Выбрать главу

Pēc dažām minūtēm gaitenī atskanēja troksnis. Tur acīmredzot atradās vairāki cil­vēki un pašlaik domāja, ko darīt. Hisako satvēra ieroci un paslēpās sienas aizsegā, gatava uz visu.

Troksnis aiz sienas apklusa, bet pēc brīža aizslēgtajās metāla durvīs ar lielu spēku triecās kaut kāds priekšmets, taču durvis iz­turēja. Pēc brīža sitiens atkārtojās, un šo­reiz Hisako radās iespaids, ka durvis sāk padoties. Pagāja vēl nepilna minūte, un at­kal atskanēja troksnis, taču šoreiz tas bija cits un nāca it kā no augšas. Aiz durvīm atskanēja satrauktas balsis, kuras drīz attā' līņājās. Hisako mēģināja kaut ko sadzirdēt, taču velti. Augšā joprojām turpinājās dīvai­nais troksnis, tagad tas bija kļuvis skaļāks un arvien pieņēmās spēkā. Hisako sirds sa­žņaudzās neskaidras nojautas vadīta, un viņa mēģināja izšķirt, kāds troksnis īstenībā tas ir. Viņai likās, ka tur sprāgst bumbas. Bet tādā gadījumā . ..

Kamēr Hisako prātu pilnīgi nodarbināja pēkšņais troksnis, bija atguvis samaņu Ričs. Hisako gandrīz pārbijās, kad izdzirdēja viņa balsi:

—    Kur mēs atrodamies?

—   Es atkāvos no tiem trim, un tagad mēs esam kaut kādā telpā, un mani māc aizdo­mas, ka …

—   Nu? — Ričs jau pilnība bija atguvis savu enerģiju. — Kaut kas notiek?

—   Man liekas, ka mūsējie uzsākuši bom­bardēšanu, — Hisako noteica. — No sākuma kaut kādi tipi visiem spēkiem centās izgāzt mūsu telpas durvis, pēc tam tie kaut kur aiz-

tinas un no augšas atskanēja troksnis, kas man Ļoti atgādina bumbu sprādzienus. Paš­laik mēs esam pazemē un tāpēc nevaram sa­prast, kas tur īsti notiek.

—   Tu saki — pazeme? Bet kā tad ar spožo saules gaismu Planētas Valdnieku istabā?

Tā bija tikai ilūzija. Es nedaudz redzēju apkārtējās telpas un esmu pārlieci­nāta. ka mēs atrodamies pazemē. Turklāt Planētas Valdnieki nekad nebutu cēluši bun­kuru virszeme.

—   Varbūt, — bridi padomājis, Ričs pie­krita. — Bet ko tie izdzimteņi man izdarīja? Iedeva pa galvu? Kaut ka neredzēju. Un ka tu atbrīvojies?

—   Viņi tevi paralizēja ar kaut kādu īpašu ieroci, un pēc mirkļa to pašu izdarīju es. Ar viņiem.

—        Man trūkst vārdu, — Ričs nočukstēja.

—   Noskaldīt trīs tādus tēviņus.

—    Labi, nerunāsim par to. Mums jā­domā …

Hisako pārtrauca drausmīgs dārdiens. Tel­pas sienas salīgojās, bet nesabruka, taču trieciens nogāza viņus no kājām. Ričs ātri piecēlās un palīdzēja piecelties Hisako.

—   Atri prom no šejienes! Te drīz var ie­brukt sienas!

Hisako attaisīja durvis, un viņi izskrēja gaitenī. Tas bija pilnīgi tukšs. Gaiteņa galā atradās kāpnes. Ričs devās augšā pa tām, atstājis Hisako nedaudz iepakaļ. Troksnis, kas pastāvīgi skanēja kaut kur augšā, kļuva arvien skaļaks. Beidzot Ričs sasniedza kādu logu un uzmanīgi paskatījās ārā. Hisako ar nepacietīgu skatienu lūkojās uz Riču, līdz viņš pagriezās pret draudzeni. Riča lūpās rotājās smaids.

—   Viņi jau ir virs mums, — viņš teica,

—   mūsu labvēļi!

38

Disks apstājās dažus metrus no kutera, un gandrīz tūlīt pats no sevis iedegās videofona ekrāns vadības kabīnē. Tajā parādījās būtne, ko viņi jau bija redzējuši.

—   Mēs esam atgriezušies, kā solījām, — nepazīstamais labvēlis teica. — Es domāju, ka ir pienācis laiks jums beidzot kaut ko uzzināt par mums. Mēs esam civilizācija no zvaigznes Reguls pēc jūsu nosaukumiem un tagad otro reizi ierodamies pie Zemes Sau­les sistēmā. Atcerieties — es brīdināju, ka mums jāsaņem atļauja, lai varētu jums pa­līdzēt. Mēs dabūjām to un ar vislielāko āt­rumu lidojām šurp. Skatos, ka nekādu lielu problēmu jums nav.

—    Tā vis nevar teikt. Divi mūsu draugi ir saņemti gūstā, un mēs nezinām, kur viņi pašlaik atrodas, — Andris iebilda. — Tā­tad Izņēmuma likums ir stājies spēkā?

—    Jā. Un mēs esam tā izpildītāji. Bet tagad mums derētu uzsākt apspriedi par gaidāmo uzbrukumu.

—    Bet mums tikpat kā nav ieroču, visas cerības tikai uz jums.

—   Neuztraucieties, mums bumbu ir pie­tiekoši, paliks pāri. Dotajā brīdī virs pla­nētas atrodas četri mūsu izlūki, kas seko katrai ienaidnieka darbībai. Kad viņi atgrie­zīsies, tad arī dosimies uzbrukumā.

—    Mēs tomēr nebijām vienīgie dzīvie cil­vēki. Pašlaik mūs klausās arī uz Mēness un vēl viena zvaigžņu kuģa, kurš atgriežas no starpplanētu lidojuma, — Andris teica. Si­tuācija nav tik bezcerīga, kā tas mums likās pirms kāda laika.

—    Esmu patiešām priecīgs, — teica regulietis, — taču noprotu, ka palīdzība jums to­mēr nepieciešama.

—    Protams. Planētas Valdnieki ir pārņē­muši visu Zemi savā kontrolē un gatavojas dzīvot pēc principa «skaldi un valdi». To nedrīkst pieļaut, jo tas nesis jaunas nāves un asinis.

—    No sākuma būtu nepieciešams uzzināt, kur atrodas viņu galvenā bāze, un iznīcināt to, — ieminējās Penti. — Visticamāk, ka mūsu draugi atrodas tieši tur.

—   Tur jau arī ir tas suns aprakts, ka mēs nedrīkstam iznīcināt bāzi vai kādu citu vietu, kur atrodas mūsu draugi, tādēļ ka viņi var aiziet bojā reizē ar ienaidniekiem. Mums jārīkojas viltīgāk, — Andris iebilda.

—    Vai to nevar izdarīt ar lāzeriem, atbal­stot no augšas ar bumbām? — tā bija Santa no «Poseidona». — Piemēram, divi lido kuterī un šauj ar lāzeru, iznīcinot sva­rīgākās ienaidnieka komunikācijas, bet pārē­jie piesedz viņus no augšas ar bumbām.

—    Teorētiski iespējams, bet praktiski būs ļoti grūti piesegt. Mazākā kļūme — un jūs tiekat pārvērsti pelnos, — pēc brītiņa atbil­dēja regulietis. — No sākuma ir janoburnbo visas viņu aizsardzības un uzbrukuma sistē­mas, jāparalizē bāze, un tikai tad mēs va­ram atklāties, lai vienā triecienā ieņemtu visu ienaidnieka perēkli. Turklāt ieslodzītos parasti tur kādā pagrabā, un jūsu draugiem nemaz tik lielas briesmas nedraud.

—    Uz to paļauties nevar, — piesardzīgi iebilda Penti.

—    Pareizi, paļauties nevar, — attrauca regulietis, — taču citas izejas nav. Diemžēl sazināties mēs ar viņiem nevaram un no­skaidrot viņu atrašanās vietu kaut kādā ēkā arī ne. Atliek paļauties uz laimīgu gadī­jumu. — Viņš apklusa, taču tūlīt iesaucās:

—   Mūsu izlūki atgriežas! Drīz varēsim sākt uzbrukumu, bet pagaidām man jāsazi­nās ar viņiem.

Attēls videofona ekrānā nodzisa. Andris uzmeta domīgu skatienu Penti:

—   Varbūt patiešām mums tas izdosies? Regulieša secinājumos loģikas netrūkst. Risks pastāv, bet vai mūsu laikos bez tā var iztikt?

—    Varbūt tev arī ir taisnība, — Penti sāka šaubīties. — Es zinu tikai vienu — mēs nedrīkstam velti zaudēt laiku. Mums jādarbojas ātri.