— Virs mums vēl viens! — Andris brīdināja Penti, taču arī viņa jau bija ieraudzījusi svešo.
— Nekas, tas var pagaidīt. No sākuma jātiek galā ar šiem diviem.
Kad kuteris, virpuļojot pa spirāli, atradās starp abiem «gludekļiem», Penti izšāva. Violets stars ietriecās ienaidnieka gaisa kuģī, un pēc mirkļa tas uzsprāga līdzīgi pirmajam. Andris bija neizpratnē, pēc kāda principa gan darbojas svešo lidaparāti, ja jau tie viegli eksplodē, taču vairāk par to domāt nebija laika, jo otrais «gludeklis» uzsāka apšaudi. Sarkans lāzera stars ietriecās kutera priekšējā aizsargstiklā, taču nespēja nekā nodarīt ļoti izturīgajam materiālam, bet Hisako raidītais atbildes šāviens pielika punktu arī šim «gludeklim». Tagad visa uzmanība bija jāpievērš nepazīstamajam. Tas vēl joprojām nekustīgi karājās virs viņiem un pagaidām neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.
Andris ātri apsvēra radušos stāvokli. Pretinieks bija nedaudz izdevīgākā pozīcijā nekā viņi, jo uzbruki no augšas gandrīz vienmēr ir vieglāk nekā no apakšas; taču tas vien vēl neko neizšķīra. Bija milzums visādu manevru, ko varēja izmantot gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, un Andris noteikti cerēja izmantot kādu no tiem.
Kamēr Andris domāja par tālāko rīcību, svešais uzsāka aktīvu darbību. Nepazīstamais lidaparāts sāka strauji nolaisties ar tādu aprēķinu, lai pēc brīža atrastos vienādā augstumā ar kuteri. Andrim intuīcija teica priekšā, ka to nedrīkst pieļaut. Tiklīdz svešais nonāca līdzās kuterim, Andris ar milzīgu paātrinājumu virzīja kuteri augšup. Un tas bija pareizs lēmums — tur, kur tikko bija kuteris, pazibēja kaut kāds lāzeram līdzīgs stars. Un Andris saprata, ka briesmas ir daudz reālākas, nekā tas varēja likties līdz šim. Acīmredzot pie tāda paša secinājuma bija nonākušas arī abas šāvējas, jo pretinieka lidaparāta virzienā aizšāvās divi stari. Taču pretinieka kuģis bija kā radīts manevrēšanai, un Penti stars aizgāja garām, bet Hisako raidītais gaismas impulss ietriecās kuģa pakaļdajā. Metāls spilgti iemirdzējās violetā gaismā, taču nekas nenotika. Uz brīdi piebremzējis, svešais atkal devās uzbrukumā.
— Mēģiniet trāpīt priekšgalā! — Andris uzsauca. — Nesabīstieties, es mēģināšu maksimāli pietuvoties ienaidniekam.
No aizmugures sola atskanēja viegls troksnis. Andris apgriezās, atcerējies par Riču un viņa ievainojumu. Ričs mēģināja uzslieties sēdus.
— Smagi viņi tevi apskādēja? — Andris jautāja. — Varbūt mums labāk laisties prom uz orbītu?
— Orbītu? — Hisako pagriezās pret viņu.
— Ko tu tur domā darīt?
— Jāsniedz palīdzība Ričam. Varētu jau mēģināt paslēpties kaut kur uz Zemes, taču Planētas Valdnieki mūs atradīs visur, tāda ir mana pārliecība. Atliek vienīgi cerēt, ka viņiem nav kosmiskā kuģa, taču es pat īpaši nebrīnīšos, ja tāds atradīsies.
— Atstāsim to kā pēdējo līdzekli, — Ričs iebilda. — Es nemaz tik vārgs nejūtos, — viņš mēģināja pasmaidīt, taču smaids iznāca pārāk samocīts, nedabisks un ātri izzuda.
— Es domāju, ka mēģināsim vēl reizi un, ja arī tad nebūs nekādu rezultātu, dosimies uz orbītu, — Penti domīgi noteica. — Ceru, ka tur viņi mums nesekos.
— Andri, viņi uzbrūk! — Ričs iesaucās, pamanījis ienaidnieka tuvošanos. — Uzmanies!
Andris strauji virzīja kuteri augšup līdzīgi kā sākumā. Tikai šoreiz Penti un Hisako šāvieni sasniedza mērķi. Abi lāzeru stari ietriecās nepazīstamā lidaparāta priekšgalā, un tas apstājās. Brīdi sastindzis gaisā, tas lēnām sāka krist lejup un drīz vien izzuda skatienam. Beidzot kauja bija galā, un Andris izjuta dīvainu atvieglojumu. Viņam pat pārgaja vēlēšanās pariet orbītā ap Zemi, tagad viņš velējās tikai mieru un atpūtu.
— Es domāju, ka atstāt Zemi pagaidām vel būtu par agru, — iesāka Hisako. — Vispirms mums ir nepieciešama atpūta. Tāpat Ričam ļoti nepieciešama palīdzība, un paātrinājums, kas radīsies izejot kosmosā, var viņu nelabvellgi ietekmēt. Nav jau arī tā Zeme viens vienīgs Planētas Valdnieku štābs. Nolaidīsimies kādā klusākā nostūrī, atpūtīsimies un tad jau redzēsim.
— Varbūt patiešām mums labāk sagaidīt neptūniešus orbītā? Ja Planētas Valdnieki zina par ekspedīcijas atgriešanos, viņi, es domāju, būs ar mieru ziedot daudz, lai tikai iegūtu savā īpašumā kosmisko kuģi, ar ko varētu doties kaut vai uz Mēnesi … — Riča sejas izteiksme dīvaini sašķobījās. Hisako uzmeta viņam uztrauktu skatienu, taču ātri nomierinājās — sejā atgriezās sārtums, grumbas izlīdzinājās. Visi skatījās uz Riču. gaidīdami, ko viņš teiks.
— Mēs neesam tik grūtā situācija, kā to varbūt iedomājāmies. Un palīdzību mēs varam gaidīt no Mēness puses …
— Selēna! Mēness bāze Selēna! — Andris iesaucās uztrauktā balsī.
— Un varbūt arī Venēras stacija, — piebilda Penti, — ja vien tur tikai kāds ir. Bet mani interesē — vai mēs varam sazināties ar bāzi?
— To mes varam mēģināt tikai no Nevadas kosmodroma, tur ir attiecīga aparatūra, — atteica Andris. — Mēs varam doties uz turieni.
— Tā laikam arī būs pareizāk. Tikai mēs nedrīkstam būt neuzmanīgi, pastāvīgi jātur acis vaļā, — Ričs saglabāja aizdomas.
— Vajadzētu iegriezties kādā tirdzniecības centrā, — Penti ielūkojās produktu somā.
— Mūsu krājumu pietiks tikai vienai reizei.
— Nolaidīsimies zemāk un apskatīsimies, varbūt kaut ko atrodam. Es nedomāju, ka šeit vēl varētu būt kāda viņu grupa. — To teikdams, Andris strauji laidās lejā.
32
Kuteris piezemējās kādā plašā laukumā pie spilgti apgaismotas ēkas. Izrādījās, ka šī greznā celtne ir liels un acīmredzot arī dārgs restorāns. Atstājuši Hisako sargāt kuteri, pārējie devās aplūkot restorānu.
Kad Andris pārkāpa slieksni, viņam acīs iesitās spēcīga gaisma, likdama aizvērt acis, taču palēnām viņš aprada ar šiem ārkārtīgi spilgtajiem lāzeram līdzīgajiem gaismas kūļiem un varēja sākt izšķirt detaļas.
Katastrofas brīdī restorāns bija pilns ar apmeklētājiem. Gandrīz pie katra galdiņa gulēja divi trīs sakņupuši cilvēki. Arī muzikanti uz skatuves gulēja līdzās saviem instrumentiem. Apkārt valdīja viens vienīgs haoss.
Andris piegāja pie viena galdiņa. Pie tā, nokritusi uz grīdas, gulēja jauna, skaista sieviete, bet viņas kavalieris bija sabrucis uz galda. Andris uzmanīgāk ieskatījās šajos cilvēkos. Zemapziņā viņš pastāvīgi nojauta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, tikai viņš uzreiz nevarēja aptvert, kas. Un pēkšņi viņam caur smadzenēm izskrēja kā zibens: līķis nemaz nebija sācis sadalīties! Un ārā turklāt bija ļoti karsts laiks, pagājušas jau bija veselas trīs dienas! Kaut kas neiedomājams. Andris tūlīt pavēstīja par savām aizdomām Ričam un Penti.
— Ko? — Ričs bija patiesi pārsteigts.
— Trīs dienas tādā karstumā? Tas nevar būt!
— Un tomēr tas ir fakts, — Andris norādīja uz līķi. — Varbūt tu gribi to pārbaudīt?
Ričs neatbildēja, bet par kaut ko saspringti domāja. Pēkšņi atskanēja rācijas izsaukuma signāls — Hisako acīmredzot gribēja paziņot viņiem kaut ko svarīgu. Andris iesledza savienojumu, taču otrā pusē valdīja klusums. Andris nojauta kaut ko nelāgu un ātri izskrēja ārā no restorāna. Pie kutera, ko viņi bija pirms piecām minūtēm atstājuši, stāvēja helikopters. Andris sakoda zobus. Bija skaidrs, kas atgadījies, — šie nelieši pielavījušies kuterim un saņēmuši gūstā Hisako, un viņa paspēja tikvien kā noraidīt izsaukumu bez vārdiem. Andris cīnījās ar vēlmi skriet pie kutera un šaut, šaut bez žēlastības, taču laikā apķērās un savaldīja savas jūtas. Vēl reizi uzmetis skatienu notikumu vietai, viņš ātri atgriezās pie draugiem.