Выбрать главу

Pārraide beidzās, un Andris ar nopūtu at­zvēlās krēslā. Tas nu bija padarīts. Tagad vajadzēja tikai gaidīt. Bet Andris nolēma pamēģināt kaut ko uztvert no pasaules TV un radio programmām.

Pēc brīža satelītu uztvērējs bija gatavs darbam, un Andris sāka meklēt pasaules TV programmas, metodiski «ķemmējot» visus pieejamos sakaru pavadoņus. Taču ekrāns kā bija, tā palika melns. Neviena no Eiro­pas, Amerikas un Āzijas TV stacijām nerai­dīja. Pēc pusstundas Andris meta mieru un nolēma pārbaudīt radio stacijas, taču arī šī pārbaude rezultātus nedeva.

7

Ritēja laiks, un ar katru aizritējušo stundu arvien mazākas kļuva cerības, ka vēl kāds varētu būt palicis dzīvs. Andra aici­nājums vēl divas reizes gāja ēterā, taču viņš arvien skaidrāk sāka apjaust, ka šis izmisī­gais sauciens nevienu nav sasniedzis. Acīm­redzot Andris bija vienīgais dzīvais cilvēks šajā pilsētā un tās tuvākajā apkaimē.

Arī deviņos neviens nebija ieradies. An­dris jau bija zaudējis pēdējo cerību, kad pēk­šņi absolūtajā klusumā atskanēja vārgs trok­snis. No sākuma Andris nesaprata, kas tas par troksni un no kurienes tas nāk, bet tad pēkšņi aptvēra, ka tas ir videofona signāls un ka tas nāk no apakšstāva telpām, kur atradās TV korporācijas vadības kabineti.

Daudz nedomādams, Andris milzīgā āt­rumā noskrēja lejā pa kāpnēm un atradās pie kabineta, no kura arī skanēja signāls. Kā par brīnumu durvis nebija aizslēgtas, un Andris bez grūtībām iekļuva šajā telpā. Pie­steidzies pie videofona, viņš ieslēdza to. Uz ekrāna parādījās jauna gaišmate, kura, pēc visa spriežot, atradās kādā televīzijas stu­dijā.

Ieraudzījusi, ka beidzot sakari nodibināti, viņa atviegļoti nopūtās un teica ang]u va­lodā:

—   Paldies Dievam, ka beidzot es jūs sa­zvanīju. Noskatījos jūsu pārraidi pirms vai­rākām stundām un, kaut gan nesapratu ne vārda no teiktā, uzzināju, ka tomēr neesmu palikusi viena pati šajā pasaulē.

—   Labrīt, — Andris viņu sveicināja angļu valodā. — Ja jūs zinātu, cik es biju izmi­sis! Biju zaudējis pēdējās cerības, kad atska­nēja jūsu izsaukuma signāls. Bet, — Andris mainīja sarunas tematu, — kur jūs atroda­ties? Tas laikam nebūs Latvijā?

Sieviete ekrānā iesmējās.

—   Nē, — viņa atbildēja, uzsmaidīdama Andrim, un viņš savukārt mulsi pasmaidīja pretī. — Es dzīvoju Helsinkos un pašreiz at­rodos Somijas TV 3. kanāla studijā. Par laimi, šeit bija visu tuvāko valstu telecentru videofona tīklu kodi, un es pēc divu stundu zvanīšanas beidzot atradu īsto numuru.

—   Jūs pati neesat raidījusi no šīs studi­jas, vai ne? — Andris paliecās uz priekšu, lai labāk varētu apskatīt savu sarunu bied­reni un telpu, kurā viņa atradās. — Es pār­baudīju visus kanālus, bet man nelaimējās neko uztvert.

Sieviete pasmaidīja.

—   Es diemžēl neko nesaprotu no elektro­nikas un televīzijas aparatūras, tāpēc šeit atrodos tikai tādēļ, lai mēģinātu kaut ko uz­tvert, bet ne raidīt.

—   Bet mēs nemaz taču vēl neesam iepa­zinušies, lai gan runājamies jau vairākas minūtes, — Andris pēkšņi attapās. — Es gribētu zināt, kā jūs sauc.

—   Es esmu Penti Mikelainena, man ir 25 gadi, dzīvoju Helsinkos un strādāju par angļu valodas pasniedzēju universitātē. Bet kā lai saucu jūs?

—   Andris Krūmiņš, arī 25 gadus vecs, strādāju par helitaksometra vadītāju.

—   Somijā laikam vairāk neviens nav pa­licis dzīvs, — pēc brīža ierunājās Penti.

—    Tāda drausmīga katastrofa … Vai jūs zināt, kas noticis?

—   Diemžēl uz šo jautājumu atbildēt nav manos spēkos. Un es domāju, ka par to mēs vel ilgi lauzīsim galvas.

—   Varbūt visā pasaulē dzīvi esam tikai mēs divi, tāpēc mums noteikti ir jāsatie­kas, — Penti teica. — Tad varēsim pado­māt, ko darīt tālāk.

—    Rīkosimies tā. Es tūlīt izlidoju pie jums uz Helsinkiem un ceru jau pēc dažām stundām būt tur.

—   Lieliski! Es gaidīšu. Uz tikšanos!

—   Uz drīzu redzēšanos!

Ekrāns nodzisa. Andris atlaidās krēslā, pārdomājot saņemto informāciju. «Paldies Dievam!» viņš nodomāja. «Divi — tas nav viens. Un, ja ir divi, kāpēc lai nebūtu vēl kāds? Pasaule taču ir tik plaša!»

Andris piecēlās kājās. «Labi, ka Penti uz­tvēra manu raidījumu un arī sazvanīja mani. Starptautiskajām telekomunikācijas līnijām tomēr ir ļoti liela nozīme. Ja tādu nebutu, tad es te vēl sustu, domādams, ka esmu viens pasaulē un ka viss nu ir cauri. Bet tā taču nebūt nav, Andri, vai ne?» — viņš do­mās uzrunāja sevi. «Bet tagad gan jādodas ceļā.»

Andris iekāpa liftā un nobrauca lejā. Pēc pāris minūtēm viņš jau helikopterā lidoja uz tuvāko uzlādēšanās staciju, lai nodroši­nātos ar enerģijas rezervi. Turklāt konden­satori jau tā bija patukši.

21. gadsimta helikopteri atšķirībā no sa­viem priekštečiem bija apgādāti ar elektrodzinēju, jo iekšdedzes dzinēji to kaitīguma dēļ tika aizliegti, izņemot dažus atsevišķus modeļus. Jaunajiem helikopteriem bija milzīgas kapacitātes kondensatori, kuri baroja elektrodzineju. Helikopteri sasniedza ātrumu līdz 500 kilometriem stundā, bija viegli un ļoti ērti. Tie plaši ieviesās sadzīvē, aizstājot vieglās automašīnas. Protams, eksistēja arī automobiji ar elektrodzinējiem, bet tie bija mazāk izplatīti.

Uzlādējis kondensatorus, Andris nolēma, ka nebūtu par ļaunu iegriezties policijas pār­valdē un «aizņemties» dažus ieročus, jo kā gan lai zina, kas varēja gadīties.

Policistu bruņojumā bija lāzerautomāti STARS, kurus gan izmantoja ļoti reti, kā arī visizplatītākie ieroči — fotonu pistoles. Po­licistiem bija arī tā saktās gravitācijas pis­toles, kuras raidīja spēcīgu gravistaru. Tas, trāpot cilvēkam, radīja tādu pašu efektu kā spēcīgi mests olis. Gravistara stiprumu pēc vēlēšanās varēja regulēt.

Nebaidīdamies, ka var ierasties īstie saim­nieki, Andris pārnesa visu ieroču seifa sa­turu uz helikopteru. Tur gan sevišķi daudz ieroču nebija — pieci STARS automāti, piec­padsmit fotonu un tikpat gravitācijas pisto­les. Pabeidzis šo darbu, Andris iesēdās he­likopterā, pacēlās gaisā un pēc brīža uz­ņēma virzienu uz Helsinkiem.

8

Saule tuvojās zenītam. Helikopters slīdēja virs Rīgas jūras līča. Andris tikko bija iz­rēķinājis, ka līdz Helsinkiem iznāca 390 ki­lometri. Tas bija nepilnas stundas brauciens.

Lidojot ar maksimālo ātrumu, Andris drīz cerēja nokļūt Helsinkos.

Jūra izskatījās neparasti mierīga. Bija bezvējš, ūdens virsma spīdēja kā spogulis. Pēkšņi Andris virs ūdens ieraudzīja kaijas! Tās lidoja virs ūdens gluži tāpat kā senāk, ķerdamas zivis.

—   Kaijas palikušas, — Andris teica.

Kāpēc lai nebūtu palikuši arī citi dzīvie organismi? Uz visiem tomēr neiedarbojas šie mikrobi…

Andris pēkšņi aprāvās. Viņš bija pateicis to, ko nojauta zemapziņā, taču varēja arī kļūdīties. Vēl nebija zināms, kas ir katastro­fas cēlonis — patiešām mikrobi vai kas cits. Andris papurināja galvu. Minēšana, kaut arī intuitīva, nebija labākais variants. Ta­gad viņam bija cits mērķis — ātrāk nokļūt Helsinkos un atrast Penti.

Pēc triju ceturtdaļstundu lidojuma pie ap­vāršņa parādījās krasts un pilsēta. Vēl pēc desmit minūtēm Andris jau riņķoja virs Hel­sinkiem, meklēdams televīzijas torni.