— Pilnīgi iespējams, — Andris atsaucās.
— Bet kā mēs uzzināsim, ka tur ir palikuši tikai izpildītāji?
— To uzzināsim mēs, — iejaucās Ranrons. — Ļoti vienkārši, ar parastas telepātijas palīdzību, ne ar spīdzināšanu, — viņš pasmaidīja.
— Patiešām,— Andris iesmējās, — tagad es ticu, jūs nolasījāt manas domas.
Tikmēr septiņi Planētas Valdnieku pārstāvji bija iznākuši no aizsega un tagad neziņā stāvēja, pacēluši rokas virs galvas, un bažīgi raudzījās apkārt.
— Es iešu ārā aprunāties ar tiem tur, — Andris atvēra kutera durvis un norādīja uz ārā stāvošajiem cilvēkiem. — Draugi, esiet gatavi uz visu. Viens jautājums jums, Ranron. Ko mums labāk iesākt ar viņiem?
— Ja es nemaldos, jums ir paradums noziedzniekus tiesāt. Planētas Valdnieki ir noziedznieki. Kāpēc lai viņi būtu izņēmums?
Andris pamāja, tad pagriezās un devās laukā pa durvīm.
39
Pēc diennakts viņi jau atradās Nevadas štatā, kosmodroma viesnīcā. Visi Planētas Valdnieku grupējumi bija padarīti nekaitīgi, bet vadoņi sēdēja cietumā un gaidīja tiesu, kurai bija jāsākas rīt. Neprātīgo saujiņas mēģinājums atgriezties pagātnē bija ar troksni izgāzies. Kopš traģiskajiem notikumiem bija pagājušas jau desmit dienas, un drīz varēja sagaidīt pirmo cilvēku pamošanos. Planētas Valdnieku galvenajā bāzē viņi uzgāja sīku vīrusa aprakstu. Drausmīgais bakterioloģiskais ierocis iedarbojās vienīgi uz agsti attīstītām būtnēm, zemākā dzīvā radība nekādi nereaģēja uz to. Vīruss bija saglabājies mantojumā no pagājušā gadsimta, un to nejauši bija atraduši septiņi domubiedri. šajos cilvēkos vairāk nekā citos bija palikuši regresīvie elementi, un viņu galvās dzima drausmīga ideja pārņemt varu visā pasaulē. Vienreiz dzimusi, ideja vairs nenomira. Divos gadu desmitos tika izveidota varena struktūra, kurai kādreiz vajadzēja pārņemt visas pārvaldes funkcijas uz zemeslodes. Kad pienāca noliktā diena, no vairākiem simtiem apakšzemes centru Zemes atmosfērā tika izpūsts šis vīruss, kas paralizēja cilvēka centrālās nervu sistēmas darbību līdz divarpus nedēļām atkarībā no cilvēku pretošanās spējām. Visu, kas bija no viņiem atkarīgs, Planētas Valdnieki bija paveikuši lieliski. Taču viņi nespēja paredzēt to, ka līdz šim nezināmu iemeslu dēļ četri cilvēki uz Zemes nepakļausies vīrusa iedarbībai. Tāpat viņi nevarēja paredzēt, ka tieši šajā laikā Zemi apciemos citas civilizācijas sūtīta ekspedīcija. Un tas viss kopumā radīja nepārvaramus šķēršļus, un Planētas Valdnieku izkapts atdūrās pret akmeni. Milzīgajā mašinā no ierindas bija izgājis tikai viens zobrats, un ar to pietika, lai viss pasākums izgāztos.
Un tomēr tas bija atstājis drausmīgas pēdas cilvēces vēsturē. Vairāki miljoni cilvēku katastrofas laikā aizgāja bojā dažādās avārijās gan uz zemes, gan ūdenī, gan gaisā pat šķietami nevainīgās situācijās. Bet tagad visi tie, kas desmit dienas uz Zemes iedvesa šausmas un bailes katrai dzīvai radībai, sēdēja izolācijā tumšā pagrabā, un no pasaules viņus atdalīja biezas betona sienas. Divdesmit pirmajā gadsimtā nevarēja tā rīkoties ar miljoniem dzīvību, un katram bija jāsaņein pēc nopelniem.
Andris zvilnēja ērtā atpūtas krēslā un pārdomāja notikumus. It kā lielākā darba daļa bija padarīta, taču viņiem vēl bija jāinformē pasaules sabiedrība par notikušo. Un tieši šeit slēpās vislielākās grūtības. Kā pasaule uztvers viņu stāstu, kas šķiet pārāk fantastisks? Vai gaidījumā pār viņiem nevelsies šaubu un aizdomu vilnis? Vienīgais, bet toties ietekmīgākais Andra pierādījums bija regulieši. Ja viņi nolems uzsākt kontaktus ar zemes iedzīvotājiem un apliecinās Andra un citu teikto, nevienam nebūs iemesla viņiem neticēt.
Andris atrāvas no savām domām un palūkojās apkārt. Visi viņa draugi, arī «Poseidona» ekipāža acīmredzot jau bija aizgājuši atpūsties. «Poseidons» nolaidās, tiklīdz grupa «Super» — tā pārējie jokodamies bija iesaukuši «desantniekus», kuri atbrīvoja Zemi no Planētas Valdnieku važām — bija pārņēmusi varu un nodibinājusi pilnīgu kontroli. Tajā pašā laikā par veiksmīgo operāciju tika paziņots Selenas iemītniekiem, nomierinot viņus — selēnieši bija ļoti pārdzīvojuši, ka paši nespēj piedalīties uzbrukumā galvenajai bāzei. Bet tagad tas viss jau bija pagātnē. Selēnas iemītnieki palika savā vietā, «Poseidons» stāvēja Nevadas kosmodromā. Šeit nekādu nekārtību nemanīja, taču uz pārējās Zemes valdīja viens vienīgs haoss, varbūt vienīgi atskaitot polāros rajonus, kur līdz šim cilvēki nebija apmetušies. Regulieši bija izpētījuši, ka nav tādu apdzīvotu vietu, kur nebūtu redzamas katastrofas pēdas …
Andris papurināja galvu un piecēlās. So dienu laikā viņš bija pārlieku noguris un tagad vēlējās atpūsties. Tuvojās nakts, krēsla sabiezēja arvien vairāk un vairāk. Saule jau sen bija paslēpusies aiz apvāršņa, ārpusē zaigoja vienīgi kosmodroma ugunis — arī Mēness šajā naktī nebija redzams. Toties zvaigznes … Tās vienkārši bija lieliskas! Jau gandrīz melnajās debesīs asi iezīmējās zvaigznāju kontūras. Andrim likās, ka šonakt viņa redze ir neparasti asa — Alkoru pie Micara viņš uztvēra kā pašsaprotamu, turpretī agrāk viņš to redzēja visai miglaini. Vēl brīdi pastāvējis pie atvērtā loga, Andris devās uz savu istabu.
Penti jau gulēja, un prožektors no kosmodroma meta vāgu atspulgu uz viņas sejas. Andris ātri izģērbās, apgūlās gultā un tūlīt aizmiga.
40
Rīts nāca ar spilgtu saules gaismu. Andris pamodās, kad kāds stars iespīdēja viņam taisni sejā. Viņš brīdi mēģināja gulēt cieši aizvērtām acīm, taču drīz padevās. Penti gulēja viņam līdzās, apsegusies tikai ar plānu palagu — telpā bija ļoti karsts. Dīvaini, bet Andris šo karstumu pilnībā izjuta tikai tagad. Viņš piecēlās, piegāja pie loga un attaisīja to. Telpā iebrāzās svaiga vēja pūsma, atvēsinot sakarsušo ķermeni. Andris kādu brīdi ļāvās vēja glāstiem, līdz aizmugurē atskanēja Penti balss:
— Cik rāda pulkstenis?
Andris nedaudz satrūkās un automātiski attrauca latviešu valodā:
— Astoņi piecpadsmit, — taču tad pēkšņi apķērās, bet Penti bija sapratusi. Andris piegāja viņai klāt un apsēdās uz gultas malas. — Bet mums taču ir vienalga, cik rāda pulkstenis, vai ne?
— Agrāk es tā nebūtu teikusi, bet tagad varu. Šī katastrofa … tava parādīšanās … tas viss mani salauza, un es it kā esmu kļuvusi citādāka. Agrāk es biju ļoti praktisks cilvēks, bet tagad par mani to vairs nevar teikt, vai ne?
— Tev taisnība, — Andris iesmējās.
— Un pareizi arī ir — pasaule neaizskries no mums kā mazs bērns no mājām, ja nepieskata. Mēs esam vajadzīgi pasaulei, un viņa mums — un tas ir drošākais garants laimīgai, varbūt pat dēkainai dzīvei. Nu gluži kā mums, — viņš iesmejas, atgāzdamies gultā, un Penti viņam piebalsoja.
— Jauks laiks, — viņa pēc brīža teica, maigi bužinādama Andra matus. — Kopš katastrofas sākuma es neesmu redzējusi lietus mākoni, nemaz nerunājot par lietu.
Andris apvēlās uz vēdera un ieskatījās viņai acīs. Un Penti skatienā viņš jauta to pašu, ko pašlaik juta arī pats — bezgalīgu maigumu un mīlestību. «Nav Jaunuma bez labuma,» viņš iesmējās domās, «kur mēs abi būtu, ja katastrofa nenotiktu? Protams, nemaz nepazītu viens otru un pat nenojaustu par otra eksistenci.» Un viņā pēkšņi iedegās slepena dzirksts. Tā pārgāja uzbudinājumā, kas vēl vairāk pastiprinājās tad, kad vieglais palags nedaudz noslīdēja no sievietes ķermeņa, atsedzot krūtis. Un tieši šajā brīdī atskanēja zvans pie durvīm. Tas uzreiz izjauca maigo harmoniju. Zuda mirkļa skaistums. Caur aizslēgtām durvīm pie viņiem ielauzās pasaules nemiers. Andra uzvilktais ķermenis atslāba. Zvans uzstājīgi skanēja jau otro reizi. Andris dusmodamies piecēlās un devās uz durvju pusi. «Aizvadītas ir grūtas dienas,» Andris nodomāja, «bet vēl joprojām neliek mieru. Pat brīdi neļauj pabūt divatā. Jau nedēļu dzīvoju tādā sasprindzinājumā, bet izlādēties neļauj!»