— Apsveicu, Andri, — Ričs paspieda viņam roku. — Apsveicu ar eksāmena nokārtošanu.
— Ceru, ka pēc neilga laika tāpat varēšu apsveikt arī tevi.
Desmit stundu laikā viņi visi bija dabujuši žetonus un ar pilnām tiesībām varēja sevi uzskatīt par gaisa telpas valdniekiem. Ienaidniekiem līdzīgu aparātu nevarēja būt, par to Andris bija tikpat kā pārliecināts. Bija četri rītā. kad no mašīnas dzīlēm iznira pēdējais žetons un iekrita Hisako rokā, taču, kā par brīnumu, miegs nevienam nenāca. Vienīgais, ko Andris sajuta asi — tas bija izsalkums, un tāpēc viņi devās uz bāru.
Kad izsalkums bija apmierināts, Andris iesāka:
— Draugi, tagad mums iānolemj, kurp mēs tālāk dosimies un ko darīsim.
— Kad atlidos Neptūna ekspedīcija? — interesējās Hisako.
— O! Pareizi! Jau biju paspējis aizmirst, labi, ka atgādināji, — Ričs impulsīvi iesaucās un pielēca kājās. — Mums jādodas turp, uz Nevadas štata kosmodromu. Mums jāsazinās ar viņiem un jāpaskaidro, kas noticis, savādāk viņi nekā nesanratīs.
— Es tev pilnīgi piekrītu. Bet Neptūna ekspedīcija atgriežas rīt. Tāoēc mums jāsāk domāt par gatavošanos lidojumam jau tagad.
— Mēs ar Hisako nodrošināsim krājumus, bet jūs …
— Mēs parūpēsimies par pārējo, — Andris piecēlās kājās. — Ejam!
Andris un Ričs izgāja no bāra. bet sievietes tikmēr ņēmās ar pārtiku, bez žēlastības aplaupot vēl neskartos ledusskaojus, kuri par laimi darbojās, un tādējādi produkti bija nevainojamā stāvoklī. Savākušas pietiekamu daudzumu pārtikas, viņas apsēdās un gaidīja vīriešus.
Andris ar Riču tikmēr pārbaudīia kutera gatavību lidojumam. Pēc īsas apskates noskaidrojās, ka kutera pamatsistēma darbojas normāli, arī degvielas sekundārajam dzinējam bija pietiekoši, lai gan Andris nedomāja to izmantot. Starp citu, liels šīs degvielas rezervuārs atradās pazemē zem angāra, un nepieciešamības gadījumā degvielu varēja uzpildīt.
— Paklau, — Ričs pamāja ar roku uz kutera pusi, — es domāju, ka lāzerus neņemsim. io tos aizstās …
— Labi. Bet ko tu darīsi, ja gribēsi iziet no kutera?
Ričs apķērās un piesita sev pie pieres, bet Andris turpināja:
— Nedrīkst aizmirst arī abu veidu pistoles. Vārdu sakot, mums iābūt pilnā apbruņojumā un gataviem uz visu. Derētu ielādot kuterī vēl papildu munīciju, jo tā noteikti būs vajadzīga arī neptūniešiem. kad viņi atgriezīsies.
— Prātīga doma.
Pēc desmit minūtēm visi četri jau sēdēja kuterī.
— Kādā veidā mēs tiksim ārā no šī anpāra. ja tikai tam nav pacejams jumts? — Hisako uzmeta skatienu griestiem.
— Pa durvīm. — iesmējās Andris. — Turklāt ļoti vienkārši. Tūlīt redzēsi.
Abas angāra durvis bija atvērtas. Ceļš bija vaļā.
— Vai visi savās vietās? — jautri vaicāja Andris, kas bija apņēmies vadīt kuteri.
Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš nosnieda pogu uz pults. Kutera durvis aizvērās. Andris ieslēdza antigravus. un kuteris palika karāioties apmēram metra augstumā virs zemes. Tad Andris ieslēdza horizontālo virzitājvektoru, un kuteris lēnām izpeldēja pa durvīm. Tikko lidaparāts atstāja angāru, Andris strauji vadīja to augšup. Ātrums pieauga ar katru sekundi, viegli sīca antigravi. Lejā palika policijas pārvalde, un drīz vien visu Rīgu varēja aptvert ar vienu skatienu. Pēc brīža kuteris lielā ātrumā augstu virs zemes šķērsoja Daugavu, kas vīdēja lejā kā plata, zila lente.
30
Ceļotāji devās uz rietumiem, uz Ameriku. Kuteris lidoja ātrāk, nekā vecā Zeme jaudāja apgriezties ap savu asi, un arvien vairāk kāpināja ātrumu.
— Cik ilgi mums būs jālido līdz Amerikas piekrastei? — Penti pieskārās Andra plecam.
— Skaļoties, cik ātri lidosim. Ar šādu ātrumu mēs sasniegsim Ameriku . .. četrās stundās.
— Vai ātrāk nevar?
— Varam lidot ātrāk un nokļūt Ņujorkā stundas laikā.
To teikdams, Andris strauji kāpināja ātrumu. Antigravi sāka dūkt arvien augstākā tonī paralēli ātruma pieaugumam. Paātrinājums iespieda ceļotājus sēdekļos, lai pēc pāris minūtēm atkal palaistu vaļā.
Kuteris drāzās virs Ziemeļjūras ar savu maksimālo ātrumu — trīs kilometriem sekundē. Aiz muguras bija palikusi Dānija, tālumā vīdēja Anglijas krasti. Kuteris bija apdzinis Zemes griešanās ātrumu, un saule atkal bija paslēpusies aiz apvāršņa. Pamazām satumsa, un, kad kuteris beidzot sasniedza Britu salas, jau bija pilnīgi tumšs. Pa kreisi palika Londona, bet priekšā gandrīz kursa līnijā atradās Dublina.
Ātri šķērsojis Īrijas jūru, kuteris jau lidoja virs Dublinas. Pilsēta vietām dega ugunis, bija redzamas arī daudzu ugunsgrēku atstātās pēdas.
Andris samazināja kutera ātrumu līdz divsimt kilometriem stundā, lai varētu netraucēti un mierīgi aplūkot apkārtni. Dublinā uguns nodarītie postījumi bija daudz lielāki nekā citās vietās, jo šajā pilsētā bija lielā vairumā saglabājušies koka nami, kas bija celti 20., 19., pat 18. un vēl senākos gadsimtos. Un tie arī pirmām kārtām kļuva par uguns upuriem. Pēkšņi starmeša gaismas lokā parādījās dzelzceļa stacija. Tās priekšā uz sliedēm bija sadūrušies divi preču vilcieni, daudzas cisternas bija aizdegušās, eksploziju pavadot spēcīgam sprādzienam — pat nezinātājam bija skaidri redzams, ka šeit ir noticis grandiozs sprādziens. Gar dzelzceļa malu lielā rādiusā bija izmētātas dažādas atlūzas. Likās, kāds nezināms spēks sagrābis sastāvu un triecis to pret zemi.
— Šausmīgi! — Hisako sažņaudza pirkstus dūrēs. — Tādu redzu pirmoreiz …
Andris ātri vadīja kuteri prom no šīs drūmās vietas. Šeit uzkavēties vairs nevienam nebija vēlēšanās.
Kad viņi bija nolidojuši dažus kilometrus, Riča uzmanību piesaistīja blāvi spīdošs punkts virs jūras. No sākuma viņš neko neteica, taču vēiāk, kad viņam sāka likties, ka punkts tuvojas, Ričs pateica to Andrim. Andris tūlīt vadīja kuteri tam pretim. Kad abus lidaparātus šķīra ne vairāk par puskilometru, to apgaismoja viens no starmešiem. Izrādījās, ka nepazīstamais objekts ir kāds īpatnējs helikopters, kādus pēdējā laikā vairs tikpat kā neredzēja. Tas lidoja diezgan ātri, taču ar kuteri skrieties, protams, nevarēja. Pagaidām nepazīstamais neizrādīja nekādas agresivitātes pazīmes, tāpēc Andris nolēma pagaidīt. Ričs tikmēr cītīgi mēģināja nodibināt radiosakarus ar svešo, pārbaudot vai visu radiofrekvenču spektru. Un trešajā reizē tas viņam beidzot izdevās.
Helikopters joprojām lidoja uz priekšu savā sākotnējā ātrumā, un kuteris simts metru attālumā tam sekoja. Lai izvairītos no visādām nejaušībām, Penti un Hisako dežurēja pie lāzeriem, lai, ja rastos kaut mazākās aizdomas, tūlīt atklātu uguni.
Sakari tātad bija nodibināti, un kabīnē atskanēja nedaudz uztraukta cilvēka balss:
— Kas jūs esat? Ko vēlaties?
Acīmredzot pretinieku rīcībā nebija ziņu, ka kuteris var nonākt četru dzīvo cilvēku rokās, un varbūt viņi kuteri nemaz nebija redzējuši.
— Noteikumus diktējam mēs, — Andris atteica. — Kas esat jūs un kādi ir jūsu nolūki?
— Mēs esam četri ceļotāji, kas palikuši dzīvi pēc šīs jezgas.
Andris pie sevis nosmējās. Acīmredzot bandīti bija noturējuši kuteri par atnācēju
kuģi un tagad mēģināja svešos maldināt ar viņu pašu vārdiem. Protams, drošāk bija būt neitrālam vai vismaz izlikties tādam. Un Andris nolēma nekliedēt viņu ilūzijas par atnācējiem.