biroju, bet arī tā videofons klusēja. Pilsētā acīmredzot bija noticis kaut kas nopietns.
Andris nolēma nevilcināties. Ātri apģērbies, viņš skriešus devās uz helikopteru un pēc brīža ar maksimālo ātrumu lidoja pilsētas virzienā.
Ticis līdz pilsētas centram, Andris apstājās un, lēni riņķodams, laidās zemāk. Pilsētā vietām ielu apgaismošanas ierīces bija nodzēstas, un Andrim brīžiem nācās lietot prožektorus.
Helikopters mīksti piezemējās laukumā pie tirdzniecības centra. Apkārt joprojām valdīja absolūts klusums, nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Tirdzniecības centrs bija lieliski apgaismots, un Andris devās iekšā pa galvenajām durvīm.
Nogājis kādus piecus metrus, Andris strauji parāvās atpakaļ. Viņam ceļu aizšķērsoja cilvēka līķis! Andris ar riebumu novērsās, bet pēc brītiņa atkal paskatijās uz svešo. Cilvēks bija gadus divdesmit piecus vecs — tātad Andra vecumā, ģērbies svinību drēbēs. Nekādu vardarbīgas nāves pazīmju uz cilvēka ķermeņa nebija.
Andris devās ārā. Veikalā viņam sāka kļūt nelabi. Viņš iekāpa helikopterā un devās uz to pusi, kur kvēloja sadegušo māju drupas.
Uguns bija paveikusi savu. Visas trīs mājas bija nodegušas līdz pamatiem, pašlaik vel kvēloja pēdējās ogles. Apskatījis šo vietu, Andris devās uz elektrovilcienu centrālo staciju.
Kad Andris piezemējās uz perona stacijas priekšā, viņš ieraudzīja uz tuvākajām sliedēm pakritušu cilvēku. Par laimi, vilciens nebija nācis, taču tas neko nemainīja — arī šis cilvēks bija mtrīs. Andris nedrošiem soļiem devās uz stacijas ēku, kura bija spilgti apgaismota un meta gaismu arī uz perona.
Stacijas telpās atradās vismaz trīsdesmit celvēku. Lielākā daļa no viņiem bija sakņupuši krēslos. Visi bija miruši, sastinguši dažādās pozās. Andris sastinga uz vietas, uz brīdi zaudēdams spēju kustēties. Taču drīz viņš atguvās un izgāja no telpas. Šeit iekšā viņam nemitīgi likās, ka aiz katra stūra glūn nāve.
Andris nesteidzoties aizgāja līdz helikopteram un iekāpa tajā. Viņu mocīja sāpigi jautājumi: «Kāpēc viņi miruši? Kas viņus nonāvējis? Un kāpēc es esmu palicis dzīvs šajā vispārējā nāves un posta haosā?» Pašlaik atbildēt uz šiem jautājumiem nebija Andra spēkos.
6
Pēc brītiņa Andris nolēma doties uz pilsētas televīzijas centru, jo viņš neticēja, ka vienīgais ir palicis dzīvs. «Noteikti vēl kāds ir izglābies, es viņu no televīzijas studijas brīdināšu un aicināšu pie sevis,» Andris pie sevis nolēma. Uzmetis pēdējo skatienu stacijai un cilvēku līķiem tajā, viņš vadīja helikopteru augšup. «Kas varētu būt visu šo i cilvēku nāves cēlonis? Jauni mikrobi? Varbūt nezināma gāze?» — šādas domas šaudījās Andra galvā, kamēr viņš vadīja helikopteru uz telecentra pusi.
Debesīs pamazām sāka aust gaisma. Andris paskatījās pulkstenī — tas rādīja bez piecām minūtēm četri. Dziļajā krēslā jau varēja pamanīt tuvākos priekšmetus. Tā vairs nebija nakts necaurredzamā tumsa. Taču, ja neskaita helikoptera motora dūkoņu, klusums joprojām bija absolūts.
Pēc dažām minūtēm helikopters piezemējās televīzijas torņa piekājē. Tornis neizskatījās bojāts, tāpat kā gandrīz visas ēkas pilsētā. Nekādi postījumi, ja neskaita trīs nodegušas mājas, nebija nodarīti. Nāve bija atnākusi acumirklīgi, pašā klusākajā nakts stundā, un pārņēmusi pilsētu bez liela trokšņa.
Andris iegāja televīzijas centra ēkā un devās uz liftu. Tas darbojās, un viņš ātri nokļuva ceturtajā stāvā, kur atradās jaunāko ziņu studija un aparatūras telpas.
Televīzijas ccntrs bija tukšs. Acīmredzot cilvēki pirms katastrofas bija aizgājuši mājās. Andris jutās atvieglots, ka viņam visu laiku nav jāredz līķi.
Studija bija aizslēgta, taču Andris lieki laiku netērēja un atlauza slēdzeni. Iegājis studijā, viņš iededza gaismu un nekavējoties uzsāka aparatūras pārbaudi. Viss — gan kameras, gan raidītāji — atradās absolūtā kārtībā un bija gatavi darbam.
Andris tomēr no sākuma nolēma sīki izpētīt visu aparātu darbības principus un arī to iespējas. Tā kā viņam elektronika bija hobijs, nekādi sarežģījumi neradās.
Beidzot sagatavošanas darbi bija galā. Ieslēdzās kameras, reizē ar tām arī studijas spuldzes un raidītājs. Andris, apsēdies krēslā, kur parasti sēdēja informatīvās pārraides žurnālists, nolasīja ēterā savu uz ātru roku sacerēto runu.
— Godājamie līdzpilsoņi! Es vēršos pie dzīvajiem, ja tādi ir, ar šādu vēstījumu, — Andris iesāka savu runu. — Šodien mūsu pilsētā un, kas zina, varbūt arī visā pasaulē ir notikusi šausmīga katastrofa. Cilvēki ir miruši, turklāt tas noticis pēkšņi un nesaprotami. Es nezinu viņu nāves cēloņus, nezinu ari, kāpēc tas nāvējošais spēks, kas nogalināja citus, nav skāris mani. Es esmu 25 gadus vecs helitaksometra vadītājs Andris Krūmiņš un ierados pilsētas televīzijas centrā, lai mēģinātu sazināties ar pārējiem dzīvajiem cilvēkiem, ja tādi atradīsies. Visus, kas skatās šo pārraidi vai uzzinājuši no citiem, lūdzu ierasties televīzijas centra devītajā stāvā, konferenču zālē. Ik pēc divām stundām — pusseptiņos un pusdeviņos šī pārraide tiks raidīta ēterā videoierakstā. Tātad visus, kuri skatās šo pārraidi, līdz pulksten deviņiem lūdzu ierasties televīzijas centrā. Līdz ar to es atvados no jums, cienījamie skatītāji. Uz redzēšanos!