Zvanītājs izrādījās Luidži. Viņš staroja priekā, kad ieraudzīja Andri, taču pēc pāris mirkļiem nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, un viņa smaids apdzisa. Lai kā Andris centās slēpt savas jūtas, Luidži tomēr nojauta, ka ieradies nelaikā, un juta Andra neapmierinātību par vizīti.
— Atvaino, es iztraucēju, — viņš iesāka.
— Es tikai gribēju uzzināt, kad sāksies tiesa. Vai tiešām divpadsmitos, kā daži mēļo? Andris iesmējās un uzsita draugam uz pleca.
— Nekas, visiem kādreiz gadās. Neuztraucies, viss būs kārtībā.
Luidži pasmaidīja pretim un piemiedza kreiso aci, tad pamāja ar roku un devās projām. Andris aizstaisīja durvis un devās atpakaļ guļamistabā. Penti jau bija pa pusei apģērbusies. Andris uzmeta viņai ašu skatienu un arī sāka ģērbties.
— Kas tas bija?
— Luidži. Interesējās, kad būs tiesa.
— Un tikai? Es domāju, ka viņš grib ko citu, ja meklē mūs tik agri . . .
— Kam agrs, kam jau par vēlu, — Andris iesmējās. — Tu zini — ja būs vēlēšanās, laiku vienmēr var atrast. Vēl visa dzīve priekšā!
Penti apsēdās uz gultas malas, un Andris maigi pabužināja viņas gaišos matus. Telpā pūta neliels caurvējš, un tas bija nedaudz atvēsinājis gaisu. Tagad vairs nebija karsts, bet gan patīkami silts.
— Kad ēdīsim brokastis? — pēc brīža jautāja Andris.
— Es domāju, ka tagad. Man jau sāk rasties apetīte, — Penti piecēlās un piegāja pie spoguļa. Andris vērtējoši noskatījās viņai pakaļ, vērodams draudzenes ķermeņa kustības. — Ejam? — viņa jautāja, beigusi sukāt matus.
Andris paņēma Penti aiz rokas, un viņi izgāja gaiteni. Tas bija tukšs un kluss, nemanīja neviena. Viņi devās uz lifta pusi — restorāns atradās otrajā stāvā, turpretī viņu istaba — piektajā.
Restorānā viņi nesastapa nevienu, bet blakus esošajā bārā sēdēja Santa un par kaut ko domāja, vismaz tā Andris nosprieda pēc viņas sejas.
— Ā, tie esat jūs! — viņa iesaucās, pēkšņi atraudamās no savām domām. — Kur notiks tiesa?
— Viesnīcas lielajā zālē. Tiesas sastāvā būsim mēs visi, bet galīgo spriedumu nolasīs Ričs. Tas viss ilgs, augstākais, minūtes piecpadsmit.
— Un kāds būs lēmums? Vai tas nav sagatavots jau iepriekš?
— Par to mēs visi vienosimies īsi pirms tiesas sākuma. Piedalīsies arī Ranrons, viņš pārstāvēs Regula civilizāciju.
Santa noslīdēja no augstā krēsla, uz kura bija sēdējusi, un devās uz durvju pusi.
— Satiekamies tātad ceturksni pirms divpadsmitiem mazajā zālē, — Andris uzsauca viņai nopakaļ.
Tieši divpadsmitos lielajā zālē reguliešu pavadībā ienāca visi septiņi Planētas Valdnieku vadoņi. Viņus nostādīja pret tiesnešiem.
Ričs iznāca priekšā, turot rokā sprieduma tekstu.
— Jūs jau lasīsiet spriedumu, bet kur ir apsūdzība? — aizvainotā balsī jautāja viens no Planētas Valdniekiem.
— Klusu! — Ričs viņu pārtrauca, likdams pievērst sev uzmanību. — Jūsu apsūdzība ir smaga, un jūs to vēl dzirdēsiet. Bet tagad —
«Divu civilizāciju ārkārtējā pagaidu tiesa piespriež grupējuma Planētas Valdnieki septiņiem vadoņiem pagaidu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku, lai nodotu visas Zemes tiesai, kad tas kļūs iespējams.»
— Un tas ir viss? — viens no Planētas Valdniekiem jautāja. — Vai šī tiesa bija tā vērta?
Ričs neko neatbildēja, tikai noteica:
— Tiesa beigusies. Aizvediet viņus!
Septiņus vadoņus aizveda, un zāli viens pēc otra atstāja arī pārējie, līdz tajā palika tikai Andris un Penti.
— Tagad dzīvosim mierīgi un gaidīsim ziņas par pirmajiem, kas atmodušies. Pēc manām domām, tas var sākties ļoti drīz, varbūt pat šodien. Bet līdz tam mēs atpūtīsimies. Un tad jau redzēsim …
41
Andrim izrādījās taisnība — jau tajā pašā vakarā viens reguliešu disks ziņoja par to, ka cilvēki mostas no mākslīgās letarģijas. Naktī atmodās vairāki kosmodroma darbinieki, kuri nu bija lielā neizpratnē par to, kas notiek. Ričs un Hisako izskaidroja viņiem notikušo, taču, pirms viņi neieraudzīja reguliešus, turklāt runājošus angļu valodā, viņi atklati šaubījās par cilvēku vārdu patiesīgumu.
Otrā rīta Andri pamodināja Ranrona videofona izsaukuma signāls. Izrādījās, ka pagājušā nakti ir notikusi cilvēku masveida pamošanās. Visas valstis ir šokā, un vairāki «gudri» prati jau sāka izplatīt informāciju, it kā tas būtu atnācēju uzlidojums nolūkā sagrābt Zemi, un šī versija ātri izplatījās. Andris saprata, ka ir pienācis laiks viņiem aktīvi iesaistīties starptautiskajā dzīvē. Pateicoties dažām pļāpīgām mutēm no Nevadas kosmodroma personāla, pasaulē jau bija izplatījusies arī ziņa, ka ir cilvēki, kas var izskaidrot visu notikušo, taču viņu atrašanās vieta tomēr nebija izpausta, acīmredzot baidoties no milzigām žurnālistu armijām, turklāt kosmodroms jau nebija parasts objekts, uz kurieni jebkurā laikā varēja doties ekskursijā kā uz kādu muzeju. Nākamās dienas rītā Andris, Penli, Ričs un Hisako devās projām. Astronauti palika kosmodromā, vēlēdami viņiem veiksmi, bet Ranrons neredzami devās līdzi kuterim savā diskā, lai, ja būtu vajadzīgs, uzstātos kā liecinieks.
— Tagad mums jāizšķiras, kurp dosimies, — teica Andris, kad viņi bija jau pacēlušies gaisā un lidoja virs Amerikas simts jūdžu augstumā. Manas domas ir tādas, ka mums jādodas turp, kur mūs gaida vismazāk.
— Ne jau nu uz Āfriku tu gribi doties? — iesmējās Ričs. — Es domāju, ka mums jālido uz Eiropu. Vecais kontinents man tomēr liekas visuzticamākais no visiem. Konkrētāk — varētu doties pie Andra, uz Latviju.
— Tā ir laba ideja, — ieminējās Penti.
— Latvija ir maza valsts, neviens jau nezina, ka Andris ir no Latvijas, un mūs tur neviens negaida.
— Lidosim uz Latviju. Ja būs laiks, tam, kuru interesēs, parādīšu savu zemi, ko es ļoti mīlu, kā ikviens no mums savējo.
Andris zināja, ka Ranrons viņiem seko neredzamajā diskā, un tāpēc izsauca viņu:
— Mēs dodamies taisnā ceļā uz televīzijas studiju. Mums paliek spēkā vecā noruna un kods, vai ne?
— Protams, — Ranrons atsaucās tiešajā radiosakaru kanālā, — Andris pagaidām negribēja lietot videofonu. — Ja rodas grūtības, griezieties pie manis, es tūlīt ieradīšos. — Ranrons atslēdzās.
— Tātad mēs uzreiz dosimies uz TV studiju? — jautāja Hisako.
— No sākuma es domāju aizlidot pie manis uz mājām, taču tāds variants atkrīt, jo Latvijā būs diena un, ieraudzījuši kuteri, daudzi kļūs aizdomīgi, un pēc pāris minūtēm žurnālistu armija būs klāt kā likts. Bet mums ir nepieciešams tikai viens žurnālists un solīda televīzijas studija, bet ne prasta avīžele un bataljons zīmuļbrāļu. Mums jānolaižas no debesīm kā zibenim un jādara līdzīgs efekts, — Andris uzsita knipi. — Nolaidīsimies maksimāli ātri un tikpat ātri pazudīsim televīzijas ēkā. Un tad varēsim sākt darboties.