— Tagad ir pilnīgi nepamatoti runāt par to, — pirmo reizi ierunājās Penti. — Par to varēs domāt pēc tam, kad būsim uzzinājuši, kur atrodas Planētas Valdnieku mītnes, un būs iespēja tās uzlaist gaisā. Bet nākotne vēl ir jāpiedzīvo.
Kamēr Penti runāja, Andris mēģināja nodibināt sakarus ar Selēnu caur otro sakaru pulti. Uz kutera bija divas šādas pultis, un tas ļāva viņiem uzturēt sakarus vienlaikus ar diviem objektiem, tādējādi atvieglojot sarunas. Pec neilga brīža Selena atsaucās. Kutera kabīne atskanēja moža balss:
— Esiet sveicināti! Sakiet — «Poseidons» jau ir atgriezies?
Bet arī mēs esam kaut ko atklājuši — nesen orbīta ap Mēnesi ir parādījies nezināms kuģis, un visas pazīmes liecina, ka tas nav Zemes izcelsmes. Kuģis ir grandiozs — apmēram puskilometru garš un divreiz mazāk plats. Tas pastāvīgi uzturas tajā Mēness pusē, ko no Zemes nevar redzēt, un tādējādi ir slēpts cilvēku acīm.
— Tā, tā. — Andris pakasīja pieri. — «Poseidons» jau tuvojas, bet tas ir ļoti interesanti, ko jūs tikko pastāstījāt. — Andris piemiedza ar aci Penti. — Tas var izrādīties par izšķīrējfaktoru. Ceru, ka jūs nekļūdāties?
— Domāju, ka ne, kaut gan viss var gadīties … — selēnieša balsī ieskanējās šaubu notis.
— Labāk gan nešaubīties, bet būt pārliecinātam, — pamācoši iebilda Penti.
— Labi, — enerģiski iejaucās Andris.
— Ja kuģis, kas riņķo gar Mēnesi, ir tas, kuru es domāju, tad mēs nebūt neesam visu zaudējuši.
— Tu domā diskus? — iesaucās Penti.
— Tie ir viņi!
— Nezinu, bet ceru, — Andris piesardzīgi atteica.
— Es nekā nesaprotu, par ko jūs runājat, — pēkšņi atskanēja Santas balss no kuģa. Andris bija noklusējis par atnācējiem.
— Jūs varbūt esat tikušies ar atnācējiem?!
Andris vilcinājās ar atbildi.
— Tā varētu teikt. Taču viņi aizlidoja projām konsultēties ar savu augstāko varu — viņu Likums aizliedz iejaukties citu planētu dzīvē bez vadības piekrišanas. Mēs gan lūdzām palīdzību, bet viņi nebija pilnvaroti rīkoties, taču apsolīja atgriezties, — viņš nobeidza.
Iestājās klusums, kuru pēc brīža pārtrauca lokatora svilpiens. Ķermenis, ko lokators bija uztvēris, strauji tuvojās. Andris ātri pārcilāja galvā informāciju par jaunāko Zemes transportkuģu ātrumiem un nonāca pie slēdziena, ka neviens no viņam zināmajiem kuģiem vai kuteriem nespēj attīstīt tādu ātrumu. Andris bija pārliecināts, ka viņiem tuvojas atnācēju kuģis.
Sarunas bija apklusušas, katrs lūkojās uz tuvojošos kuģi, kuru jau varēja identificēt ar disku. Tagad situācija bija būtiski mainījusies. Ja atnācēji piekritīs darboties kopā, lai atbrīvotu planētu, viņiem rokā būs trumpja dūzis pret Planētas Valdniekiem. Andris jau sapņoja, ka cīnās ar ienaidniekiem un uzveic tos — tik ļoti viņš ticēja nezināmajiem atnācējiem.
Pec kāda laika disks jau bija klāt. Cilvēki gatavojās sarunai, no kuras varbūt būs .atkarīga visas Zemes nākotne . ..
36
No pārsteigumā Ričs uz brīdi zaudēja valodu. Ieraudzījusi drauga samulsumu, Hisako steidza paskaidrot:
— Es negribēju, lai tu ieraudzītu mani uzreiz, jo tu varēji kaut kā sevi nodot un viņi uzzinātu, ka mēs esam pazīstami. Un tādā gadījumā nebija izslēgta iespēja, ka viņi mūs izšķir. To pieļaut es nevēlējos.
— Un pareizi darīji, — Ričs atsaucās, atguvis pašsavaldīšanos. — Ļoti iespējams, ka mana pirmā reakcija būtu tieši tāda, no kādas tu visvairāk baidījies, — viņš vainīgi pasmaidīja. — Bet kā tev gāja visu šo laiku? Es par tevi tā uztraucos …
— Cik labi gan var iet gūstā? Kad viņi mani sagūstīja, es paspēju atslēgt vienu no viņiem, un acīmredzot tādēļ neviens nav mēģinājis līst klāt, kaut gan pēc acīm var noprast, ka viņiem ir tāda vēlēšanās. Bet vienalga es ne uz brīdi neatslābinu uzmanību.
— Kā tu nokJuvi šajā palātā?
— Sīkums, — Hisako atmeta ar roku.
— Bija neliela temperatūra un drudzis, bet tagad tas jau ir pārgājis. Turklāt man liekas, ka viņi šādās palātās tur gan slimos, gan veselos.
— Tu domā, ka šeit ir vēl kāds cilvēks? — Ričs pietrūkās sēdus.
— Nedomāju vis, — Hisako atsaucās.
— Man liekas, ka šī iestāde nedaudz atgādina pagājušā gadsimta psihiatriskās slimnīcas.
— Bet tās taču bija domātas prātā jukušajiem!
Dažreiz tādās slimnīcās gadiem ilgi turēja pilnīgi veselus cilvēkus, īpaši Austrumos. Tu gan esi slikti mācījies vēsturi, — Hisako iesmējās.
— Tev laikam taisnība, — Ričs atkal atlaidās guļus, — bet kādēļ šādas pagatnes paliekas tagad?
— To tu labāk uzprasi Planētas Valdniekiem. Bet tagad mums abiem ir ļoti nepieciešams miegs.
— Tev taisnība. Kad mani ieveda šajā telpā, es domāju, ka tūlīt nogāzīšos no kājām, neaizejot līdz gultai, — viņš nožāvājās. — Arlabunakti!
— Saldus sapņus! — attrauca Hisako. Ričs vēl kaut ko nomurmināja un tūlīt aizmiga.
Ričs pamodās no viegla pieskāriena sejai. Atvēris acis, viņš ieraudzīja Hisako. Viņa bija noliekusies pār gultu un viegli uzsmaidīja, redzēdama, ka Ričs atmodies.
— Drīz nāks ārsts tevi apskatīt, — viņa teica. — Kā tava roka?
— Sāpēt tikpat kā nesāp, taču diez vai es varētu ar to strādāt. Pirksti gluži nejutīgi. Acīmredzot ārsts iedevis vietējo anestēziju, lai noņemtu sāpes.
— Pēc stundas mums būs tikšanās ar Planētas Valdnieku septiņiem vadoņiem. Kamēr tu gulēji, bija atnācis sūtnis un paziņoja man to.
— Kādus jautājumus gan mēs varam ar viņiem apspriest? — Ričs nikni teica, apgriezdamies uz sāniem. — Pēc tā, kas ir bijis?
— Nezinu, ko viņi no mums grib, taču tikties vajag. Varbūt izdosies uztaustīt kādu pavedienu, kas vestu ārā no šā labirinta. Man jau sen ir apnicis gulēt pilnīgā neziņā par to, kur tu atrodies un ko ar tevi grasās darīt.
Pēkšņi ārdurvis atvērās, un pa tām ienāca ārsts kaut kāda cilvēka pavadībā, kas stūma nelielus ratiņus, uz kuriem bija uzliktas divas paplātes ar ēdienu. Tās acīmredzot bija viņu brokastis.
— Kā jūsu roka? — ārsts jautāja, pat nesasveicinājies ar Riču.
— Nesāp, bet pirksti neklausa.
— Tas ar laiku pāries, es uzliku vietējo narkozi. Iestiprinieties, pēc tam es jūs pavadīšu pie mūsu pavēlniekiem. — Ārsta balss bija pilnīgi bezkaislīga kā robotam. Taču tas tomēr bija cilvēks. Bija pilnīgi iespējams, ka šādus cilvēkus Planētas Valdnieki jau sen gatavoja saviem nākamajiem «varoņdarbiem». Ričs zināja, ka ar speciāliem aparātiem ir iespējams pilnīgi iznīcināt cilvēkā visas jūtas, emocijas, padarot tos līdzīgus robotiem. Sādi cilvēki bija absolūti droši, jo viņi dzīvoja tikai savam darbam. Viss pārējais viņiem bija pilnīgi vienaldzīgs.
Ārsts ātri izmeklēja gan Riču, gan Hisako, tad, neteicis ne vārda, izgāja. Viņa pavadonis palika palātā, gaidīdams, kamēr viņi paēdīs.
Paēdis Ričs sāka nesteidzīgi ģērbties. Tagad viņš jutās možs, vienīgi roka joprojām bija nekustīga. Hisako pašlaik uzposās spoguļa priekšā. Ričs uzmanīgi vēroja draudzeni. Viņā bija pamodušās jūtas, kuras līdz šim viņš bija jutis tikai reizi agrā jaunība. Ričs centās nedomāt par viņiem draudošajām briesmām. Mīlestība deva papildu spēkus, un viņš bija pārliecināts, ka tas, kas starp viņu un Hisako noticis, ir tikai prelūdija, ievads. Ričs ticēja, ka dzīve vēl priekšā.