Svešais sāka svārstīties.
— Es nezinu, vajadzētu konsultēties ar pavēlnieku. Vai jums patiešām tik ļoti ir nepieciešama palīdzība?
Ričs parādīja sašauto roku. Ieraudzījis to, svešais novērsās.
— Tūlīt pasaukšu ārstu, — viņš steidzīgi nobēra. — Uzgaidiet tepat.
Viņš izgāja. Ričs pagriezās uz sāniem un ieraudzīja tuvojošos cilvēku baltā halātā. Viņam sekoja divi ar nestuvēm.
— Apgulieties uz nestuvēm! — ārsta balss bija pilnīgi bezkaislīga. — Jums steidzami nepieciešama palīdzība.
Ričs pārsteigti paskatījās uz ārstu, taču viņa seja nepauda neko. Ričs klusēdams paklausīja, un drīz vien viņu iznesa no helikoptera. Viņš paguva ievērot, ka ārsts virzījās uz kādas lielas ēkas pusi. Acīmredzot tur atradās kāds svarīgs ienaidnieka stratēģiskais punkts, ja ne pati galvenā bāze. Pēc brīža viņu ienesa šajā ekā. Viņa sagūstītāji nesa Riču pa kādu garu gaiteni, līdz apstājās pie platam durvīm ar aizrestotu lodziņu. Ārsts atvēra durvis un iegāja iekšā. Nesēji ar nestuvēm viņam sekoja. Telpa, kurā viņš atradās, atgādināja vecu slimnīcas palātu ar divām gultām. Otrā gultā kaut kas jau gulēja, pilnīgi apsedzies ar palagu. Ričs ieņēma brīvo gultu.
Kamēr ārsts viņu izmeklēja, Ričs gulēja nekustīgi. Izrādījās, ka arī šeit ir diezgan ciešami dzīves apstākļi, un Ričs nomierinājās. Arī roka vairs tik ļoti nesāpēja. Viņš pirmo reizi paskatījās uz to, taču tūlīt novērsās. Fotonu lādiņš bija gandrīz pilnīgi izdedzinājis ādu ap elkoni plaukstas lielumā. Kauls par laimi nebija bojāts, un Ričs saglabāja cerības ātri izveseļoties.
— Jums nepieciešama atpūta, es iedošu jums miega zāles, — ārsts sacīja.
— Nē, nevajag, — Ričs iebilda. — Man tāpat traki nāk miegs. Bet kā ir ar manu roku?
— Slikti, taču varēja būt vēl sliktāk. Lādiņš ir gājis garām un tikai nedaudz aizķēris roku. Domāju, ka pēc nedēļas tā būs sadzijusi. Bet tagad es iešu. Pacentieties aizmigt un labi izgulēties.
Ārsts izgāja pa durvīm, abi nesēji viņam sekoja. Ričs palika telpā viens ar noslēpumaino, kurš vēl joprojām negribēja atklāt sevi.
Arā bija kļuvis gandrīz pilnīgi gaišs, pie debesim vīdēja vairs tikai Venēra, ko varēja labi redzet pa mazo lodziņu pretēja siena; Kaut kur tur, augša, atradās Andra un Penti kuteris, un varbūt draugi jau bija nodibinājuši sakarus ar nezināmajiem labvēļiem no tālās planētas, lai dotos viņiem palīgā. Par sevi Ričs īpaši neuztraucās, taču viņu māca nemiers par Hisako likteni. Kur viņa bija?…
Palags blakusgultā pēkšņi sakustējās un noslīdēja, atsedzot guļošā cilvēka galvu.
— Te nu mēs atkal satiekamies, — Hisako klusi iesmējās.
35
Jau astoto stundu no ārpuses nebija dzirdama neviena skaņa — visas iespējamās sakaru sistēmas bija apklusušas. Zeme klusēja pati un aizsedza arī Mēnesi. Taču drīz šai piespiedu klusēšanai bija jābeidzas. Kuģis pamazām tuvojās tam punktam, no kura būs iespējams nodibināt sakarus ar Selēnu un pārtraukt mokošo vientulību.
Andris ilgi lauzīja galvu par to, kā iziet no šīs grūtās situācijas, taču velti. Jo vairāk viņš doinaja, jo vairāk sarežģījās problēma, un pēc kāda laika meta mieru. Nekādu reālu palīdzību viņi draugiem šobrīd sniegt nevarēja, bija ar to jāsamierinās un jāpaļaujas tikai uz gadījumu.
Kad stundu vēlāk Andris grasījās iziet no vadības telpas, no ārējo sakaru sistēmas atskanēja signāli. Andris vienā rāvienā apgriezās par simt astoņdesmit grādiem un ieurbās ar skatienu kādā pultī, kur liesmoja un periodiski dzisa maza, sarkana spuldzīte. Un gandrīz tūlīt spalgi iesvilpās kutera ārējais lokators. Andris uzmeta skatienu tā pultij. Kļūda bija izslēgta — lokatora ekrānā bija redzams mazs, spilgts punktiņš. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — viņiem tuvojas zvaigžņu kuģis. Un visticamāk, ka tas bija neptūniešu kreiseris.
Izdzirdusi spalgos svilpienus, uz vadības kabīni atskrēja Penti.
— Kas noticis? — viņa steigā nobēra, mirkšķinādama acis. Acīmredzot signāls bija viņu pamodinājis no miega.
Andris pamāja ar roku ekrāna virzienā.
— Mums tuvojas kaut kāds kuģis, — viņš domīgi noteica. — Tas vēl ir pārāk tālu, lai to identificētu, taču es domāju, ka tas ir «Poseidons».
— «Poseidons»?
— Jā, tā saucas neptūniešu kuģis, — Andris izklaidīgi paniaja ar roku. — Turklāt tas raidīja arī kaut kādu tekstu, ko es diemžēl nepaspēju pierakstīt — pārāk negaidīti viss nāca. Ir cerības, ka viņi turpinās raidīt signālus, kaut arī atbildi nesaņems.
— Tu gribi nodibināt ar viņiem tiešos sakarus?
— Protams! To es pašlaik uzskatu par primāro uzdevumu.
Andris apklusa un ielūkojās lokatora attaluma mērītājā. Tas rādīja, ka līdz kuģim paliek nedaudz vairāk par astoņdesmit tūkstošiem kilometru. Tā ātrums varēja būt ap četrpadsmit kilometriem sekundē, un tatad pēc apmēram divām stundām kuģi varēja sagaidīt.
Pēkšņi kabīnē vēlreiz atskanēja signāli. Šoreiz tos ierakstīja un atšifrēja kompjūters. Tā printers uzdrukaja tekstu:
«Zeme, kāpēc jus neatbildat?» Balss, liekas, bija nedaudz nogurusi. — «Poseidons» izsauc Nevadas kosmisko sakaru centru. Atbildiet!
Andris ātri ieslēdza abpusējos sakarus.
— «Poseidon», vai dzirdat mūs? Ir notikusi katastrofa …
— Katastrofa? Ko jūs runājat? Kāda katastrofa? — nepazīstamais pārtrauca Andri pusvārdā. — Es vairs nekā nesaprotu!
Andris nopūtās.
— Pacentīšos visu sīki paskaidrot. — Un Andris izstāstīja «Poseidona» apkalpei Zemes civilizācijas bojāejas vēsturi. Kad viņš beidza, iestājās klusums, ko pēc brīža pārtrauca nepazīstamais:
— Kā jūs domājat rīkoties?
— Nezinu, — Andris paraustīja plecus.
— No sākuma mēs nodibinājām sakarus ar Mēness bāzi Selenu, taču viņi nespēj palīdzēt. Bez šaubām, mēs varam doties izlūklidojumos un mēģināt kaut ko noskaidrot, tomēr …
— Bet mēs taču nemaz nepazīstam viens otru, kaut gan runājamies jau ilgu laiku, — iejaucās kāds trešais no «Poseidona», pēc balss spriežot sieviete, un uzņēmās iepazīstināšanu. — Mūsu kuģī lido Helēna, Luidži, Larijs, kā arī es — Santa.
— Mūsu grupā arī ir četri cilvēki, tikai divi diemžēl pašlaik atrodas gūstā, un tie ir Ričs un Hisako, bet ap Zemi orbītā kuterī šobrīd riņķo Penti un es — Andris.
— Lieliski, — iesmējās Santa, un viņas smiekli dīvaini nomierināja Andri. Uz mirkli viņš it kā atbrīvojās no sasprindzinājuma un kļuva gandrīz bezrūpīgs, taču tas turpinājās tikai kādas piecpadsmit sekundes, un pēc tam Andris atkal atgriezās reālajā pasaulē.
— Man ir viens priekšlikums, — pēc brīža ierunājās Andris. — Mums jau reizi bija izdevies nodibināt sakarus ar Mēness bāzi Selēnu, un tagad derētu sarīkot vispārējo apspriedi, lai izlemtu, kā rīkoties tālāk. Ir skaidrs, ka mēs nevaram pāriet uzbrukumā, taču mēs varam doties izlūklidojumos vai arī organizēt lokālus terora aktus. Mūsu uzdevums ir visiem spēkiem jaukt Planētas Valdnieku noziedzīgos plānus un nākotnē varbūt vispār iznīcināt šo organizāciju. Mēs nedrīkstam atstāt Zemi viņiem!
— Ja viss ir tā, kā jūs stāstījāt, tad es neticu, ka mēs spēsim kādreiz izcīnīt uzvaru. Pārāk liela ir tehniskā un skaitliskā starpība starp mums un Planētas Valdniekiem, — no kuģa sauca kāds vīrietis, acīmredzot Luidži, ko varēja jaust pēc tikko manāmā itāļu akcenta.