Divas lieliskas guļamistabas viņi atrada pirmajā stāvā. To logiem varēja uzlikt polaroīdus un tādējādi radīt īpašu apgaismojumu vai pat tumsu. Abas istabas bija plašas. vietas un gaisa tajās netrūka. Andris ar Penti palika vienā, bet Ričs ar Hisako aizgāja uz otru.
«Jā, kādi notikumi — un cik daudz tik īsā laikā!» Andris domāja izģērbdamies. «Tā jau prātā var sajukt. Tāds stress, sasprindzinājums ….»
Izģērbies Andris pagrieza polaroīda slēdzi. Jau tā vājā gaisma nodzisa pilnīgi. Istaba iegrima tumsā, kas apņēma viņus kā aizkapa pasaule, un Andris juta, ka Penti apguļas gultā viņam blakus. Andris iedomājās par Penti. Šo meiteni, ko pirms piecām dienām viņš vēl nepazina, pats liktenis bija atvedis pie viņa un licis iemīlēt, neskatoties uz apkārt valdošo haosu. Andris jau sen ilgojās tuvības ar kādu cilvēku — galvenokārt garīgās tuvības, kādu varēja sniegt tikai nedaudzi cilvēki. Un, prasmīgi savienojot garīgo ar fizisko, viņš guva to, ko zinātnieki un filozofi sauca par augstāko baudu.
Ari Penti domas maldījās tajās pašās dimensijās. Andra iekšējā brīvība atraisīja arī viņu, un pirmo reizi pēc pieciem gadiem kopš viņas pirmās mīlestības viņa atkal spēja justies kā sieviete, mīloša un mīlēta. Tāpēc viņa izjuta patiesu prieku un satraukumu, kad Andris apskāva viņu un noskūpstīja. Viņa kaisli atbildēja uz mēmo mīlestības apliecinājumu. Prāts it kā atkāpās otrā plānā, atdodams vietu viskvēlākajām un brīnišķīgākajām jūtām, un Penti juta tikai to, kā viņu dvēseles enerģijas cēlās arvien augstāk un augstāk, līdz trauki bija līdz malām pilni un pārplūda. Neizmērojams daudzums enerģijas aptvēra abus cilvēkus. Izlādes dzirkstele visu aizdedza zilās liesmās, un viņi nogrima šajā liesmojošajā nebūtībā.
Arī blakusistabā notikumi risinājās pēc līdzīga scenārija, un divdesmit minūtes pēc guļamistabu sadalīšanas visa civilizācija dusēja saldā miegā.
29
Kad Andris pamodās, vismaz ārēji nekas nebija mainījies. Caur polaroīdu nosegtajiem logiem neiespīdēja ne mazākais gaismas stariņš. Penti vēl gulēja ciešā miegā.
Andris nolēma celties. Viņš atcerējās, ka gulēt bija gājis desmitos rītā, taču tam tagad nebija nozīmes.
Viņš uzmanīgi piecēlās, piegāja pie loga un atslēdza polaroīdus. Istaba tūlīt pielija ar spilgtu gaismu. Andris paskatījās pulkstenī — tas rādīja pieci. Saule jau sliecās uz vakārpusi. Viņi bija gulējuši septiņas stundas, un tas nebija maz. Pienācis laiks celties.
Kad Andris pienāca pie gultas, Penti jau bija pamodusies un viegli piemiegtām acīm raudzījās uz viņu.
— Labrīt vai labvakar, — Andris iesmējās, — nezinu kā pareizāk. Celies, pūcīt, jau pieci pēcpusdienā.
— Tūlīt, — Penti uz brīdi aizvēra acis, tad atkal atvēra tās. — Iznāk, esam gulējuši stundas?
— Tā iznāk, — Andris attrauca, vilkdams kājās bikses.
Penti piecēlās un piegāja pie loga. No tā pavērās skats uz rietumiem, uz ārējo ielu. Tā bija tukša, izmirusi. Penti nebrīnījās par šo skatu, viņa pie tādiem jau bija pieradusi. Saules stari krita tieši logā, un vienā vietā kāda stikla defekta dēļ tie lūza gluži kā prizmā, veidojot dažādas krāsas. Taču pēkšņi saulei priekšā aizgāja mākonis, un jaukā aina izzuda. Penti atskatījās istabā. Andris patlaban beidza klāt gultu, un viņa nolēma, ka būtu laiks ģērbties.
Saklājis gultu, Andris piegāja pie vietējā videofona un izsauca blakusistabu, taču neviens neatsaucās. Acīmredzot Ričs un Hisako gulēja ciešā miegā, un Andris nolēma personīgi apciemot draugu guļamistabu.
Tās durvis bija ciet, un Andris trīsreiz pieklauvēja. Pēc brīža iekšpusē atskanēja Riča balss:
— Ei, vai tu, Andri?
— Celies, miegamice! — Andris atsaucās.
— Pietiek gulēt. Mēs jau sen esam augšā. Satiksimies pēc desmit minūtēm šī gaiteņa galā, bārā. Pasteidzies!
Ričs kaut ko noburkšķēja un apklusa, bet Andris devās atpakaļ uz savu istabu. Penti jau bija apģērbusies un pašlaik uzposās.
— Es nesaprotu, — viņa teica, sukādama matus, — vai policijas pārvaldē tik ļoti nepieciešamas guļamistabas?
— Policisti un viņu priekšnieki taču arī ir cilvēki, — zobgalīgi atsaucās Andris.
— Un policijā strādā arī sievietes. Domājams, tu zini par seksa labvēlīgo ietekmi uz cilvēka darbaspējām? To taču jau pirms desmit gadiem atklāja poļu zinātnieku grupa, kas nodarbojās ar šo jautājumu pētīšanu, — Andris šķelmīgi piemiedza ar aci.
— Zinu, un arī saprotu, kāpēc. — Penti pagriezās pret Andri. — Bet tagad iesim uz bāru, lai satiktos ar draugiem, un turklāt man ļoti gribas ēst.
Kad viņi ieradās bārā, Riča un Hisako tur vēl nebija. Viņi bija ieradušies pirmie, tāpēc Andris sameklēja ēdienus un dzērienus.
Ričs ar Hisako ieradās pēc pāris minūtēm.
— Sveiki! — Ričs uzsauca ienākdams.
— Kā gulējāt?
— Tāpat kā jūs, — Andris trauca, piemiegdams aci.
— Bandīts! — Ričs tēlotā izbrīnā samiedza uzacis un iesmējās.
— Labi, jokus pie malas. Neaizmirstiet, ka mēs sava ziņā vel esam gūstekņi.
— Gūstekņi? Nu nē, Penti, — Ričs nepiekrita. — Pagaidām ir neizšķirts vai pat viens nulle mūsu labā.
— Pateicoties labvēļiem, — Penti nepadevās. — Bez viņiem mēs …
— … joprojām tupētu pagalmā, to tu domāji? Var būt, ka arī ne. Es esmu viņiem dziļi pateicīgs, taču nedomāju, ka mūsu stāvoklis ir tik traģisks. Vienkārši…
— Pietiks strīdēties, — enerģiski iejaucās Andris. — Vai mēs uzvarējām, vai zaudējām — to rādīs nākotne. Pašlaik šajā spēlē ir pārtraukums, un mums jācenšas to izmantot lietderīgi. Kad paēdīsim, dosimies pie kompjūtera un uzsāksim apmācību kursu.
Viņi paēda ātri — katra minūte tagad bija dārga — un devās pagrabstāvā, ko pirms astoņām stundām bija atstājuši.
Kompjūters viegli dūca, kad Andris pārkāpa telpas slieksni. Pār displeju brīžiem pārskrēja ciparu rindas un spilgti, daudzkrāsaini punkti. Andris apsēdās krēslā pie pults un nospieda ievades taustiņu. Uz ekrāna parādījās uzraksts«Vai esat gatavs darbam?».
Andris nospieda taustiņu ar « + » zīmi, kas nozīmēja «jā».
Nākošajā kadrā bija redzams teksts — paskaidrojums. Andris to rūpīgi izlasīja. Tagad viņam bija skaidrs, kāds uzdevums būs jāveic. Lielajā ekrānā pie pretējās sienas
bija jāparādās skatam, ko redz no kutera, lidojot ar to. Andrim savukārt ar minipults palīdzību vajadzēja šo iedomāto kuteri vadīt. Kad kompjūters uzskatīs, ka lidotājs atbilst nepieciešamajai sagatavošanās pakāpei, tas izmetis žetonu. Šis žetons bija sava veida personas kods, un bez tā cilvēks nevarēja kuteri vadīt.
— Vai esat gatavs startam? — vaicāja kompjūters.
Andris atbildēja apstiprinoši, un nākamajā mirklī iedegās lielais ekrāns. Tajā parādījās apkārtne, virs kuras lidoja iedomātais kuteris. Ilūzija bija tik pilnīga, ka Andris jutās pārsteigts, taču drīz vien aprada.
Pirmajā reizē Andris «nolidoja» tikai pārdesmit metrus, pēc tam sekoja avārija. Taču nākošajā reizē viņam jau veicās daudz labāk. Viņš progresēja ar katru reizi, un pēc trīs stundu saspringta darba kompjūters izmeta žetonu.
Kamēr skaitļotājs mācīja Andri, pārējie uzmanīgi sekoja, jo arī viņiem bija jāiziet šis kurss.