— Kā jau jūs nojaušat, es esmu somiete, bet Andris atlidoja šurp no Latvijas, — Penti pārņēma stafeti. — Visus, kuri ir palikuši dzīvi, mēs lūdzam izsaukt mūs pa videofonu. Mūsu kods ir FINLAND 0493726. Ar nepacietību gaidīsim jūsu izsaukumus.
— Ja kāds dzīvo tuvu un var ierasties telecentrā personiski, ļoti lūdzam to izdarīt. Mēs atkārtoti iziesim ēterā pēc divām stundām. Uz redzēšanos!
Kameras izslēdzās, nodzisa studijas spuldzes. Andris ar nopūtu piecēlās no krēsla.
— Pārraide gāja uz visu pasauli, vai ne? — jautāja Penti. — Tādā gadījumā mums jāgaida izsaukumi. Un varbūt jau tuvākajā laikā. Vienīgais — varbūt mums vajadzēja runāt arī franciski, vāciski vai spāniski? Nav izslēgts, ka daži var nezināt angļu valodu.
— Nē, Penti. Eiropā un Amerikā katrs cilvēks prot angļu valodu. Bet tie, kuri to neprot, tāpat nepratīs arī franču, vācu vai spāņu, viņi runās tikai savā mātes valodā, kā, piemēram, afrikāņi.
— Laikam jau tev taisnība. Tagad taču ir divdesmit pirmais gadsimts!
— Bet varbūt — pirmais! — Andris iesmējās. — Man liekas, ko kopš vakardienas ir sācies jauns posms cilvēces vēsturē. Un, kaut arī tā sākumu iezvanījusi drausmīga katastrofa, es ticu, ka uz vccās pasaules drupām mēs spēsim uzcelt jaunu pasauli, atgūt zaudēto un sasniegt jaunas virsotnes.
Kamēr Andris runāja, Penti ar sajūsmas pilnām acīm klausījās viņa runā. Viņa saprata, ka Andrim ir taisnība. Lai cik maz būtu izglābušies, šie cilvēki atjaunos un uzcels no jauna zudušo un arī vēl neapgūto pasauli.
Viņi ir izredzētie — tikai kas viņus izredzējis? Liktenis? Dievs? Ārpuszemes civilizācijas, atnācēji? Un vai viņiem nebija jāpilda (un ne tikai viņiem diviem) Ādama un Ievas loma?
10
Penti no pārdomām iztraucēja videofona izsaukuma signāls! Viņa reizē ar Andri metās pie aparāta. Tā ekrāns iegaismojās, un tajā parādījās jau pazīstamais vīrietis, kura raidījuma beigu daļu viņi bija redzējuši. Vīrietim bija gadu trīsdesmit, liels augums, masīva ķermeņa uzbūve. Gaiši zaļās acis dzirkstīt dzirkstīja aiz briļļu stikliem. Par spīti visam, šis cilvēks izskatījās diezgan jautrs.
— Beidzot! — viņš iesaucās, redzēdams, ka sakari nodibināti. — Sveicināti, draugi! Es ceru, ka varu jūs tā uzrunāt.
— Labrīt Kanādā! — Andris atsaucās.
— Es nekļūdos?
— Jā, pareizi. Jūs varbūt redzējāt manu raidījumu?
— Tikai pašas beigas diemžēl. Bei kādā kanālā jūs raidījāt?
— Vispasaules kanālā no Monreālas. Es arī devu savu kodu, bet neviens vēl nav mani izsaucis. Un tomēr es negribu ticēt, ka uz pasaules esam palikuši tikai mēs trīs. Jūsu raidījumu es redzēju pilnībā, zinu, kā jūs sauc, bet es esmu Ričs Hakslijs, dzīvoju Monreālā. Katastrofas brīdī lidoju ar helikopteru. Skatos — pēkšņi visi helikopteri, kas lidoja man blakus, sāk krist zemē gluži ka blaktis no griestiem. Nolaidos zemāk, redzu — cilvēki uz ielām guļ bez dzīvības pazīmēm, tikai daži streipuļo un mokās, mēģinādami ievilkt elpu. Pārbijos ne pa jokam, bet pirmajā brīdi pilnīgi aizmirsu par sevi un tikai vēlāk sev jautāju: «Rič, kāpēc tu paliki dzīvs?» Cilvēku agonija ilga ne vairāk par desmit sekundēm.
— Desmit sekundes … — Andris novilka.
Tas liek domāt, ka vainīgi varētu būt
mikrobi. Nervu gāzei tik ilgu laiku nevajadzētu.
— Gluži manas domas, — Ričs piekrita.
— Un arī manas, — sarunā iesaistījās Penti.
— Lieliski! Mums ir absolūta vienprātība, — Ričs iesmējās. — Bet tagad vajadzētu vienoties par turpmāko rīcību. Man ir galīgi apnicis šeit vienam sēdēt, — Ričs atklāti teica.
— Paklau, Rič, bet ja nu atsaucas vēl kāds no Ziemeļamerikas? Es tomēr ieteiktu tev dažas stundas pagaidīt. Un, ja tevi tik ļoti nomāc gairlaicība, mēs varam sarunāties ar videofona palīdzību. Bet mums ir cits jautājums — kādā veidā tu atkļūsi šurp? Monreāla nav Latvija, no kuras varētu atbraukt pat ar elektromobili.
— Šajā ziņā man nav problēmu. Es atlidošu ar lidmašīnu, ja vien lidlauks būs kārtībā un tajā būs lidojumam sagatavotas lidmašīnas. Tāpat ir svarīgi, lai arī jūsu lidlauks būtu kārtībā. Ja tas būs nosprostots, es nevarēšu nolaisties.
— Rič, rīkosimies šādi. Penti būs jāpaliek par koordinatori, bet es tikmēr ar helikopteru aizlidošu līdz lidlaukam un apskatīšu to. Jaunumus paziņošu pēc atgriešanās.
— Labi, draugi, — Ričs pamāja ar galvu.
— Uz drīzu redzēšanos!
Ekrāns nodzisa, Andris atzvēlās krēslā un paskatījās uz Penti. Viņa par kaut ko saspringti domāja. Sajutusi skatienu, viņa pacēla galvu un jautājoši paskatījās uz Andri.
— Man jāaizlido, bet es drīz atgriezīšos, — viņš atbildēja uz Penti mēmo jautājumu. — Varbūt man iegriezties kādā veikalā un paņemt pārtiku?
— Pareizi, paēst nebūtu par ļaunu. Bet pacenties lieki neaizkavēties, jo man vienai būs garlaicīgi, — viņa iesmējās.
— Pacentīšos. — Andris viegli saņēma viņas roku un sakļāva to savās plaukstās, tad, pamājis ar galvu, ātri izgāja no studijas.
Helikopters stāvēja turpat, kur viņš to bija novietojis. Andris ātri ielēca kabīnē, un iedarbināja dzinēju. Atskanēja viegla dūkoņa, un pēc brīža lidaparāts klusi pacēlās gaisā. Andris tūlīt ieslēdza maksimālo ātrumu. Motors sāka dūkt visaugstākajos toņos, likās, ka zem kājām sīc milzīgs odu leģions.
Andris lidoja virs pilsētas centra. Pilsēta bija izmirusi, taču nekādu milzīgu katastrofu pēdas nebija manāmas, tikai dažās vietās vīdēja krāsmatas, vēl bija saskrējušās dažas mašīnas, bet tas arī bija viss. Andris pieķēra sevi pie domas, ka viņš vairs neizjūt šausmas, redzot šos skatus, un iesmējās. Jā, pie kā gan cilvēks nepierod …
11
Pēc desmit minūtēm helikopters jau riņķoja virs lidlauka. Skats, kas pavērās viņa acīm, nebija iepriecinošs. Pašā lidlauka vidū bija sadūrušās divas lidmašīnas, gabaliņu tālāk atradās citas lidmašīnas lūžņi. Acīmredzot nelaime to bija skārusi nosēšanās brīdī. Milzīgā lidmašīna ar purnu bija ietriekusies skrejceļa segumā, krītot tā bija izrāvusi arī dziļu bedri. Lai savestu kārtībā kaut vienu skrejceļu, bija nepieciešams ļoti daudz laika un enerģijas. Ričam nāksies lidot uz kādu citu lidlauku jeb arī Andrim ar Penti būs jāmaina apmešanās vieta. Tā domādams, Andris devās atpakaļ.
Helikopters nosēdās laukumā pie Helsinku tirdzniecības centra. Andris izlēca no aparāta un steidzīgi devās uz tuvāko celtni. arī šeit, tāpat kā viņa pilsētas tirdzniecības namā, gulēja miruši cilvēki. Taču tagad tas Andri vairs neuztrauca.
Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās helikopterā, nesdams līdzpaņemto pārtiku. Viņš sevišķi neskopojās ar izvēli, paņēma līdzi to labāko. Neviens viņu par to nevarēja sodīt, jo sodīt jau nebija kam. Naudai tagad nebija nekādas vērtības.
«Labi, ka saldētavām nav atslēgta elektrība,» Andris nodomāja, «jo citādi viss, izņemot dzērienus un konservus, būtu sācis bojāties.»
Novietojis savu bagāžu helikopterā, Andris ātri devās uz telecentra pusi. To viņš sasniedza pēc dažām minūtēm. Paņēmis pārtiku, Andris devās uz liftu.
Jau iztālēm Andris saklausīja divu sieviešu balsis, kas skanēja no studijas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — viņa prombūtnes laikā Penti bija nodibinājusi sakarus ar kādu citu sievieti. Andris strauji atvēra studijas durvis un iegāja plašajā telpā. Videofona ekrānā bija redzama sieviete, kura — Andris to zināja nešaubīgi — bija no Japānas.