— Ko darīsim ar kuteri?
— Pagaidām paturēsim to sev, ja vien policijai nebūs pretenzijas. Atdosim pēc tam, kad tas vairs nebūs vajadzīgs, bet pašlaik mums ir ļoti nepieciešams kāds transportlīdzeklis, — Andris nobeidza.
Atvadījušies no žurnālista, viņi devās uz liftu, bet ceļā sastapa TV kompānijas prezidentu.
— Paldies jums, ka izvēlējāties tieši mūs. Lai tā butu maza pateicība materiālā izpratnē. — Viņš burtiski iegrūda Andrim kabatā žūksni naudaszīmju, neraugoties uz viņa protestiem. — Tas jums vēlāk lieti noderēs. Jūs nevarat pat iedomāties, kādu peļņu mums atnesa jūsu uzstāšanās!
Ceļā neviens viņus neaizturēja, un pēc dažām minūtēm kuteris laimīgi piezemējās Andra mājas priekšā.
43
Andra mājās viņi beidzot atrada to cerēto atpūtas stūrīti. Taču prieki izrādījās pāragri — pēc dažām minūtēm atskanēja videofona izsaukums. Nekā nenojaušot, Andris piegāja pie aparāta un ieslēdza to, domādams, ka tas ir kāds no viņa draugiem, bet ekrānā parādījās pilnīgi nepazīstams cilvēks. Andris gaidīja, ko viņš teiks.
— Andris Krūmiņš? — svešais vaicaja.
Andris palocīja galvu. — Tādā gadījumā es esmu pilnvarots paziņot, ka jūs un jūsu draugus vēl šodien gaida Latvijas prezidents.
Andris apstulba, tad saņēmās:
— Kādā jautājumā? Vai sakarā ar mūsu šīsdienas uzstāšanos?
Nepazīstamais palocīja galvu.
— Tātad prezidents gaidīs jūs sešos vakarā savā vasarnīcā Jūrmalā.
— Tas nozīmē, ka tā būs privāta saruna?
— Man ļoti žēl, bet es neesmu pilnvarots neko vairāk izpaust. Uz redzēšanos!
Ekrāns nodzisa, un Andris paskatījās uz draugiem. Viņu sejās bija redzamas noguruma pēdas, un arī viņš pats nejutās daudz labāk. Atpūta atkal gāja viņiem secen.
— Nu, drīz būs jādodas prom? — ar vārgu smaidu jautāja Ričs. — Nāksies atlikt mazo ceļojumu pa Latviju vai, pareizāk, virs tās.
— Nekas, dzīve ar to nebeidzas! — Andris paskatījās pulkstenī. — Man nez kāpēc liekas, ka mēs apceļosim ne tikai Latviju, bet arī daudzas citas valstis. Taču tagad mums jādodas pie prezidenta. Jau bez ceturkšņa seši.
Andris aizvadīja draugus ārā no mājas un aizslēdza durvis. Kuteri, lai tas nepiesaistītu kāda pārāk ziņkārīga garāmgājēja skatienu, viņi bija paslēpuši palielajā garāžā. Andris atvēra durvis, un pēc brīža kuteris viegli izpeldēja no garāžas. Draugi sakāpa kuterī, drīz tas ar minimālu ātrumu lidoja Jūrmalas virzienā.
Prezidenta vasaras rezidence bija paslēpusies koku ielokā. Māja bija nesen celta, un tās projektā bija atspoguļoti arhitektūras jaunākie sasniegumi. Māja neapšaubāmi bija pieskaitāma izcilākajiem divdesmit pirmā gadsimta celtniecības objektiem. Bet Andri pašlaik nesaistīja tik daudz lieliskā celtne kā tās iemītnieks — mazas, bet tomēr valsts prezidents.
Kuteris lēnām piezemējās vasarnīcas pagalmā. Pie tā tūlīt pienāca kāds virsnieks un palūdza personu apstiprinošus dokumentus. Andris iedeva savu pasi ar Eiropas un Latvijas simboliku. Kopš Zagrebas līguma 2003. gadā visā Eiropā bija vienota valūta, vīzu un politiskā sistēma, taču katrai valstij bija tiesības savā teritorijā veidot savu vairāk vai mazāk nacionālu politiku, ko daudzas valstis arī izmantoja.
Apsardzes darbinieku parādītā pase pilnīgi apmierināja, un viņš deva atļauju izkāpt.
— Es jūs pavadīšu pie prezidenta, — viņš teica. — Sekojiet man, lūdzu!
Apsardzes komandieris — Andris to izlasīja pēc zīmotnēm uz mundiera — veda viņus uz galveno ieeju. Mājā bija patīkami vess pēc āra svelmes — pati mājas konstrukcija neļāva gaisam pārkarst, šeit pat nebija nepieciešams kondicionētājs, lai gan citur bez tā iztiki būtu ļoti grūti.
Virsnieks apstājās pie kādām durvīm un pavēra tās, bet pats atkāpās. Andris spēra soli pāri slieksnim un pēkšņi atradās nelielā halles tipa telpā ar milzīgu zaļo augu daudzveidību. Ričs savukārt, ieraudzījis augu pārpilnību, tikai nogrozīja galvu. šajā brīdī prezidenta akcijas viņa acīs cēlās varbūt pat divkārt — šāda augu kolekcija varēja būt tikai kaislīgam dabas mīļotājam, un Ričs dziļi cienīja šādus cilvēkus, it sevišķi, ja tie ieņēma tik atbildīgus amatus.
— Esiet sveicināti, — prezidents norādīja uz četriem krēsliem, kas atradās zem lielas olīvas, bet pats apsēdās nedaudz nostāk, no kurienes varēja labi pārredzēt visu telpu. Pēc brīža viņš iesāka:
— Jūs noteikti jau nojaušat, ka esmu uzaicinājis jūs uz sarunu sakarā ar jūsu šīsdienas uztāšanos, ko man palaimējās redzēt televīzijā,— viņš pasmaidīja un sarauca kreiso uzaci tāpat kā Ričs. — Mani interesē vairāki jautājumi, taču, ja vēlaties, varat uz tiem neatbildēt. Sī ir tikai privāta saruna, nekas vairāk. Iespējams, ka vēlāk es varēšu jums piedāvāt arī kaut ko oficiāli.
— Labi, mēs klausāmies. Centīsimies atbildēt, ja vien būs mūsu spēkos, — atbildēja Andris.
Prezidents uzdeva daudz sīku, pat detalizētu jautājumu par katastrofas dienām un ar tām saistītajiem notikumiem. Tā kā atbilžu galvenais smagums gūlās uz Andri, viņš uz beigām jau sāka just runas spēju izsīkumu, līdz prezidents pēkšņi apklusa.
— Paldies jums par ļoti vērtīgo informāciju, — viņš teica. — Tagad es gribu turēt savu vārdu un piedāvāt jums nelielu iespēju. — Prezidents ieturēja nelielu pauzi, tad turpināja:
— Vel pirms dažām stundām es sazinājos
ar lo valstu vadītājiem, kuriem bija iespēja noskatīties šo raidījumu. Un visi kā viens tic jūsu stāstam. Neslēpšu, ka biju ļoti priecīgs par tādu iznākumu, un tādēļ piedāvāju jums šādu iespēju: rīt Latvijas delegācija dodas uz kārtējo ANO Ģenerālās Asamblejas sesiju, kur tiks izskatīts arī šis jautājums. Tur ir arī paredzēts spriest tiesu Planētas Valdniekiem, kā arī izlemt citus jautājumus, it īpaši, kas saistīti ar reguliešiem. Zemei ir jānodibina kontakti ar šo civilizāciju — domāju, ka drīkstu viņus tā saukt —, jo no šīs savienības iegūsim mēs visi, vai ne?
— Neapšaubāmi, — Andris paspieda prezidenta sniegto roku. — Mēs dosimies jums līdzi uz Ņujorku.
— Lieliski! — iesaucās prezidents. — Izlidošana no pirmās lidostas astoņos no rīta.
— Es domāju, ka mēs lidosim ar kuteri. Tā būs ātrāk un ērtāk gan jums, gan mums.
— Lai noliek tā. Satiksimies Ņujorkā!
Andris reizē ar draugiem atsveicinājās un
izgāja no telpas. Ārā jau bija pilnīgi tumšs, pie debesīm spīdēja zvaigznes. Tagad Andris vairāk par visu vēlējās atpūtu un mīkstu gultu.
Kuteris lēnām pacēlās gaisā, lai pēc desmit minūtēm nolaistos Andra mājas priekšā.
44
ANO Ģenerālās Asamblejas sēžu zāle bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Pēc dažām minūtēm bija jāsākas vēsturiskajai! sesijai, bet pašlaik zālē fotografēja un filmēja pēde-
jie žurnālisti, kuri šādu vai tādu iemeslu deļ bija aizkavējušies, taču pamazām arī viņi sāka izklīst.
Andris ar saviem draugiem sēdēja pie atsevišķa galda līdzās prezidija galdam. Andrim jau bija paziņots, ka viņam ir uzticēts nolasīt apsūdzību Planētas Valdniekiem, un tagad viņš vēlreiz pārlasīja tekstu. Penti sēdēja viņam līdzās un arī lasīja, bet Ričs ar Hisako kaut ko mīļi sačukstējās.
Viens no priekšā sēdošajiem cilvēkiem, ANO ģenerālsekretārs, bija piecēlies kājās un sauca mikrofonā: