— Kur tikmēr būs Ranrons?
— Ranrons uzturēsies tuvumā, un, ja mums vajadzēs, es viņu izsaukšu ar šo te.— Andris izvilka no kabatas mazu aparātiņu ar trim pogām. — Kad es būšu viņu izsaucis, viņš ieradīsies. Tā būs savdabīga sensācija.
Andris apklusa, un arī jautājumu vairāk nebija. Iestājās klusums, ko brīžiem pārtrauca tikai antigravitācijas plašu vieglā svilpoņa. Šādā augstumā gaiss bija ārkārtīgi retināts, un nekāda vēja te nevarēja būt.
Pēc neilga laika kuteris jau atradās virs Eiropas un bija nedaudz samazinājis augstumu no simts uz trīsdesmit jūdzēm jeb 48 kilometriem. Vietām debesis bija ļoti skaidras, un tad varēja redzēt arī Zemi, taču neko sīkāk izšķirt nebija iespējams.
Kad korektors rādīja, ka viņi atrodas virs Latvijas, Andris samazināja ātrumu un augstumu, lai labāk varētu saredzēt zemi, pats cenzdamies palikt neredzams. Šajā brīdī viņš apskauda Ranronu, kuram neeksistēja redzamības problēma. Bet viņiem par laimi virs Latvijas bija diezgan daudz mākoņu, kuri atviegloja viņu uzdevumu. Turklāt bija diena, un tāpēc netrūka daudz dažādu lidaparātu, kopš par galveno satiksmes vidi kļuva gaiss. Tā domādams, Andris tuvojās Rīgai. Televīzijas centrs atradās salā Daugavas vidū, tas aizņēma milzīgu platību salīdzinājumā ar Somijas galveno telecentru. Tiklīdz Andris ieraudzīja torni, viņš sāka nolaisties, vienlaikus samazinot ātrumu. Kuteris atradās vairs tikai simts metrus no zemes, kad pārtrauca šo straujo lejupslīdi. Pēc brīža draugi strauji piezemējās telecentra priekšā, gandrīz turpat, kur pirms kada laika bija atstājuši savu helikopteru. Izkāpuši no kutera, viņi tūlīt devās uz lielo ēku. Andris izšķīrās rīkoties aktīvi un jau pirmajam darbiniekam pajautāja, kur varētu atrast TV kompānijas prezidentu. Saņēmis izsmeļošu paskaidrojumu, Andris devās tālāk, un draugi viņam sekoja. Piektajā stāvā viņi nonāca pie kādām durvīm. Andris pieklauvēja un gāja iekšā. Telpa bija neliela, bet ar visām ērtībām un ļoti mājīga. Andris piegāja pie galda, aiz kura sēdēja kāds vīrietis, un teica:
— Esiet sveicināti! Mēs esam ieradušies, lai sniegtu pasaulei izsmeļošu informāciju par katastrofu.
42
Krēslā sēdošais vīrietis vienā rāvienā pielēca kājās, neskatoties uz diezgan cienījamo -vecumu, un ieurbās ar skatienu cilvēkos.
— Vai tikai jūs gadījumā neesat tie cilvēki. kuri pārdzīvoja katastrofu?
Andris iesmējās.
— Kāpēc lai nebūtu? Mēs jau labu laiku domājām paskaidrot pasaulei, kas noticis, taču līdz šim notikumi risinājās labvēlīgi. Turpretī pašlaik sabiedrībā ar lielu ātrumu izplatās maldīga un pat kaitīga informācija, un mūsu pienākums ir atklāt patiesību.
— Jūs domājat atnācēju uzbrukumu? — TV kompānijas prezidents lēnām atsēdās krēslā un paskatījās uz viņiem. — Atklāti rsakot, es šai versijai ne visai ticu.
— Vai jūsu kompānija spēs izbrīvēt dažas stundas ētera laika šim nolūkam? — Andris ķērās vērsim pie ragiem. Varētu arī mēģināt atbildēt uz televīzijas skatītāju jautājumiem pa videofonu pēc tam, kad jūsu jautājumi būs galā. Starp citu, es nemaz nezinu, cik ilgi tas viss var turpināties.
— Varētu mēģināt noorganizēt pārraidi pavisam drīz, pēc minūtēm divdesmit, tikko būs iekārtota studija. Esmu ļoti pateicīgs,— kompānijas prezidents sniedza roku Andrim, — ka jūs izvēlējāties mūsu studiju.
Pēc ceturtdaļstundas viņi visi četri jau sēdēja labi apgaismotā studijā un gaidīja, kad beidzot varēs iziet ēterā. Galvenais runātājs būs Andris, jo pārraide notiks latviešu valodā. Pārējās valstis, kur varēs uztvert šo raidījumu, to pārtulkos. Pavisam šo programmu varēs noskatīties vairāk nekā desmit valstīs, taču arī tālāk informācija izplatīsies zibens ātrumā, Andris par to bija pilnīgi pārliecināts.
Pēkšņi atskanēja videofona izsaukuma signāls no palīgtelpas. Andris jautājoši palūkojās uz žurnālistu, kas sēdēja viņam blakus un pārraides gaitā gatavojās uzdot viņam jautājumus, taču tas tikai neizpratnē raustīja plecus. Bet pēc brīža studijā ienāca kāds cits TV kompānijas darbinieks. Viņš dīvaini nopētīja cilvēkus, tad iesāka:
— Mūs izsauca no policijas un pieprasa jūs nodot viņiem.
— Kādā sakarā? — Andris bija pilnīgā neizpratnē.
— Acīmredzot par kutera zādzību, ja es pareizi sapratu, — atteica darbinieks. — Jūs atlidojāt ar kuteri, vai ne?
— Tad tāda ir alga par pasaules glābšanu! — rūgti iesaucās Ričs. — Es domāju, ka viņi var dažas stundas pagaidīt. Nekādas briesmas pasaulei nedraud. Kad mēs varēsim iziet eterā? — viņš pievērsās līdzās sēdošajam žurnālistam.
— Es domāju, pēc minūtēm divām, tiklīdz pilnīgi visa aparatūra būs kārtībā.
Andris apmierināti pamāja ar galvu. Žurnālists blakuskrēslā nepacietīgi grozījās, līdz pultī neuzliesmoja sarkanais signāls, vēstot par to, ka viņi jau ir ēterā. Šajā brīdī draugus redzēja daudzi miljoni cilvēku no Maskavas līdz Parīzei. Žurnālists, kas nebija radis uzstāties tik plašas auditorijas priekšā, no sākuma nedaudz samulsa, bet drīz atguva pārliecību un uzdeva jautājumus par vissīkākajām niansēm, nepalaižot garām nepamanītu nevienu Andra vārdu. Hisako saprata latviski, bet Penti un Ričam Andra teikto tulkoja.
No sākuma Andris izstāstīja visu priekšvēsturi, kam sekoja sadursmes ar Planētas Valdienkiem un reguliešu ierašanās. Andris īpaši izskaidroja, kādos apstākļos «pazuda» kuteris, lai izkliedētu policijas aizdomas par ļaunprātību. Pēc tam viņš uz dažām minūtēm atpūtās, dodams vārdu Hisako, kura pastāstīja par gūstā izjusto. Viņas stāstījums, lai gan nabagāks vārdu izvēles ziņā, bija ļoti emocionāls. Beigās Andris pastāstīja par kopīgo cilvēku un reguliešu uzbrukumu galvenajai Planētas Valdnieku bāzei, kā arī pārējos tam sekojošos notikumus līdz pat viņu atlidošanai uz Latvijas televīzijas centru.
— Un pilnīgi nepamatotas ir aizdomas, kas šur tur jau izskanēja sabiedrībā, ka pie visa ir vainīgi citplanētieši, — Andris beigās teica. — Mums jābūt pateicīgiem zvaigznes Reguls civilizācijai, jo, tikai pateicoties viņiem, mēs pašlaik esam šeit un pasaulē nav iestājusies absolūta anarhija, kaut gan haoss ir briesmīgs. Mēs sagūstījām septiņus Planētas Valdnieku vadoņus, lai tālāk viņus nodotu visas Zemes tiesai.
— Kur viņi atrodas pašlaik? — žurnālists uzdeva jautājumu, taču Andris saprata — ja viņš pateiks, Nevadu burtiski pārplūdinās žurnālistu pulki, un tas nebūtu lietderīgi.
— Pagaidām es to atļaušos neizpaust plašakai auditorijai, taču drīz par to uzzinās visi, — viņš teica ar noslēpumainu smaidu uz lūpām.
— Pateicos par to, ka piedalījāties mūsu pārraidē, — žurnālists teica. — Uz redzēšanos!
Sarkanā spuldzīte uz pults nodzisa. Translācija bija beigusies. Andris atzvēlās krēslā un dziļi nopūtās.
— Kā tu domā, vai mums noticēs? — jautāja Hisako.
— Varbūt jā, varbūt nē. — Andris bija piesardzīgs. — Protams, es ceru uz to labāko, taču pilnīgi pārliecināts neesmu, kaut arī mūsu argumenti, kā man šķiet, bija visai pārliecinoši.
Ričs piecēlās kājās.
— Kurp mēs dosimies tagad?
— Pie manis uz mājām. Tas nav tālu, mums nepieciešams atpūsties.