Gandrīz pilnīgi vienprātīgi tika pieņemts lēmums par Nemirstības fonda izveidošanu, un ar draugu atbalstu Andri ievēlēja par šī fonda vadītāju. Nemirstības fondā turpmāk nolēma ierakstīt to cilvēku vārdus, kuri būs veikuši lielu darbu cilvēces labā un viņu atstātais mantojums nebūs aizmirstams. Bez viņiem četriem Andris gribēja ierakstīt tur arī Ranronu, taču regulietis smaidot atteicās.
Tāpat tika pieņemts ierosinājums ANO uzraudzībā nodibināt īpašu sadarbības padomi kontaktiem ar reguliešiem un pārējām eksistējošām civilizācijām. Gandrīz pilnīgā vienprātībā vadīt šo padomi uzticēja visiem četriem jaunizceptajiem varoņiem. Viņiem bija jākļūst it kā par saikni starp Zemi un citām civilizācijām.
Zemieši izteica vairākus priekšlikumus reguliešiem savstarpējās sadarbības sakarā, taču Ranrons un viņa padotie nebija pilnvaroti izlemt tādus jautājumus, un līguma projekts tika atlikts uz vienu gadu, līdz nākošajai Ģenerālās Asamblejas sēdei, turklāt arī reguliešiem vajadzēja sagatavoties.
Skanēja himna, karogu lēnām nolaida. Andris stāvēja un pārdomāja, brīžiem uzmezdams slepus skatienu draugiem. Viņam bija grūti aptvert to, kas noticis. Viss bija pārmainījies kā uz burvju mājienu, un no tā Andrim sagriezās galva. Viņa priekšā pavērās milzīgas, gandrīz neierobežotas perspektīvas, tāpat kā viņa draugiem un galvenais — Penti. Bet, lai gan nākotnē bija paredzams smags darbs, Andris izjuta dīvainu atvieglojumu. Un tagad viņš gribēja tikai vienu — labi atpūsties.
45
— Pēc gada mēs atgriezīsimies, — teica Ranrons, kad viņi pēc sesijas bija atlidojuši pie Riča uz Monreālu, lai atvadītos. Andris, tāpat kā pārējie, bija kļuvis reguliešiem gandrīz par savējo. Viņi neizjuta to barjeru, kas atdala tautas, kur nu vēl civilizācijas!
— Un tad arī mēs aizvedīsim jūs uz savu planētu un parādīsim to. Domāju, ka varēsim dot jums derīgus padomus un šo to atklāt.
— Tātad jūs jau aizlidojat? — saviļņoti teica Hisako. — Cik žēl, ka mēs nevaram sazināties ar jums pa videofonu!
Ranrons mīklaini pasmaidīja.
— Netālā nākotnē tas varbūt jau būs iespējams. Bet par to runāsim nākošreiz. — Ranrons viegli pamāja ar roku. — Uz tikšanos!
Cilvēki klusējot pacēla rokas atvadu sveicienam, un pēc mirkļa Ranrons nozuda.
— Ko mēs tagad iesāksim? — pēc krietna brīža vaicāja Penli. — Kad stāsimies savās jaunajās darbavietās?
— Ne ātrāk kā pēc nedēļas. Mēs taču neesam roboti, Penti. Tagad mēs atpūtīsimies.
— Ziniet, draugi, mums uz Zemes jau sāk kļūt par šauru, — ierunājās Ričs. Redzēdams, ka draugi smīn, viņš steigšus piebilda:
— Mēs taču esam nodibinājuši kosmiskās stacijas uz Marsa, Mēness, Venēras un Merkūrija, esam bijuši pie Jupitera, Saturna, Urāna, Neptūna un Plutona. Manuprāt, laiks beidzot atstāt Saules sistēmu un doties tālākos apdzīvojamu planētu meklējumos.
— Labi, varētu tev piekrist, — Andris atsaucās, — taču vai nebūs par agru?
— Nekad nav par agru! — atsaucās Ričs.
— Es jau nesaku, ka jālido tagad, es runāju par nākotnes iecerēm.
— Tā arī būtu teicis. Turklāt vēl taču nav izgudrota vai atklāta degviela, ar kuras palīdzību varētu sasniegt ievērības cienīgu ātrumu, tāpat nav zināmi nekādi lauki, kas varētu veikt līdzīgas funkcijas.
— Bet man, Andri, vairāk interesē, kas tagad notiks ar Zemi, kā tā pārdzīvos radītos satricinājumus. — Penti piecēlās no krēsla, kur bija sēdējusi, un piegāja pie loga. Saule jau skāra tālumā redzamo koku galotnes. — Katastrofas atstātās pēdas tomēr ir drausmīgas!
— Jā, bet Zeme ne tikai to ir pārdzīvojusi. Cik karu kopš laika gala ir plosījušies uz tās virsmas! Kādas epidēmijas un citādas krīzes! Es biju, esmu un palikšu optimists. Un tāpat es domāju arī attiecībā par Riča izteikto ideju — civilizācijas izplatību Galaktikā. Pašlaik mēs to nespējam tīri tehniski, un diezin vai kāda ekspedīcija atstās Zemi, pirms nebūs likvidētas krīzes sekas. Taču tas nenozīmē, ka mums jāsamierinās ar statista lomu kosmosā. Mūsu laiks pienāks, un pavisam drīz!
— Bet tagad būtībā ir sācies jauns laikmets, vai ne? — ieminējās Hisako. — Jo katra jauna laikmeta sākumu parasti iezvana krass pavērsiens planētas dzīvē, ne vienmēr labvēlīgs.
— Par to pilnīgi droši mēs varēsim spriest pēc vairākiem gadiem. Varbūt tad Zeme jau būs pilnīgi apvienojusies vienā ci
vilizācijā, kaut gan es domāju, ka tas nenotiks tik drīz — pārāk lielas pretrunas vēl joprojām plosa mūsu neskaitāmās valstiņas, īpaši Āzijā un Āfrikā, — piesardzīgi noteica Ričs.
«Vai patiešām?» domāja Andris, skatīdamies laukā pa logu. «Vai patiešām valsts ir pagaidām vienīgais reālais pārvaldes aparāts? Varbūt arī Ričam taisnība . . .»
— Tagad mēs ar Andri lidosim mājās, — viņš izdzirdēja Penti balsi. — Es zinu, ka pašlaik mums uz neilgu laiku ir jāsadalās «uz pusēm». Mēs paņemsim kuteri un atlidosim tieši pēc nedelas, lai kopā uzsāktu jauno darbu. Kā tu domā, Andri? — viņa jautāja, pamanījusi, ka Andris pienācis klāt.
— Tā būs vislabāk, — Andris atsaucās draudzenei. — Mēs šķirsimies uz vienu nedēļu, lai pēc tam pavadītu kopā daudzus gadus, vai ne?
— Man liekas, ka šī viena nedēļa ilgs desmit gadus. Mēs tik ļoti esam saraduši cits ar citu šajās dienās … — Hisako uz atvadām noskūpstīja Andri. — Bet kā tu domā, kas esam mēs?
— Mēs? — Andris nedaudz izbrīnījās. Mēs esam Izredzētie. Un mūs ir izredzējis kaut kas augstāks par mums un visām civilizācijām, kuras pazīstam. Tas, pareizāk, Viņš, ir Dievs, kuru līdz šim mēs neesam apzinājušies, bet Viņš nekad nav aizmirsis par mums. Es domāju, ka Viņš mūs pasargāja no vīrusa, deva spēku uzveikt Planētas Valdniekus un izglābt Zemi. Un es pateicos Viņam. — Andris salika rokas virs galvas un lēnām noliecās, ar sakļautajām plaukstām pieskaroties zemei. — Mes, tavi Izredzetie, pateicamies Tev, mūsu Radītājam, par izrādīto uzticību un centīsimies to nezaudēt.
To runādams, Andris pēkšņi izjuta kaut kādu dīvainu impulsu no iekšienes, un nākamajā mirklī tas pārvērtās varenā enerģijas plūsmā. Tai nebija nedz sākuma, nedz beigu, tā bija kaut kas absolūts, un tieši tādēļ Andris īsti neizprata to līdz galam. Toties viņš saprata, ka šī enerģija nāk no līdz šim neapzinātām dzīlēm, kas nav bijušas pieejamas nevienam mirstīgajam. Varenajai plūsmai piemita gan dzīvinošs, gan nāvējošs spēks, un Andris sev par nožēlu aptvēra, ka pagaidām gan viņam, gan viņa draugiem vēl nav pa spēkam izzināt Visuma bezgalīgos noslēpumus. Taču neeksistē tāds darbs, ko nevarētu veikt, vienkārši visam bija nepieciešams laiks, lai apjēgtu un pamazām sāktu izprast.
Pēkšņi vienmuļajā plūsmā Andris izšķīra kaut kādus apveidus un izmisīgi mēģināja tos aptvert, taču paspēja izzināt tikai to, ka šis enerģijas kanāls ir vārti uz jaunu pasauli, daudz sarežģītāku par līdzšinējo. Un tikpat pēkšņi, kā bija sācies, viss aprāvās. Viss nostājās it kā savās vietās, taču viņi jau bija paspējuši daudz ko saprast. Un, lai arī bija sperts tikai viens mazs solītis, tas bija sākums kaut kam lielam, varenam…