— Tuvumā nekas nav manāms? Tu izskaties tāda norūpējusies, — viņš bažīgi piebilda.
— Nē, noticis nav nekas. B,et kā tu nebūsi norūpejies, ja divi tavi draugi atrodas gūstā un tu pat nezini, kur!
Andris apklusa. Viņš nespēja pat iedomāties, kur tagad varētu būt viņu draugi, un pagaidām nebija arī nekādas iespējas viņus atbrīvot. Vienīgais, uz ko cerēja Andris, bija tas, ka varētu ierasties nepazīstamie labvēļi, un tad viņi uzsāktu cīņu visi kopā. Citas izejas Andris pagaidām neredzēja.
Pēc desmit stundām kuteris vēl joprojām riņķoja ap Zemi, un tā apkārtnē nekas neliecināja par pārmaiņām. Viņi bija pārgājuši uz ģeostacionāro orbītu virs Nevadas, tādējādi neptūnieši tagad nevarēja nolaisties nepamanīti.
Andris jau vairākas stundas nesekmīgi mēģināja nodibināt sakarus ar Mēness bāzi Selēnu, taču visi līdzšinējie pūliņi bija lemti neveiksmei. Selēna neatbildēja, bet nodibināt sakarus ar citām bāzēm nebija iespējams milzīgā attāluma dēļ. Nemanīja arī viņu labvēļus, tāpat neptūniešu kuģis vēl atradās ceļā. Pagaidām viņi varēja paļauties tikai paši uz sevi.
— Zeme, Zeme! — pēkšņi kabīnē atskanēja nogurusi balss. — Atbildiet! Selēna izsauc Zemes centrālo starpplanētu sakaru centru. Kas noticis? Zeme, atbildiet!
— Selēna, Selēna, dzirdat mūs? — Andris vaicāja trīcošā balsī. Uztraukums, kas agrāk nekad nebija Andri mocījis, tagad pārņēma viņu.
— Dzirdam labi, — balss izbrīnījusies atsaucās. Andris nojauta, ka runātāju izbrīnījis viņa balss tonis. Kāpēc nebija sakaru? Kaut kas noticis?
— Sen jau mēģināt nodibināt sakarus? — Andris turpināja izjautāt nepazīstamo, nemaz neatbildēdams uz uzdoto jautājumu.
Svešā balsī arī sāka jausties uztraukuma pazimes.
— Kāpēc jūs neatbildat uz jautājumiem? — tonis kļuva piesardzīgs. — Lūdzu, neslēpiet no mums notikumu gaitu. Mēs šeit jau diennakti sēžam pilnīgā neziņā. Vai sācies karš?
— Kaut kas briesmīgāks, — Andris tikko dzirdami nočukstēja.
— Briesmīgāks? Kas?
— Jūs varbūt nenoticēsiet, bet Zemes civilizācijas vairs nav. Gandrīz nav. — Andris nopūtās.
— Pagaidiet, pagaidiet. — Svešā balsī bija manāms spēcīgs apjukums. — Kā jūs teicāt? Civilizācija ir mirusi?
— Diemžēl. Un tur nu mēs neko nevaram līdzēt.
— Labi, bet kas tādā gadījumā esat jūs un kādā veidā jūs spējat ar mums sarunāties?
— Mūsu vārdi jums tāpat ir nezināmi. Mēs esam parasti cilvēki, kuri kaut kādā brīnumainā kārtā izglābās no nelaimes, kas dažu minūšu laikā iznīcināja visus cilvēkus.
— Kas tā par nelaimi? Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk!
— Mūsu rīcībā paliek tikai desmit minūtes vai pat vēl mazāk, jo mūsu kuģis drīz aizies aiz Zemes …
— Jūs esat orbītā?! Kādā veidā?
— Atradām vienu lidaparātu un uzlidojām. Zemi ir pārņēmis ļaunums cilvēciskā izskatā. Viena noziedzīga grupa, kas sevi dēvē par Planētas Valdniekiem, uzsūtīja Zemei mākslīgi sintezētus mikrobus, kuri arī kļuva par visu cilvēku nāves cēloni. Liekas, ka uz visas Zemes dzīvi esam tikai mēs četri, turklāt divi no mums atrodas ienaidnieka gūstā. Mēs atstājām Zemi, tāpēc ka ilgāk uz tās uzturēties nebija iespējams. Planētas Valdnieki uzsāka plašas medības, un mēs nekur nevarējām rast mierīgu stūrīti. Selēna, mēs lūdzam jūsu palīdzību. Mūsu draugu dzīvības ir briesmās. Un es visvairāk baidos no tā, ka ienaidnieka rīcībā var nonākt kāds kosmosa kuģis. Tādēļ mēs arī brīdinām jūs. Varbūt pēc kāda laika varēsim pie jums ierasties, bet pašlaik mums jābūt šeit.
— Es nezinu, vai varēšu jums palīdzēt,— pēc īsa pārdomu brīža teica nepazīstamais.
— Redziet, mūsu rīcībā ir tikai divi kuģi, turklāt to ātrums ir niecīgs — tikai desmit kilometri sekundē, un līdz ar to mums būtu jāzaudē daudz laika, kas padarītu visu operāciju par farsu.
— Sakiet — cik cilvēku ir uz Mēness?
— Pieci. Un jūs, ja nemaldos, četri? Drīzumā būtu jāatgriežas Neptūna ekspedīcijai, bet varbūt tā jau ir atgriezusies?
— Mēs pašlaik tieši viņus gaidām. Divatā taču nevaram cīnīties pret veselu bandu.
— Es ceru, ka vēlāk vēlreiz nodibināsim sakarus?
— Domāju gan, ja vien mēs neuzsāksim aktīvi darboties.
— Jums kaut kas varbūt ir padomā?
— Pašlaik mēs varam paļauties tikai uz gadījumu.
Vairāk viņi neizdzirdēja neko. Zemes milzīgais disks aizsedza Mēnesi, un sakari aprāvās. Andris noplātīja rokas.
— Jāgaida desmit stundas, — viņš atbildēja uz draudzenes mēmo jautājumu un vainīgi pasmaidīja. — Cerēsim uz to labāko.
34
Kad Ričam izbeidzās lādiņi, viņš vēlreiz aplūkoja apkārtni. Kaut kur netālu priekšā atradās Planētas Valdnieku izpildgrupa, kuras uzdevums bija saņemt viņus gūstā. Ievainotā roka stipri sāpēja, taču viņš centās par to nedomāt. Galveno viņš bija paveicis — Andris un Penti bija brīdināti un droši vien tagad jau atradās tālu prom. Par sevi Ričs neraizējās. Viņš bija pārliecināts, ka arī Planētas Valdnieki nenogalinās viņu tāpat vien, bet centīsies iegūt no viņa pēc iespējas vairāk informācijas. Taču Ričs bija pārliecināts, ka zina par šo visu daudz mazāk nekā jebkurš Planētas Valdnieku ierindnieks, taču Ričs varēja teicami novilcināt laiku un tādējādi dot iespēju Andrim un Penti satikties ar nezināmajiem labvēļiem un varbūt pat uzsākt aktīvu darbību.
Redzēdami, ka Ričs vairāk nešauj, pretinieki kļuva drošāki un vairākas reizes tuvojās viņam, taču pēdējā bridi aizvien atgriezās atpakaļ. Un tikai trešajā reizē viņi sadūšojas izšķirties par uzbrukumu. Ričs nepretojās un viegli padevās gūstā. Viņu aizveda uz kādu helikopteru, kur sasēja un iegrūda bagāžas nodalījumā. Pēc tam divi no uzbrucējiem kaut kur pazuda, bet trešais uzmanīja Riču. Svešie runājās viņam nepazīstamā valodā, kura viņam atgādināja kādu no romāņu valodām. Kad aizgājušie ienaidnieki atgriezās, notika vētraina vārdu apmaiņa starp svešajiem, tad helikopters pacēlās gaisā.
Lidojums ilga minūtes divdesmit, kura laikā Ričs nemanīja neko, kas kaut daļēji varētu norādīt uz viņu atrašanās vietu. Joprojām ārā bija pilnīgi tumšs un saredzēt apkārtni nebija iespējams. Ričs pacietīgi gaidīja. kas notiks tālāk. Lielas mokas viņam sagādāja roka; sāpes pieņēmās spēkā. Turklāt viņš bija ļoti noguris un vienu brīdi gandrīz aizmiga.
Kad helikopters piezemējās, divi kareivji izkāpa ārā, bet sargs palika uz vietas. Ričs mēģināja ārpusē kaut ko saskatīt, taču velti. Kaut arī pamale jau viegli blāzmoja, detaļas vēl nevarēja izšķirt — joprojām vēl bija pārāk tumšs. Riču visvairāk nomāca domas par Hisako. Kur viņa, tas nebija zināms. Vienīgā Riča cerība, ko viņš vēl nezaudēja, bija saistīta ar nezināmajiem citplanētiešiem. Ričs labi saprata, ka Andris un Penti vieni paši nespēj viņiem palīdzēt. Taču izmisumā krist arī nebija prāta darbs. Viņam bija jāsaglabā vesā galva, skaidrs prāts un vairāk nekas.
Drīz atgriezās abi kareivji un kaut ko teica trešajam. Lai kā Ričs centās saprast teikto, tas viņam neizdevās. Kad svešie beidza runāt, Ričs palūkojās uz viņiem. Tie rūpīgi viņu nopētīja, tad «sargs» teica angļu valodā:
— Man ir pavēlēts aizvest jūs pie mūsu kunga. Viņš vēlas ar jums runāt.
— Vai es gadījumā no sākuma nevarētu saņemt medicīnisko palīdzību? — jautāja Ričs. — Turklāt esmu ļoti noguris un jebkurā brīdī varu aizmigt. Vai nevarētu šo tikšanos atlikt uz dažām stundām?