Andris nekad nebija bijis Helsinkos, un lāpēc, kamēr viņš beidzot atrada īsto torni un aizlidoja uz turieni, pagāja diezgan ilgs laiks.
Tikko helikopters piezemējās, telecentra durvis atvērās un pa tām iznāca sieviete. Jau pa gabalu Andris pazina Penti. Viņa gandrīz vai skriešus devās šurp. Andris arī izkāpa no helikoptera un pagājās viņai pretī.
— Beidzot! — Penti aizelsusies iesaucās.
Es jau pusstundu sēžu pirmajā stāvā.
Tik grūti ir būt vienai, it sevišķi, ja zini, ka vēl viens cilvēks visā šajā haosā ir dzīvs un turklāt lido pie tevis.
— Es nedaudz aizkavējos Latvijā, kamēr uzlādēju kondensatorus un aplaupīju ieroču seifu, jo tagadējos laikos viss var gadīties.
— Iesim uz telecentru, Andri. Tur arī nolemsim, ko darīt tālāk.
— Bet es tomēr nesaprotu, kā jūs šeit, Helsinkos, uztvērāt manu raidījumu. Es taču neraidīju no Rīgas caur satelītiem, bet no parastas pilsētas TV studijas.
— No sākuma arī es nesapratu, kas tā par studiju, bet, mums abiem par lielu laimi, tā caur releju tīklu bija tieši savienota ar Helsinkiem, kā arī ar Tallinu, — Penti pasmaidīja. — Un jusu pārraidi skatījās arī Somijas un Igaunijas galvaspilsētās, ja tikai bija kam skatīties, — viņa ar rūgtumu piebilda.
Andris paskatījās uz Penti. Viņa acīmredzot nemaz nebija gulējusi, visu laiku ziedodama mēģinājumiem kaut ko atrast TV sakaru kanālos. Penti bija vidēja auguma gaišmate, kā jau vairums ziemeļnieču. Sievietes sejā bija lasāmas sāpju un ciešanu pēdas, ko gan viņa centās slēpt. Penti bija glīta, pareizi veidota seja ar taisnu, nelielu degunu, zili zaļām acīm un mazu muti. arī pārējais viņas ķermenis bija nevainojami proporcionāls.
Penti iegāja telecentra ēkā, un Andris viņai sekoja. Ar liftu viņi uzbrauca divpadsmitajā stāvā un devās uz to pašu studiju, kur Penti bija pavadījusi šo nakti.
Kad viņi bija apsēdušies krēslos, Andris beidzot pārtrauca ieilgušo klusumu.
— Sakiet, Penti, vai sen jūs jau esat šai studijā? Jūs izskatāties ļoti nogurusi. Varbūt jums labāk vajadzētu atpūsties?
— Nē, nē, — Penti atteica. — Bet studijā es esmu jau no pagājušās pusnakts. Andri, jūs zināt, kā tas viss sākās?
— Nē. Es vienpadsmitos aizgāju gulēt, tāpēc nekā nezinu.
— Bet pie mums ap divpadsmitiem pēkšņi aprāvās televīzijas raidījumi. Tajā brīdi arī es skatījos televizoru, tāpēc ne pa jokam satraucos. Es pārslēdzu televizoru uz citu kanālu, taču visas Eiropas stacijas bija apklusušas. Man izdevās uztvert vienīgi kādu studiju no Ņujorkas, taču pēc pāris minūtēm arī ta apklusa. No sākuma biju ļoti izbijusies, jo kaut kas tāds manā mūžā gadījās pirmoreiz. Es pagaidīju pusstundu, tad devos uz telecentra ēku. Cilvēki, kas tur atradās, bija gājuši bojā. Viņu nebija daudz — tikai nakts brigāde. Es atradu šo telpu, kurā nebija līķu, un televizoru pieslēdzu vispasaules līnijām. Tā es zondēju visus iespējamos un neiespējamos kanālus jau no diviem naktī, kad beidzot puspiecos uztvēru jūsu pārraidi. No tās gan es nesapratu ne vārda, bet man kļuva skaidrs, ka visi tomēr nav gājuši bojā, un mēģināju tevi sazvanīt pa videofonu. Par laimi, dežūrtelpā es atradu grāmatu ar tuvākā reģiona TV staciju videofona kodiem, un tikai tādā veidā man izdevās tevi sazvanīt.
— Es būtu runājis angliski, ja zinātu, ka manu pārraidi var uztvert arī šeit. Savā vēstījumā aicināju visus, kuri skatītos to, līdz deviņiem ierasties telecentrā, bet neviens tā arī neatsaucās.
— Bet, Andri, — Penti ielūkojās viņam acīs, — ja reiz nezināmu iemeslu dēļ mēs esam palikuši dzīvi, vai tas nenozīmē, ka dzīvi var būt palikuši arī citi? Neticu, ka mēs esam izņēmums. Varbūt pārējie vienkārši nespēj sazināties ar mums?
— Jā, Penti, tev taisnība. Tāpēc mums ar lielu pacietību jāmēģina uztvert kādu televīzijas vai radio signālu.
— Andri, pastāsti man par sevi. Es gribu uzzināt kaut ko vairāk.
Andris ātri izstāstīja Penti savu biogrāfiju. Kad viņš bija beidzis, Penti sacīja:
— Jā, Andri, tev nav gājis viegli. Mūsu likteņos es redzu daudz kopīga, jo arī es esmu, pareizāk, biju palikusi viena šajā pasaulē. Tikai mani vecāki aizgāja bojā tad, kad es vēl biju pavisam maza, vēl divdesmitajā gadsimtā. Mani izaudzināja krustmāte, kura pirms diviem gadiem diemžēl nomira. Precējusies es neesmu un dzīvoju savu dzīvi viena pati. Pirms diviem gadiem beidzu studijas, iestājos darbā. Dzīve ritēja visai vienmuļi līdz vakardienas katastrofai. Tagad jūtu, ka esmu būtiski mainījusies, arī pasaule, protams, ir kļuvusi cita. Un tomēr es nedomāju, ka viss jau ir zaudēts. To rādīs dzīve un laiks.
Penti apklusa. Pēc klusuma brīža Andris piecēlās un teica:
— Tagad jāsāk strādāt. Mēģināsim uztvert kādu signālu, jo cerība mirst pēdējā. Mums nepieciešams uzstāties vispasaules TV kanālos, lai mūs redz un dzird visi, kuri… Katrā ziņā rīkosimies atbilstoši apstākļiem.
9
Kamēr Penti sēdēja pie televizora un ar milzu pacietību jau kuro reizi pārbaudīja visus kanālus, Andris sagatavoja studijas aparatūru darbam. Pēc desmit minūtēm viņiem vajadzēja uzstāties vispasaules ēterā. Šādu iespēju nodrošināja divdesmit pirmā gadsimta sakaru pavadoņi un telekomunikācijas tīkli.
Pēc dažām minūtēm visa telecentra aparatūra bija pilnīgā kārtībā. Pagaidām Andris raidīja ēterā nomierinošu mūziku un skaistus skatus, nejauši atradis šo programmu kādā videokasetē. Tikmēr Penti vēl reizi pārbaudīja visus kanālus. Un pēkšņi televizora ekrāns iegaismojās, no tā atskanēja balss.
— Andri! — Penti iesaucās, pielēkdama kājās. — Uztverts!!
Andris momentā atdrāzās no blakustelpas un ar skatienu ieurbās televizorā. Atskanēja vārdi angļu valodā:
— … es gaidīšu jūsu videofona izsaukumu. Ceru, ka neesmu palicis pēdējais uz šīs planētas. Uz redzēšanos!
Ekrānā redzamais vīrietis, kas bija gadus trīsdesmit vecs, piecēlās no krēsla, piegāja
pie kādas ierīces studijas malā, un attēls nodzisa.
Esmu palaidusi garām, Andri, — Penti ar rūgtumu teica. — Izsauc viņu pa videofonu… Ja mēs zinātu kodu… Vai vismaz vietu, no kurienes viņš raida… Bet varbūt viņš atkārtos savu pārraidi? — Penti negribēja zaudēt cerības.
— Nepārdzīvo tik ļoti, — Andris mierināja viņu, — tu neesi vainīga. Šeit svarīga veiksme. — Viņš apņēma roku Penti ap pleciem. — Neuztraucies, viss būs labi. Atstāj tikai ieslēgtu televizoru šajā pašā kanālā, un viss būs kārtībā.
— Es sapratu, ka viņš ir no Kanādas. Akcents man stipri atgādina Ziemeļameriku, konkrēti, Kanādu. Un nebrīnīšos, ja viņš būs no Kvebekas provinces. Valodā diezgan stipri bija jūtama franču ietekme.
— Penti, tu esi nepārspējama novērotāja! Es nemūžam tik sīki nevarētu uztvert šīs nianses.
— Es mācu angļu valodu, tāpēc man ir jāzina visi dialekti un izloksnes. — Penti mainīja tematu, — tagad ēterā jāiziet mums. Vai raidītājs jau darbojas?
— Jā. Un mēs varam sākt kaut tūlīt.
Andris un Penti ieņēma savas vietas pie
studijas galda. Andris ieslēdza apgaismojumu, pēc tam sāka strādāt kameras. Andris nolēma runāt angliski.
— Esiet sveicināti visi, kas mūs redz un dzird, — Andris iesāka. — Jūs jau zināt, ka pasaulē ir notikusi liela katastrofa. Nezināmu iemeslu dēļ cilvēki ir gājuši bojā.
Taču ne visi, un mēs, Penti Mikelainena un Andris Krūmiņš, raidām piecpadsmitajā kanālā visai pasaulei no Somijas televīzijas centra.