— Tu melo! Mani tu neapmānīsi! Es tev cauri redzu! Saki taisnību, citādāk neizbēgt no tiesas!
— Mēs esam izpildgrupa, kas veic izlūkošanas uzdevumus, — balss atskanēja aizvien uztrauktāk. Nepazīstamais bija pārbijies ne pa jokam.
— Kā uzdevumā?
— Planētas Valdnieku uzdevumā. Centrālais štābs atsūtīja mūs šurp četru noziedznieku meklējumos, kas apdraud civilizācijas drošību.
— Kas ir noticis uz šīs planētas? — Andris tēloja bargu atnācēju kuģa komandieri.
— Notika katastrofa …
— Tu melo! Saki taisnību!
— To katastrofu izraisīja Planētas Valdnieki. Viņi uzsūtīja cilvēcei mākslīgi radītus mikrobus, kas nogalināja visus zemeslodes cilvēkus četru minūšu laikā, izņemot tos četrus.
— Kādēļ Planētas Valdnieki tā rīkojās? Kāds ir viņu mērķis?
— Viņi tā rīkojās tādēļ, lai iegūtu absolūtu varu. Zeme aizgāja pa nepareizo attīstības ceļu, un mēs nolēmām pagriezt vēsturi atpakaļ.
— Muļķi! Vai tad tu nezini, ka atgriezties pagātnē bez laika vektora nav iespejams? Turklāt Zeme nebūt nenovirzījās no pareizā ceļa. Mēs to visu laiku vērojām, un tā arvien stingrāk sāka soļot pa trešo līmeni, tuvoļoties otrajam.
— Kas tie ir par līmeņiem?
— Civilizāciju attīstības līmeņi, — Andris meloja. — Jūsu zināšanai — pavisam ir pieci līmeņi, no kuriem augstākais — nulles līmenis, pie kura piederam mēs un dažas citas civilizācijas. Bet jūsu Planētas Valdnieku vieta nav nevienā no šiem līmeņiem, jūs esat mežoņi. Un jums jāatgriežas tur, no kurienes esat nākuši — pīšļos.
— Nevajag, nenogaliniet mūs! — nepazīstamais, liekas, bija tuvu nervu sabrukumam.
— Kur atrodas Planētas Valdnieku štābs?
— Ame… — balss apklusa, kāds acīmredzot atgrūda runātāju no mikrofona. Pēc brīža ierunājās cits:
— Neko jūs vairāk neuzzināsiet, velna spiegi! — viņš iebļāvās. Pēc balss spriežot, bandīts bija labi iedzēris. — Vazājas te apkārt visādi salašņas un lien, kur neprasa.. Man nospļauties uz jūsu nulles līmeni! Saprotiet, nospļauties! Un labāk taisieties prom no šīs planētas, iekams mēs jūs neesam pārvērtuši pelnos! Tā ir mūsu planēta, un lai jūsu smakas te nebūtu!
— Patiešām? — Riča balsī jautās kaut kas vairāk par parastiem draudiem.
— Jā! — svešais iebļāvās kā kaujams lops.
— Uguni! — Andris nokomandēja.
Nākamajā mirkli helikopterā ietriecās divi lāzeru stari. Tas uzliesmoja spilgti violetā atblāzmā un sāka strauji krist lejup. Pirmās briesmas, ja tikai tās varēja saukt par briesmām, bija likvidētas.
— Bāze ir Amerikā … — domīgi novilka Ričs. — Taču Amerika ir tik liela …
— Velns lai rauj to viņu bāzi! Gan jau kādreiz mēs to uzzināsim. Bet tagad mums jādodas tālāk.
Kamēr viņi bija uzkavējušies virs Britu salām, atkal sāka kļūt gaišs. Taču drīz vien kuteris ar maksimālo ātrumu drāzās virs Atlantijas, un no jauna iestājās tumsa.
— Ar šādu ātrumu mēs pēc 45 minūtēm jau būsim pie Amerikas krastiem, — ieminējās Penti.
— Jā gan, — Andris piekrita un piemiedza ar aci. — Tieši tā.
Kuteris turpināja ceļu.
31
Pēc nepilnas stundas kuteris jau lidoja virs Ņujorkas. Milzīgā pilsēta līdzīgi citām gulēja nāves miegā. Ugunsgrēku vai citu lielu katastrofu pēdas šeit gan nemanīja, taču pilsēta klusēja, ietinusies tumsas plīvurā, nakts melnumu vietām pāršķēla tikai stari, ko raidīja nedaudzas joprojām degošas elektriskās spuldzes un pat vairākas gaismas reklāmas.
«Kā labā tagad darbojas šīs reklāmas?» Andrim galvā burtiski vēlās smagas domas. «Reklāma pārdzīvo reklamējamos,» viņš skumji piebilda pats sev.
Kuteris helikoptera ātrumā lidoja uz priekšu. Andris gribēja jau nosēsties kādā
Spilgti apgaismotā jaukumā, kad aizmugurē atskanēja Hisako balss un gandrīz tūlīt kuteri apgaismoja spēcīgs gaismas kūlis.
— Aizmugurē «gludeklis»! — Hisako balsī bija ne tik daudz pārbīļa kā naida. Ričs nolamājās.
Andris strauji vadīja kuteri augšup cerībā atrauties no stara, taču velti — stars sekoja viņiem kā piesiets. Andris vairākas reizes izmēģināja dažādus manevrus, taču visas pūles bija lemtas neveiksmei. Viena šāda pagrieziena laikā kutera durvis pēkšņi atsprāga vaļā, un gandrīz tūlīt uzliesmoja fotonu lādiņa violetā gaisma. Viss kuteris burtiski pielija ar to, cilvēki, juzdami asas sāpes acīs, novērsās. Tajā pašā mirklī Ričs iekliedzās, juzdams sāpes labajā rokā. Kad .gaisma nodzisa, kļuva redzams, ka fotonu lādiņš ir trāpījis Ričam labajā rokā nedaudz zem elkoņa. Penti beidzot izdevās aizvērt durvis, kaut arī automāts bija sabojājies.
— Rič, uz aizmuguri! — Andris uzsauca.
— Mēs jau kaut kā tiksim galā. — To teikdams, Andris strauji sagrieza kuteri pret kustības virzienu. — Cik ienaidnieku ir ap mums?
— Līdz šim esmu saskaitījusi trīs, — atsaucās Hisako.
— Labi. Tādā gadījumā es pāriešu aktīvā darbībā, bet jūs mēģiniet sašaut pēc iespējas vairāk ienaidnieka lidaparātu, vēlams visus.
Penti un Hisako ieņēma vietas pie lāzeriem, bet Andris maksimālajā ātrumā devās uz to pusi, no kurienes, pēc viņa domām, nāca prožektora stars. Kad viņi pielidoja tuvāk, kļuva skaidri redzams, ka īstenībā kuteris atrodas triju staru krustpunktā. «Gludekļi» bija izvietojušies regulārā trijstūri, un kuteris atradās tā centrā.
Situācija sāka kļūt kritiska. «Gludekļi» tikpat kā neatpalika pat tad, kad kuteris drāzās uz priekšu ar savu maksimālo ātrumu, tādējādi viņi bija nokļuvuši savdabīgās lamatās. Atlika viena iespēja — izmantot to atruma priekšrocību, ko dod sekundārais dzinējs, un tādējādi atrauties no sekotājiem un varbūt arī negaidīti uzbrukt tiem.
Andris pagrieza vienu no daudzajiem kloķiem uz pults. Kuteris sāka bremzēties un reizē samazināt augstumu. Pretinieki laidās lejup līdz ar viņiem. Kad līdz zemei bija palikuši kādi simts metri un viņi būtībā atradās jau starp debesskrāpjiem, Andris ieslēdza sekundāro dzinēju. No kutera pakaļgala izšāvās zilas liesmas. Andris kāpināja ātrumu gandrīz līdz kritiskajai robežai. Attālums starp kuteri un «gludekli», kas atradās visaugstāk attiecībā pret zemi, strauji samazinājās. Kad ienaidnieka lidaparāts jau kļuva skaidri redzams, Andris samazināja ātrumu, kuteris lielā ātrumā apmeta nāves cilpu ap svešo, un nāves cilpas augstākajā punktā «gludeklī» ietriecās divi violeti stari. Andris vēl paspēja ieraudzīt, ka «gludekļa» korpuss apkūst un sāk šķelties, tad sekoja līdz šim neredzēts uzliesmojums, un pēc dažām sekundēm, kad liesmas nodzisa, par vienu ienaidnieku bija kļuvis mazāk.
Andris uzmeta skatienu pārējiem diviem.
Tie tuvojās no priekšas un, liekas, bija noskaņoti uz nopietnu cīņu. Andris nedaudz pagaidīja, lai tie pietuvojas lidz puskilometra attālumam, tad negaidot rāva kuteri slīpi uz augšu, taču šoreiz viņš bija pārrēķinājies — paātrinājums, kuru attīstīja kuteris, bija tik liels, ka pilnīgi iespieda Andri krēslā, un viņš pat nevarēja pakustināt rokas. Kad paātrinājums atslāba, nepazīstamie jau bija palikuši tālu lejā un vīdēja tikai kā divas vājas zvaigznītes uz melna fona.
Andris sāka nolaisties. Kuteris lēnām samazināja augstumu, līdz viņus no pretiniekiem šķīra ne vairāk kā simts metri. Un tajā pašā brīdi Andris, vadot kuteri pa galvu reibinošu spirāli, ieraudzīja, ka virs viņiem ir parādījies vēl viens lidaparāts, kura kontūras gan bija visai grūti izšķirt tumsas dēļ.