Pēc kāda laika istabas durvis atvērās vēlreiz. Tajās paradījās kaut kāds nepazīstams cilvēks.
— Planētas Valdnieki laipni aicina jūs uz sarunu, — svešais teica.
37
Ričs ar Hisako izgāja no istabas. Svešais veda viņus pa kādu garu gaiteni, līdz apstajās pie kādām durvīm. Ričs spēra soli uz priekšu, un durvis paklausīgi atvērās. Acīmredzot durvis darbināja relejs, kas automātiski reaģēja uz cilvēka tuvošanos.
Reizē ar Hisako Ričs pārkāpa slieksni. Aiz durvīm atradās plaša telpa. No pretējās sienas, kas bija viens vienīgais logs, plūda iekšā spilgta gaisma un pielēja katru telpas nostūri. Pie kreisās sienas bija izklāta liela Zemes karte, kas bija noklāta ar dažādām krāsainām spraudītēm. Telpā valdīja absolūts komforts, viss bija automatizēts. Pie loga stūrī stāvēja neliels radiocentrs un videofona ekrāns. Tātad no šejienes varēja
uzturēt sakarus praktiski ar visām pārējām bāzēm. Ričs bija pārliecināts, ka viņi atrodas centrālajā štābā. Viņš pievērsa uzmanību trim cilvēkiem, kas sēdēja krēslos zem lielas palmas. Viņi bija ģērbušies pelēkos kombinezonos ar atšķirīgām zīmotnēm uz pleciem un piedurkņu atlokiem. Visi viņi bija savā ziņā līdzīgi — ap 50 gadus veci, vienādi ģērbti un cirpti, arī fiziski dotumi viņiem bija ļoti līdzīgi — augumā ap metrs astoņdesmit, visi nevainojami fiziski attīstīti.
Viens no sēdošajiem norādīja uz diviem krēsliem, kas atradās pretī Planētas Valdnieku sēdvietām. Ričs apsēdās un gaidīja, ko teiks cilvēces slepkavas, kuri ar necilvēcīgu aukstasinību bija aizsūtījuši nāvē vairāk nekā sešus miljardus cilvēku. Ričam bija pat nepatīkami uzlūkot šos cilvēkus— kur nu, līdz cil'vēcībai viņiem vēl bija tālu—, nemaz nerunājot par sarunu ar viņiem. Taču viņš saprata, ka tas ir nepieciešams, un vēl sliktāk, nekā bija pašlaik, diez vai varēja būt.
— Es nemeģināšu taisnoties jūsu priekšā, — iesāka viens no Planētas Valdniekiem,
— jo zinu, ka jūs tāpat mani nesapratīsiet. Bet es pateikšu tikai to, ka mēs rīkojamies to tautu vārdā, kuras vēl joprojām smok nabadzībā. Jūs domājat, ka uz Zemes viss ir kārtībā, bet tas tā nav. Pareizi — kas jums, eiropiešiem un amerikāņiem, daļas par Āfrikas un Āzijas mazajām un ne tik mazajām valstīm, kur vēl joprojām eksistē bads…
Ričs neizturēja.
— Ko jūs man mēģināt iestāstīt! Turklāt tagad viss taču ir vienalga — civilizācija ir mirusi un nekādas problēmas vairs neeksiste, vai ne?
— Jūs maldāties, — pretinieks mierīgi iebilda, — civilizācija nav mirusi, tā ir tikai iemigusi.
— Iemigusi? Bet kāpēc? … — Ričs pārsteigti iesaucās un uzmeta īsu skatienu Hisako, bet arī viņa izrādījās tikpat pārsteigta un izbrīnīta. — Jūs gribat teikt, ka …
— Mēs zinām, ka jūs uzlaidāt Zemei mākslīgi sintezētus mikrobus, kas nogalināja visus cilvēkus, — iejaucās Hisako.
— Jūsu secinājums ir tikai daļēji pareizs. Mikrobi cilvēkus nevis nogalināja, bet tikai iegrūda dziļā letarģijā, no kuras viņiem jāpamostas pēc divām nedēļām vai nedaudz ātrāk, skatoties, kādas ir cilvēka individuālās īpašības.
— Labi, es piekrītu, — Ričs atviegļoti noteica. It kā milzīgs smagums novēlās no viņa krūtīm. Vēl viss nebija zaudēts. — Bet vai jūs padomājāt par to, cik cilvēku aizgāja bojā dažādās auto, avio un dzelzceļa katastrofās? Cik cilvēku zaudēja dzīvību dažādās sadzīves nelaimēs? Vai tiešām jūs to nesaprotat?!
— Mēs zinājām, bet citas izejas nebija. Mums vajadzēja glābt badā mirstošus cilvēkus …
— Bet kas ir vainīgs, ka viņi mirst badā, ja jūs tā apgalvojat? Mēs? Eiropa? Amerika? Kas?!
— Es nodemonstrēšu jums tikai vienu pie
mēru. Āfrikā, kur dzīvo vairāk nekā divi miljardi cilvēku, dzīves līmenis ir . ..
— Atvainojiet, bet tā nav visā Āfrikā, bet tikai atsevišķās valstis.
— Vienalga vairāki desmiti miljoni cilvēku mirst badā vai atrodas ļoti tuvu tam. Un nevienam viņi nav vajadzīgi.
— Ja jau jūs esat tādi patrioti, kāpēc jūs negriezāties pie šo valstu valdībām vai, sliktākajā gadījumā, nenoorganizējāt valsts apvērsumu?
— Es negrasos ar jums strīdēties, — pēc brīža nervozi teica runātājs. Ričs pamanija, ka visi trīs Planētas Valdnieku pārstāvji kļūst nemierīgi, un viņš daļēji izjuta uzvaras garšu. Bet galvenais bija, ka cilvēki nebija miruši.
— Labi, jūs uzlaidāt mikrobus. Bet ko jūs domājat darīt pēc tam, kad cilvēki atmodīsies?
— Pirmām kārtām taisnīgi sadalīt īpašumu starp nabagajiem un bagātajiem, lai visi butu vienādi.
— Atvainojiet — jūs gadījumā neesat komunists? — jautāja Hisako. — Es atceros, kā līdzīgas idejas izplatīja pagājušajā gadsimtā un kādu postu tās atnesa.
— Nē, komunismu es neesmu mācījies un arī negrasos to darīt. Mums ir sava mācība, un mēs to izplatīsim visā pasaulē. Varbūt cilvēki mūs sākumā nesapratīs — lai! Man tas ir vienalga, ko viņi domā.
— Bet cilvēki sacelsies ar ieročiem rokās, un sāksies karš!
— Lai viņi mēģina, ja vēlas. Bet visu valstu armijas būs mūsu rokās, un katrs dumpis tiks nežēlīgi apspiests.
— Ta sakot — skaldi un valdi, vai ne? — asi jautāja Hisako.
— Pietiek! — malā sēdošais nelietis pielēca kājās. — Mums nav velēšanās ilgāk klausīties jūsu demagoģiju! Šeit notikumus diktējam mēs, nevis jūs! Un es domāju, ka jūsu stundas ir skaitītas, — viņš ļauni piebilda. Ričs pielēca kājās, bet Hisako viņu atturēja.
— Pasūti tu viņus talak, — viņa čukstēja Ričam ausi, — liecies mierā! Tāpat tu neko nevari viņiem izdarīt.
— Mēs vēl redzēsim, kas notiks! Un pēc tam nesakiet, ka neesmu jūs brīdinājis! — Ričs kliedza. — Pieliekoši jau esat slepkavojuši, nelieši! Atmaksa nāks drīz. Miljoni bojā gājušo sauc pec taisnīgas atriebības, un es apsolu, ka ta neizpaliks!
Planētas Valdnieku sejas likās kā akmenī cirstas, viņi neizrādīja emocijas, kaut gan tās plūda pāri, — Ričs to labi redzēja un saprata. Vienam no neliešiem roka bija kaut kāds ierocis. Ieraudzījis to, Ričs sulīgi nospļāvās svešā virzienā un pagriezās, lai ietu laukā no zāles.
Taču tas jau acīmredzot bija par daudz Planētas Valdnieku godam un pašcieņai. Neredzams stars ieurbās Ričam mugura, un viņš nokrita. Ieraudzījusi to, Hisako pagriezās pret slepkavām. Šāvējs joprojām turēja rokā ieroci. Viņus šķīra metri trīs. Hisako ātri novērtēja situāciju un tūlīt uzbruka.
Kreisas kājas papēža sitiens trāpīja nelieša rokai ar ieroci, tas izkrita, un tajā pašā brīdī otra kāja ietriecās bandītam sejā. Tas saļima ka triekas ķerts, bet Hisako izmantoja pārējo apjukumu, pievāca ieroci un tūlīt izšāva no tā. Viens pretinieks saļima, bet otrs nospieda kaut kādu pogu un arī izrāva ieroci, taču Hisako bija ātrāka. Ieraudzījis, ka nepaspēj, viņš nometa to cerībā, ka Hisako nešaus, taču rūgti maldījās — nākamajā mirkli neredzamais stars ietriecās viņam vēderā, un varaskārais nelietis nogāzās zeme. Kad telpā vairāk neviena pie apziņas esoša cilvēka nebija, Hisako pievērsās Ričam. Stars nebija viņam nodarījis nekādus redzamus miesas bojājumus, arī sirds darbojas, un Hisako nonāca pie slēdziena, ka šis ierocis tikai paralizē cilvēku uz kādu laiku. Viņa uzmanīgi paņēma draugu aiz padusēm un pievilka pie durvīm. Aiz tām par laimi neviena nebija, un viņa ar nekustīgo Riča ķermeni lēnām izgāja pa durvīm. Hisako apskatījas apkārt. Viņi atradās garā gaiteni ar daudzām durvīm. Viņa atstāja Riču gaiteņa stūrī, bet pati devās pie tuvākajām durvīm. Tās lēnām atvērās. Telpa izrādījās tukša, taču tajā atradās kaut kādas pultis, kuras ļoti atgādināja sakaru aparatūru. Telpas durvis bija gatavotas no dzelzs sakausējuma un noteikti spēja izturēt pat vairākas minūtes ilgu lāzerapšaudi. Hisako ātri atgriezās gaitenī, ievilka Riča ķermeni telpā un aizbultēja durvis. Kādu laiku viņi bija drošībā.