Andris gribēja atbildēt, bet viņu pārtrauca regulietis, kas atkal pēkšņi parādījās videofona ekrānā:
— Izlūki ir atraduši Planētas Valdnieku galveno bāzi. Pēc piecām minūtēm mēs visi dodamies turp. Jūs, protams, dosieties uz turieni ar savu kuteri?
— Noteikti. Cita transportlīdzekļa mums nav.
— Labi. Mēs savukārt uzbruksim ar pieciem diskiem un, kļūdami neredzami, centīsimies sabombardet visas viņu sistēmas. Jūs varēsiet uzbrukt pēc tam, kad mēs būsim padarījuši nekaitīgus viņu ieročus. Jūs uzbruksiet ar violetajiem lāzeriem un pārņemsiet bāzi savā kontrolē.
— Un atbrīvosim mūsu draugus, — piebilda Andris.
— Pēc tam mēs varēsim doties sirojumos pa Zemi un sakaut pārējās Planētas Valdnieku bāzēs, — iestarpināja regulietis.
— Tātad gatavojieties uzbrukumam! Pēc brīža es došu speciālu signālu.
Andris uzmeta satrauktu skatienu Penti. Viņa pamāja ar galvu. Viņš izjuta satraukumu. Tas brīdis beidzot bija pienācis. Viņi cēlās jaunai cīņai, lai atbrīvotu Zemi no ļaunuma, ko radījuši Planētas Valdnieki. Un citas planētas drauga signālu, kas atskanēja pēc nepilnas minūtes, viņš uzņēma jau kā kaut ko pašsaprotamu un pat obligātu.
Andris izkustināja kuteri no orbītas, lai dotos līdzi pieciem reguliešu diskiem, kas jau sāka nolaisties un pēc brīža kļuva neredzami cilvēku acīm, kas atviegloja to uzdevumu. Nedaudz nogaidījis, Andris devās tiem pakaļ. Galvenā bāze atradās netālu no Ņūdžersijas, visai tuksnešainā apvidū. Tā bija labi nomaskēta, un to uziet bija visai problemātiski. Vismaz tā tika teikuši reguliešu lidotāji, kas izsekoja Planētas Valdniekus. Taču tagad tam vairs nebija nozīmes.
Kad kuteris iegāja stratosfērā, Andris pirmo reizi izdzirda vāju troksni, kas plūda kaut kur no apakšas. Ieklausījies uzmanīgāk, viņš saprata, ka tur sprāgst reguliešu bumbas, iznīcinot pretinieka tehniskās iekārtas un tādējādi atvieglojot ceļu Andrim un Penti.
Viņi bija norunājuši, ka Andris saņems signālu par uzbrukuma sākumu, bet pagaidām kuteris nekustīgi turējās uz vietas, paslēpies biezos mākoņos. Acīmredzot laiks vēl nebija pienācis.
Andris sapņoja, ka viņš jau stāsta saviem draugiem par to, kā viņi lido kuteri un sašauj ienaidnieka lidaparātus, bet viņa pārdomas iztraucēja balss, kas atskanēja kutera kabīnē:
— Ceļš brīvs. Mēs paliekam uz vietas, gatavi atvairīt jebkuru uzbrukumu, bet ir pienācis jūsu laiks rīkoties. — Caur kutera pastiprinātāju balss izklausījās ļoti skaļa, gandrīz kliedzoša. Andris pat satrūkās no šī pēkšņā trokšņa. — Uzbrūciet kvadrātā divi komats trīs.
— Skaidrs, — Andris atsaucās. — Sākam nolaišanos.
Kuteris ar pieaugošu paātrinājumu sāka lejupslīdi. Drīz Andra acīm pavērās savdabīga ainava. Nevienu no reguliešu kuģiem nemanīja, taču uz zemes laiku pa laikam pacēlās viegli putekļu mākonīši, norādot, kur sprāgst reguliešu bumbas, un tikai pēc tam atvēlās skaņas atbalss. Paši atnācēju kuģi palika neredzami cilvēku acīm tik ilgi, cik paši to vēlējās.
— Penti, mēs no sākuma apšaudīsim bāzi lidojumā, un to vajadzēs veikt tev, jo man nāksies vadīt kuteri. Mēģini pie viena noteikt, no kurienes tiek šauts, ja tik tiešām uz mums šaus, — Andris piebilda.
Kuteris lēnām tuvojās zemei. Kad viņi atradās vairs tikai desmit kilometru augstumā, Penti izšāva pa apakšā redzamās ēkas jumtu. Tas ieliecās un sašķīda, atklājot skatienam mājas iekštelpas — bēniņus. Teleskopā Andris redzēja, ka tur neviena nav, un pateica to Penti. Nākošais viņas šāviens ietriecās ēkas sienā un uzšķērda to kā konservu kārbu. No cauruma sienā izšāvās sarkans stars — lāzeru uguns, taču nesasniedza kuteri. Penti izšāva vēlreiz, pilnīgi sagraujot sienu. Sarkanās uguns svītras nodzisa, acīmredzot ienaidnieki atkāpās uz drošāku telpu. Andris vadīja kuteri vēl zemāk, nebaidoties no apšaudes, līdz viņi sastinga trīsdesmit metru augstumā virs ēkas. Penti ņēmās aktīvi šaut, Andris varēja pilnīgi apmierināties ar statista lomu, turot kuteri uz vietas un novērojot.
Penti metodiski sagrāva katru celtnes spārnu, likvidējot visus ienaidnieka uguns punktus. Kad viņi uz saviem šāvieniem atbildes vairs nesaņēma, Andris deva signālu. Kā «deus ex machina» pēkšņi, it kā no nekurienes, parādījās pieci diski un, saulē zilgojot, lēnām sāka nolaisties. Drīz tie sasniedza kuteri un apstājās. Turpmāk viņi laidās zemē visi reizē, līdz piezemējās pie pašas ēkas. Andris paņēma rokā mikrofonu:
— Planētas Valdnieki! Mēs esam uzgājuši jūs un zinām, kur jūs slēpjaties! Nekavējoties iznāciet ārā, savādāk mēs jūs iznicināsim! Tieši minūti es gaidu jūsu atbildi. Ja tās nebūs, tad … — Andris ieturēja zīmīgu pauzi, — vainojiet sevi!
Viņš apklusa. Penti viegli pieskārās Andra plecam,
— Kā tu domā, vai viņi padosies? Ievērojot to, ka viņu rokās joprojām ir Ričs un Hisako?
Andris, skatīdamies ārā, gandrīz palaida garām Penti pārējos vārdus.
— Ko? Skaidrs, — viņš iesmējās. — Es tev nepiekrītu, mana mīļā.
Penti sabozās, taču Andris tam nepievērsa uzmanību un turpināja:
— Ričs un Hisako jau atrodas ārpus viņu kontroles, — Andris norādīja un drupu pusi, kur ik pēc noteikta intervāla bija vērojams viņu norunātais signāls. — Andris uzmanīgi pacēla kuteri gaisā un pielidoja cieši klāt bāzes drupām, turp, no kurienes nāca signāli.
Kuteris viegli nosēdās. Andris aplūkoja apkārtni un, pārliecinājies, ka briesmas nedraud, pa atvērto logu trīsreiz izšāva īsu signālu, norādīdams, ka ceļš brīvs. Drīz no drupām izlēca divi stāvi un skriešus devās šurp. Penti atvēra lūku, un pēc dažām sekundēm draugi viens pēc otra ielēca kuterī. Durvis tūlīt aizvērās, un Andris pievērsa uzmanību apkārtnei. Joprojām nekas nebija redzams, kaut gan bija pagājusi atvēlētā minūte. Tagad Andri nekas vairs neaizturēja dot izšķirošo triecienu.
— Viņi neatbild, — viņš teica videofonā Ranronam, reguliešu komandierim, — un es domāju, ka nav vērts ilgāk tērēt laiku, jādod izšķirošais trieciens, turklāt mūsu draugi ir atgriezušies.
Ranrona seja ekrānā pauda izbrīnu.
— Atgriezušies? Bet kādā veidā?
— Mēs ieraudzījām viņus, un viņi savukārt — mūs. Pārējais vairs nebija problēma, jo apšaude jau bija beigusies, — Andris paskaidroja.— Bet tagad derētu nomētāt viņus ar bumbām, lai beidzot nāk pie prāta. Šaubos, vai izdosies sagraut viņu bunkurus, tie atrodas pārāk dziļi zem zemes, taču augšējās būves mēs spējam iznīcināt.
— Nav vajadzīgs, — iejaucās Penti, atguvusies no draugu skūpstiem, — viņi tikko izkāra balto karogu.
Andris strauji pagriezās pret viņu, paskatījās pa sānu iluminatoru un arī ieraudzīja karogu.
— Es tūlīt ar viņiem parunāšu, — viņš teica reguliešiem un paņēma rokā mikrofonu.
— Izejiet ārā paceltām rokām! — viņš sauca. — Nemēģiniet šaut, tas ir bezjēdzīgi! Ja jūs būsiet sarīkojuši lamatas, tiksiet iznīcināti VISI!
Pie drupām kaut kas sakustējās. Drīz no turienes parādījās vairāki cilvēki ar paceltām rokām. Andris ātri saskaitīja viņus. Pavisam tur bija septiņi cilvēki.
— Visi nav iznākuši, tehniskais personāls ir palicis, piemēram, ārsts, — ieminējās Ričs. — Bet es domāju, ka ar viņiem mēs tiksim galā vēlāk. Apkalpojošo personālu, — viņš uzrāva uzacis un viegli nodrebinājās, — Planētas Valdnieki ir pārvērtuši par bezemociju izpildītājiem, jo tā viņiem, lūk, ērtāk. Un tie cilvēki, pēc manām domām, pat neapzinās, ko un kā labā dara.