Andris pamāja Penti un iegāja blakus telpā, kur viņš nolika pārtiku, un pēc mirkļa atgriezās studijā.
— Hisako, šis ir mans draugs un arī bēdubrālis Andris no Latvijas, — Penti uzņēmās iepazīstināšanu. — Un viņa Hisako, 21 gadu jauna studente no Japānas.
— Priecājos iepazīties, — Andris teica un viegli uzsmaidīja Hisako. Viņa atbildēja ar vēl platāku smaidu.
— Brīnišķīgi! — viņa atsaucās latviešu valodā. Andris no sākuma apstulba, bet Hisako turpinaja:
— Es divus gadus studēju Latvijā un iemācījos latviešu valodu, — viņa teica, pirms Andris bija paguvis bilst kādu vārdu.
— Tad nu gan pārsteigums, — arī Andris sāka runāt latviski, — tik liels, ka pat valodu zaudēju, — viņš iesmējās. — Es gan domāju, ka latviski man vairs nenāksies runāt, bet, izrādās, esmu maldījies. Hisako, varbūt jums ir kādas jaunas ziņas?
— Nē, diemžēl nav. Kad tas viss sākās, es sēdēju mājās un skatījos televizoru. Tā arī nosēdēju visu šo laiku, neuzdrošinādamās iziet no mājas. Šajā haosā nav grūti apmaldīties un pat sajukt prātā. Cerību stariņš atmirdzēja pēc jūsu raidījuma, ko man palaimējās uztvert. Es pusstundu pūlējos jūs sazvanīt, bet videofons rādīja aizņemtu. Es sapratu, ka ar jums kāds jau runā, un gaidīju savu kārtu. Nešaubos, ka vēl arī citi gaida savu kārtu, tāpēc tagad es atslēgšos. Pēc laiciņa jūs atkal izsaukšu …
— Pagaidiet, Hisako, — Andris pēkšņi pārgāja uz angļu valodu, lai arī Penti saprastu viņa teikto, — ļoti iespējams, ka mēs drīzumā atstāsim Somiju, tāpēc ka Helsinku lidlauks nav lietojams, un dosimies uz kādas citas valsts galvaspilsētu, visdrīzāk uz Rīgu. Jūs, iespējams, mūs šeit vairs neatradīsit. Mums tagad ir jūsu kods, un sliklākajā gadījumā mēs jūs izsauksim jau no nākošās mūsu apmešanās vietas. Taču drīzumā mēs plānojam nosūtīt vēl vienu vēstījumu tajā pašā kanālā. Tad arī centīsimies dot sīkākus izskaidrojumus un precīzāku situācijas analīzi. Ja jau reiz esam satikušies, tad otrreiz jau vairs nepazudīsim. Bet tagad uz redzēšanos!
— Ceru, ka drīz tiksimies, — piebilda Penti.
Hisako pamāja ar galvu, un ekrāns nodzisa. Andris un Penti atkal palika divatā.
— Man viss skaidrs, — noteica Penti.
— Būs jādodas prom no Somijas, jo mūsu drauga Riča lidmašīna šeit nevarēs nolaisties. Bet uz kurieni dosimies?
— Es domāju, ka uz Rīgu. To labi pazīstu, arī telecentrs tur nav sliktāks, tāpat kā viss parējais. Rīgā turklāt ir divas lidostas, un viena no tām katrā ziņā būs lietojama. Bet mums vēlreiz jāiziet ēterā, jābrīdina Ričs un Hisako.
Andris ieslēdza pulti un noraidīja 15. kanāla «galviņu». Pēc tam viņi abi apsēdās krēslos pretī kamerām. Iedegās spuldzes, un translācija sākās.
— Sveicināti visi, kuri meklē informācijas avotus. Jūs sveic Penti un Andris. Sākam otro raidījumu.
— īpašs sveiciens Ričam un Hisako, kuri jau paguvuši saistīties ar mums pa videofonu. Lūdzam to izdarīt arī pārējos, kuri skatās šo pārraidi, — sarunā iesaistījās Penti. — Mūsu kods tagad būs LATVIA, bet tuvāk mēs jūs informēsim tiešajā pārraidē no Latvijas, 22. kanālā SAT 7Bļ sistēmā. Vecais kods tagad vairs nedarbosies. Helsinkos lidmašīnas nevar nolaisties, tāpēc mēs ar helikopteru dosimies uz Rīgu.
Tātad uz redzēšanos pēc trim stundām!
Andris izslēdza raidītāju. Pārraide bija galā. Tagad varēja iestiprināties. Andris aizgāja pēc pārtikas, bet Penti apsēdās pie galda studijas stūrī un gaidīja viņu.
Andris sajuta, ka viņa sirdī pēkšņi uzliesmojusi mīlestība. Pagājušās nakts notikumi npgrieza visu ar kājām gaisā. Andris nekad agrak nebija mīlējis, viņam bija tikai acumirklīgas vai nedaudz ilgākas aizraušanās, nekas vairāk. Turpretī tagad Andris juta kvēlu mīlestību pret Penti, un šinī grūtajā brīdī tā varēja nozīmēt un dot ļoti daudz. Andrim likās, ka arī Penti pret viņu nav vienaldzīga, bet kaul kā īpaši viņa to neapliecināja. Pēc pagājušās nakts viņa jutās tik neaizsargāta, un viņš no rīta atlidoja ar helikopteru, lai pasargātu jauno sievieti no mokošās vientulības. Tālāk viss aizgāja jau pats no sevis.
Arī Penti domāja par to pašu. Viņai jau no paša sākuma iepatikās šis latviešu puisis, kurš, uzzinājis, ka viņa sēž viena pati Helsinkos, tūlīt atlidoja šurp. arī viņu likteņos bija tik daudz kopīga. Penti iepriekš bija mīlējusi tikai vienu vienīgu reizi, bet tas bija jau tik sen, pirms pieciem gadiem, un mīļotais cilvēks toreiz viņu pameta. Penti mīlēja, bet nesastapa pretmīlestību. Pēc tās reizes Penti nocietinājās, nevēlēdamās vēlreiz piedzīvot kaut ko līdzīgu. Taču šoreiz bija savādāk. Nakts bija viņu, līdzšinējo Penti, ar visām aizdomām un šaubām salauzusi, un viņa kļuva cita — jautra un dzīvespriecīga sieviete. Taču temperaments arī neļāva viņai uzreiz kļūt ļoti atklātai. Tāda nebija Penti daba. Viņa noteikti, neatlaidīgi gāja uz mērķi un bija pārliecināta, ka to noteikti sasniegs.
Arī Andris savam mērķim tuvojās drošiem soļiem. Arī viņš bija pārliecināts, ka sasniegs to pavisam drīz.
12
Klusējot Andris apsēdās pie galda iepretī Penti un sāka ēst.
Viņi paēda ātri, novāca galdu un sāka gatavoties prombraukšanai. Bet līdz tam vēl vajadzēja sazināties ar Riču un Hisako. Andris uzgrieza Riča videofona numuru un gaidīja. Pēc neilga laika Ričs pieslēdzās.
— Sveiks, Andri! — viņš iesāka. — Kādi rezultāti?
— Neko iepriecinošu nevaru pavēstīt. Lidlauks nav lietojams.
Ričs sadrūma.
Neskumsti, mēs atradām izeju. Mēs ar Penti helikopterā lidosim uz Rīgu, un arī tev būs jādodas turp. Tu mūs izsauksi no lidmašīnas, un tad mēs norunāsim visu. Neizsauc ātrāk, iekams nebūsi sasniedzis Angliju, bet vēlāk arī ne.
— Skaidrs, — Ričs novilka. — Izlidošu pēc stundas. Tātad — uz tikšanos.
Ekrāns nodzisa. Andris izstiepās krēslā. Penti bija izgājusi, viņš atradās studijā viens pats. Brīdi pārcilājis galvā dažādas domas, viņš atkal ieslēdza videofonu un izsauca Hisako.
— Labdien, Hisako! — Andris viegli uzsmaidīja. — Mums ir notikušas pārmaiņas,
Tāpēc mēs brīdinām jūs. Iepriekšējo videofona kodu tagad variet aizmirst. Šeit mēs vairs nebūsim atrodami. Kad mēs ieradīsimies Rīgā, es tūlīt izsaukšu jūs.
— Ziniet, Andri, man šeit ir tik garlaicīgi… Ja es dzīvotu Eiropā, nebūtu aizbraukusi no Rīgas nedēļu pirms šiem notikumiem… Bet tagad man jāsamierinās ar vientulību, atskaitot videofona sarunas.
— Varbūt nākotne nemaz tik drūma nebūs, — Andris smaidīdams teica. — Šodien no Monreālas uz Rīgu ar lidmašīnu atlidos mūsu draugs Ričs; kas zina, vai viņa nākošais reiss nebūs uz Japānu pie jums.
Hisako, acīm mirdzot, pielēca kājās.
— Tas taču ir lieliski, Andri! Es jūs visus ļoti gaidīšu, lidojiet, cik vien ātri varat!
— Nezinu, kad tas būs. Ričam, kad viņš atlidos, būs jāatpūšas, jo viņš nav gulējis jau ļoti ilgu laiku. Turklāt es nezinu, kā ir ar degvielu. Mūsu tautai bija tāds teiciens — nesaki «hop», kamēr neesi pārlēcis pār grāvi! Taču būsim optimisti, vai ne?
— Protams! — Hisako atsaucās. — Savādāk jau nebūtu vērts dzīvot! Bet es jūs ilgāk neaizkavēšu. Veiksmīgu ceļu līdz Rīgai, un uz drīzu redzēšanos!