— Sesija sākas pēc piecām minūtēm. Lūdzu žurnālistus un pārējās personas, kas nav delegāti, atstāt zāli.
— Vai mums arī jaizpilda šis rīkojums? Mēs taču oficiāli neesam nevienas valsts delegāti, nesen vēl «persona non grata», —Penti iesmejas.
— Nu tu gan pārspīlē, — Hisako nepacietīgi sakustējās. — «Persona non grata» mēs bijām tikai Planētas Valdniekiem.
— Labi, izbeigsim šos strīdus, — iejaucās Andris. — Lai gan saka, ka strīdos dzimst patiesība, šoreiz man liekas, ka tas nav būtiski. Turklāt sākas sesija, — viņš norādīja uz prezidija galdu, kur jau bija manāma liela rosība. Drīz vien ģenerālsekretārs piecēlās vēlreiz un svinīgā balsī paziņoja:
— Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas ārkārtējo sesiju paziņoju par atklātu.
Atskanēja ANO himna, mastā lēni uzvijās karogs. Kad himna izskanēja, zālē iestājās
klusums. Cilvēki apsēdās. Andris uzmeta īsu skatienu Ranronam, kas bija pilnvarots šajā sesijā pārstāvēt Regula civilizāciju. Ranrons sēdēja pirmajā rindā starp citiem goda viesiem un pagaidām izskatījās pilnīgi vienaldzīgs pret visu notiekošo.
Pirmais tribīnē kāpa Eiropas konfederācijas prezidents — jā, bija nodibināts arī tāds amats — un sāka uzskaitīt, ko Planētas Valdnieku darbības rezultātā ir zaudējusi Eiropa kopumā. Skaitļi un fakti bija tiešām iespaidīgi, un ik pa brīdim zālē atskanēja izbrīna starpsaucieni. Pēc tam rindas kārtībā runāja pa vienam pārstāvim no Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Austrālijas, Āzijas un Āfrikas, kuri arī galveno uzmanību veltīja katastrofas seku uzskaitei un izpētei. Tikai viens no viņiem — Austrālijas prezidents — pieminēja četrus cilvēkus un to, ko viņi paveikuši cilvēces labā sadarbībā ar Regula civilizāciju, taču tā bija tikai prelūdija.
Pēc pusdienas pārtraukuma vārds tika dots atsevišķu valstu pārstāvjiem. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tieši viņu runas bija daudz globālākas, turklāt aptuveni puse no runātājiem īpaši uzsvēra nepieciešamību nodibināt labus kontaktus ar reguliešiem.
Valstu pārstāvji runāja līdz vēlam vakaram un, kā izrādījās vēlāk, turpināja debates arī nākošajā dienā. Lielākajā daļā no runām nebija nekā būtiski jauna, taču dažas spilgti izcēlās uz vispārēja pelēkā fona. Vairākas valstis, to skaitā Kanāda, Japāna. Austrālija, Vācija, Latvija kopā ar Lietuvu, kā arī Ķīnas Republika izvirzīja pilnīgi konkrētus, labi izstrādātus priekšlikumus katastrofas seku likvidēšanai, pasaules atveseļošanai un attīrīšanai, kā arī izvirzīja apjomīgas programmas sadarbībai ar Regula civilizāciju. Šajā sakarā Ģenerālā Asambleja piešķīra šīm valstīm tiesības patstāvīgi rīkot sadarbības sarunas ar reguliešiem, kā arī deva mandātu iesaistīties katastrofas seku likvidēšanā tajos reģionos, kur nepieciešama palīdzība no ārpuses.
Tikai trešās dienas rītā asamblejas dalībnieki varēja pievērsties Planētas Valdnieku lietas izskatīšanai. Andris uzreiz pamanīja pārmaiņas zāles iekārtojumā — bija parādījies jauns galds, aiz kura apsūdzības lasīšanas laikā acīmredzot būs jāsēž Planētas Valdniekiem. Taču nekādu citu pārkārtojumu vairāk nebija. Andris paskatījās pulkstenī. <Tas rādīja astoto rīta stundu. Bija visai agrs, taču viņš jau bija pieradis pie šīm rīta sēdēm.
Pēkšņi Andra uzmanību piesaistīja balss no zāles, kas sauca:
— Brīvību Planētas Valdniekiem!
Zāle gandrīz acumirklī sacēlās vētra, cilvēki cēlas kājās un skaļi kliedza uz nepazīstamo, līdz viņu aizveda drošības dienesta darbinieki. Un gandrīz uzreiz pēc šī nelielā starpgadījuma kājās pieceļas pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētājs. Sekojot viņam, visi cilvēki arī piecēlās no savām sēdvietām.
— Ievest apsūdzētos! — priekšsēdētāja balss bija pat skarba, viņš kā skaldīt noskaldīja šos vārdus.
Jau sen uz Zemes nebija notikusi tāda mēroga tiesa, katrā ziņā 21. gadsimtā tā bija pirmā.
Visi apsēdās, bet sēdes vadītājs paziņoja:
— Vārds apsūdzības nolasīšanai Andrim Krūmiņam.
Beidzot bija pienācis Andra laiks. Viņš piecēlās un, aplausu sveikts, nesteidzīgi devās uz galveno tribīni. Uzkāpis tajā, viņš no sākuma padzērās, tad iesāka:
— Planētas Valdnieki! — viņš teica, lūkodamies uz septiņiem malā sēdošajiem noziedzniekiem. — Jūsu izdarītais noziegums ir un turpmāk būs kā asa sāpe cilvēces miesā. Es nezinu, varbūt jūs nenojaušat, ko esat izdarījuši, bet es pateikšu tikai to, ka jūsu vainas dēļ pēc provizoriskiem aprēķiniem ir zaudējuši dzīvības vairāk nekā 50 miljoni cilvēku! Un starp viņiem ir visās Zemēs cienīti un mīlēti cilvēki, gan politiķi, gan zinātnieki, gan mākslinieki. Nav saprotams, kā jūs varējāt pastrādāt tik šausmīgu noziegumu, un kāda mērķa labad? Varaskāre? Bet tā, atvainojiet, jau ir nostaļģiska patoloģija, viena no pagājušo gadsimtu paliekām. Tai nav vietas mūsu pasaulē!
Es neminēju materiālos zaudējumus, kaut gan daudzu valstu ekonomika jūsu noziedzīgās darbības rezultātā ir tuvu sabrukumam. Vienkārši nav iespējams aprēķināt astronomiskās summas, kas jums būtu jāmaksā, lai visu atjaunotu. Turklāt tas prasīs daudzus gadus saspringta darba.
Jā, jūs izplānojāt visu lieliski, vienīgi nespējāt paredzēt, ka četri cilvēki nepakļausies jūsu vīrusa iedarbībai un uzsāks cīņu. Bet mēs nebūtu sasnieguši nekādus rezultātus, ja palīgā nenāktu mūsu draugi regulieši. Un kopā mēs izjaucām jūsu plānus. Pēc īsas pauzes Andris turpināja:
— Cienījamie tiesneši! Es pieprasu šiem noziedzniekiem visbargāko sodu, jo esmu pilnībā izbaudījis to nāves un posta dienu šausmas, kas valdīja uz Zemes letarģijas periodā. Cilvēki — ja vien viņus tikai tā var saukt, — kuri ir rīkojušies šādi, nedrīkst savu turpmāko dzīvi pavadīt uz Zemes, jo nav garantijas, ka kaut kur pasaulē vēl neslēpjas viņu līdzgaitnieki un kādu dienu nesadomā vēl kaut ko drausmīgāku, piemēram, ar atrastu pagātnes atombumbu noslaucīt no Zemes virsmas kādu pilsētu, varbūt pat Ņujorku. Nešaubos, ja agrak būtu pievērsta pietiekoša uzmanība drošības problēmām, šis katastrofas varētu arī nebūt. Jāatmet vieglprātība un naivums! Zemes civilizācijas dziļākajos un tumšākajos slāņos, ļoti iespējams, gatavojas jauns izvirdums. Un nākošo triecienu cilvēce var neizturēt. Kas gan sargās mūs, ja ne mēs paši?!
Vēlreiz kategoriski pieprasu kā minimālo sodu Planētas Valdniekiem noteikt mūžīgu trimdu ārpus Zemes bez atļaujas nolaisties uz planētām vai arī mūža katorgu Marsa vai Merkūrija jaunajās raktuvēs. Pateicos par uzmanību un lūdzu neaizmirst to, ko es teicu. Savādāk … — Andris ieturēja zīmīgu pauzi, — … Zemes civilizācija nonāks uz iznīcības sliekšņa!
Andris nokāpa no tribīnes. Zālē skanēja aplausi. Vairāki no sajūsmas pacēla gaisā rokas, tādējādi izrādot vislielāko iespējamo godu. Andris pat nedaudz samulsa no tik vētrainas piekrišanas.
Tiesnešu lomā bija visa ANO Drošības padome, un tagad tā apspriedās, kādu sodu piešķirt Planētas Valdniekiem. Apspriede nebija ilga, un jau pēc pāris minūtēm Drošības padomes priekšsēdētājs piecēlās kājās, lai nolasītu spriedumu.
— Ņemot vērā pašreizējo situāciju un arī Krūmiņa kunga argumentus, Zemes starptautiskā tiesa piespriež grupējuma Planētas Valdnieki septiņiem vadoņiem mūža katorgu Merkūrija raktuvēs. Spriedums jāizpilda iespējami drīzāk. Tiesas lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.
Taču asambleja ar to nebeidzās. Pilnīgi negaidīti Kanādas pārstāvis ierosināja Andri un viņa draugus bagātīgi apbalvot par cilvēces labā veikto darbu. Acīmredzot bija vajadzīgs tikai impulss — tagad pārstāvji it kā pamodās, un priekšlikumi sāka birt kā krusa. Sesija draudēja ievilkties un, lai glābtu stāvokli, ģenerālsekretārs pārtrauca debates — bezprecedenta gadījums ANO vēsturē — un ierosināja balsot par jau iesniegtajiem projektiem.