— Tāda ir situācija, — viņš nobeidza stāstu. — Mums par katru cenu jācenšas atbrīvot Hisako. Uz priekšu!
Viņš klusi izslīdēja pa durvīm, aizmugurē kā ēnas viņam sekoja Ričs un Penti. Draugi devās uzbrukumā.
Kuteris stāvēja pie kādas nelielas celtnes sienas, un tādēļ bija iespējams, apejot ēku no otras puses, nokļūt ienaidnieka aizmugurē. Protams, tas viss bija saistīts ar ļoti lielu risku — pārāk uzkrītošs bija šis ceļš. Taču citas izejas nebija.
Viņi bija veikuši jau divas trešdaļas ceļa, bet nekas neliecināja par ienaidnieka klātbūtni. Apkārt viss bija tumšs un kluss, taču klusums bija mānīgs. Andris zināja, ka bandīti slēpjas kaut kur tuvumā, taču tas stāvokli neuzlaboja.
— Tss! — Ričs nočukstēja. — Man liekas, tur kāds ir.
Viņš klusi pazuda aiz stūra, pirms Andris paguva protestēt. Ričs nemaz neizrādīja savas sāpes, ko viņam sagādāja sašautā roka. Pēc brīža Ričs atgriezās.
— Kaķis, — viņš atbildēja uz Andra mēmo jautājumu. — Varam iet.
Slapstīdamies gar pašu sienu, viņi nonāca pie ēkas, kas atdalīja viņus no kutera. Andris uzmanīgi izbāza galvu no aizsega un aplūkoja apkārtni. Kuteris stāvēja tur, kur viņi bija to atstājuši, ārēji nekas nebija manāms. Andris nolēma riskēt un mēģināt sasniegt kuteri.
— Es došos turp, — viņš klusi teica draugiem. — Ja būs vajadzība, pasaukšu.
Pieliecies Andris neredzami kā ēna strauji pārvarēja tos desmit metrus, kas viņu šķīra no kutera. Kad viņam priekšā pavīdēja kutera siluets, Andris nometās guļus, taču nekas nesekoja. Vai nu pretinieki gribēja pēc iespējas ilgāk saglabāt savu klātbūtni noslēpumā, vai arī viņu šeit nebija. Citādāk pārlieku ilgo klusumu izskaidrot nebija iespējams.
Pārliecinājies, ka neviens uz viņu nešauj, Andris lēnām sāka līst gar kuteri uz durvju pusi. Par laimi, tās izrādījās atvērtas. Iekšā bija pilnīgi tumšs. Andris sataustīja lukturīti ar ļoti spēcīgu gaismas staru un vēl noregulēja to uz maksimālo jaudu.
Andris strauji izslējās, un lukturīša stars pāršķēla tumsu. Fotonu pistoli satvēris, viņš aplūkoja katru kutera telpu, taču neviena šeit nebija. Andris pabāza galvu ārā no kutera un klusi pasauca draugus. Pēc dažām sekundēm Ričs un Penti bija klāt.
— Aizmukuši? Kur Hisako?
— Acīmredzot aizveduši sev līdzi. Ak, kādēļ gan es pats nepaliku kuterī! Viņi ir to pārsteiguši negaidot, — Ričs atbildēja Andra vietā.
— Uzgaidiet mani šeit, — Andris izkāpa no kutera. — Es aplūkošu apkārtni — ja nu laimējas uziet kaut kādas pēdas? Mēs tagad nedrīkstam laist garām nevienu izdevību. Pilnīgi iespējams, ka Hisako liktenis tagad ir atkarīgs no mūsu rīcības.
— Nē, Andri, iešu es, — Ričs apņēmīgi paziņoja. — Tu nedrīksti pārlieku riskēt, jo tu esi vienīgais, kas kaut ko saprot no tehnikas. Mans pienākums ir atrast Hisako un atvest viņu šurp.
Andris neiebilda, kaut arī Ričs bija ievainots. Riču un Hisako saistīja tas pašas sai
tes, kuras bija radušās viņa un Penti starpā. Un tādēļ nebija nozīmes kaut ko aizliegt vai pat iebilst.
Pamājis ar galvu, Ričs pazuda aiz stūra. Viņi bija vienojušies — ja gadījumā Ričam uzbruktu, viņš izšautu no fotonu pistoles. Turklāt maksimālais laiks, pēc kura Ričam jāatgriežas, bija divdesmit minūtes.
Kad bija pagājušas piecpadsmit minūtes, Andris sāka skatīties apkārt cerībā ieraudzīt Riču. taču visi viņa pūliņi izrādījās velti. Arī Andra rācija klusēja. Likās, ka Ričs bez pēdām izzudis šajā visu aprijošajā tumsā.
Kad bija pagājušas jau divdesmit piecas minūtes, Andris jau nopietni sāka domāt par došanos palīgā. Viņš visiem spēkiem pūlējās apspiest uztraukumu, taču velti. Un tieši pusstundu pēc Riča aiziešanas netālu uzliesmoja fotonu lādiņu gaisma.
— Notiek kauja, — Penti uztraukta paskatījās ārā. — Varbūt mums iet palīgā?
— Nē, Penti, mums nav tādu tiesību riskēt ar sevi. Pretējā gadījumā neviens tā arī neuzzinās, kas šeit īstenībā ir noticis. Bet mūsu pienākums ir pavēstīt par Planētas Valdniekiem un Zemes traģēdiju kosmisko bāzu un pirmām kārtām Selēnas iemītniekiem. Un ir pilnīgi iespējams, ka mēs vairs neredzēsim savus draugus.
— Tas ir drausmīgi! — Penti acīs iemirdzējās asaras.
Iestājās neveikls klusums, kuru pēc brīža pārtrauca rācijas izsaukuma signāls. Andris tūlīt nodibināja sakarus.
— Draugi, es esmu ielenkts, bet ceru noturēties vēl minūtes trīs, kad visi munīcijas krājumi būs galā. Esiet uzmanīgi! Viņi gatavojas doties uzbrukumā ar tankiem. Tāpēc pēc iespējas ātrāk atstājiet šo nolādēto vietu un arī Zemi! Ceru, ka kosmosa kuģa viņiem nav. Pamēģiniet sazināties ar Selēnas iemītniekiem un varbūt arī ar cilvēkiem no Marsa un Venēras stacijām. Varbūt jūs satiksiet arī mūsu noslēpumainos labvēļus. Es savukārt padošos gūstā, centīšos kaut ko noskaidrot, kā arī mēģināšu uzzināt kaut ko par Hisako. Mani ienaidnieki tuvojas, un es padodos. Ardievu, draugi, bet varbūt — uz redzēšanos?
Balss apklusa. Andris jautājoši palūkojās uz Penti. Viņa pamāja ar galvu.
— Citas izejas nav, lai kā mēs to negribētu atzīt, — viņa nopūtās. — Mēs pašlaik ne ar ko nevaram viņiem palīdzēt. Diemžēl …
Aiz stūra kļuva dzirdams troksnis. Negaidīdams, kamēr tā avots pienāks tuvāk, Andris strauji rāva kuteri augšup. Kad viņi bija pacēlušies pietiekami augstu, Andris rūpīgi nopētīja zemi. Fotonu lādiņu uzliesmojumi vairs nebija manāmi, acīmredzot Ričam bija beigusies munīcija. Vēl reizi uzmetis skatienu zemei, Andris ieslēdza sekundāro dzinēju. Kuteris sāka strauji uzņemt ātrumu. Paātrinājums iespieda viņus sēdekļos un uz laiku padarīja kustēties nespējīgus, līdz kuteris sasniedza ārējo atmosfēras robežu. Tad sākās nopietnākais darbs — kutera ievadīšana orbītā. Nekad savā mūžā Andris nebija darījis neko līdzīgu, taču kompjūters bija paredzējis arī šādu variantu, un viņš sekmīgi tika galā ar savu grūto uzdevumu. Kuteri saspiestā gaisa krājumu pietika gandrīz mēnesim, tāpēc viņi varēja neraizēties. Atstājuši kuģa skaitļotāju par dežurantu, viņi devās gulēt.
No lielā noguruma tikko turēdamies kājās, Andris burtiski aizvilkās uz atpūtas telpu un iekrita kojā. Dabiskais nogurums plus vēl pārslodze pacelšanās brīdī… Tas nevarēja neatstāt sekas, un vienīgais līdzeklis pret to bija miegs.
33
Kad Andris pamodās, laika izjuta bija zudusi. Viņš nevarēja pat iedomāties, cik tagad varētu būt pulkstenis. Taču šeit, orbītā, tam nebija nekādas nozīmes. Drīzumā vajadzēja ierasties neptūniešu kuģim, tāpēc tagad viņiem nāksies strādāt vaiga sviedros.
Andris piecēlās kājās un izstaipījās. Vai viņš bija gulējis daudz vai maz, tomēr pašlaik viņš jutās lieliski. Penti nekur nemanīja, acīmredzot viņa jau bija piecēlusies. Vēl brīdi pastāvējis, Andris devās uz vadības telpām.
Penti sēdēja viena pati un lūkojās aparātu skalās. Uz Andra sveicienu viņa tikai palocīja galvu.
— Tu jau sen augšā?
— Kādu stundu, — Penti it kā negribīgi atteica.