Выбрать главу

Ekrāns nodzisa, un reizē ar to istabā ienāca Penti. Viņa izskatījās jautrāka nekā citkārt.

Braucam? Pareizāk, lidojam? — viņa piebilda.

—   Lai notiek! — Andris atsaucas un reizē ar Penti izgāja no studijas, kura viņi bija pavadījuši tik daudzus satraucošus mir­kļus. Pēc brīža viņi jau bija ārā pie heli­koptera.

Andris apsēdās pie vadības pults, Penti ieņēma vietu blakus. Bet, uzmetis skatienu skalām, Andris sastinga — kondensatora lādiņa rādītājs bija apstājies pie atzīmes 0,01. Tas nozīmēja to, ka tagad viņam bija jāmeklē tuvākā uzlādēšanās stacija, jo ar šādu enerģijas rezervi viņi nolidotu labi ja desmit kilometrus, varbūt pat vēl mazāk.

—   Penti, tu nezini, varbūt šeit tuvumā ir kāda uzlādēšanās stacija? Kondensators ir gandrīz izlādējies. Mums nepietiks enerģijas.

—   Atceros, tuvumā vienai jābūt, liekas pie tās lielās mājas, — Penti norādīja uz kādu lielu celtni. — Tikai nezinu, vai tā darbosies.

Helikopters pacēlās gaisā un ar minimālu ātrumu devās uz kādas puskilometru attā­las ēkas pusi.

Stacija tur patiešām atradās un, par laimi abiem ceļotājiem, darbojās. Andris ātri uz­lādēja kondensatorus, drīz viņi devās Rī­gas virzienā.

13

Laiks bija jauks. Saule jau sliecās uz va­kārpusi. Andris vēlreiz pārcilāja atmiņā šās dienas notikumus: ugunsgrēks pilsētā, līķi uz ielām, televīzijas raidījums, Penti izsau­kums, lidojums uz Helsinkiem, jaunu bēdu­brāļu meklējumi, raidījumi visai pasaulei, Ričs, Hisako, lidlauks, jaunas vienošanās,

Tagad — ceļš un Rīgu. Andris juta nogurumu, bet viņš centās nedomāt par to. Viņš atšķirībā no Penti bija četras stundas nogu­lējis, bet lielā slodze darīja savu.

Penti tagad domāja par to, kā dzīvot, kur apmesties uz dzīvi. Bet par to bija jālemj visiem kopā. Viņa mīļuprāt paliktu Rīgā vai nu dotos kaut kur tālāk uz dienvidiem — Šveici, Franciju, Spāniju vai Itāliju, bet viņa nezināja, ko par to domā pārējie, arī Andris un Hisako. Varbūt vēl kādi cilvēki bija palikuši dzīvi šajā vispārējā nāves un posta haosā?

Helikopters lidoja virs jūras. Pa kreisi vidēja Igaunijas piekraste, apakšā jūras virsmu šūpoja viegls vējiņš. Laiks bija lie­lisks.

Pēc nepilnas pusstundas helikopters pie­zemējās Rīgas telecentra priekšā.

-     Būs jāgatavojas iziešanai ēterā, tikai domāju, ka jau pēdējo reizi. Es vairs neticu, ka vēl kāds cilvēks varētu būt palicis dzīvs. Andris nožāvājās. — Pēc raidījuma derētu labi izgulēties.

Bet mums taču būs jāaizlido uz lid­ostu pretī Ričam, — iebilda Penti.

-     Ak jā, pareizi, biju piemirsis. Vēl mums vajadzēs apciemot telecentra restorānu vai bufeti. Bet tagad iesim. — Andris paņēma Penti roku savējā.

Uz restorānu?

Vispirms uz telecentru, — Andris iesmējās.

Atraduši vajadzīgo liftu, viņi uzbrauca divdesmitajā stāvā, kur atradās bufete.

—   Vajag paņemt kādu dzērienu, kas mazina nogurumu, kaut ko tonizējošu. Vai arī kafiju, — ierosināja Penti, paņemdama ēdienkarti.

—   Nezinu, kā tu, bet es atļaušos simts gramus apelsīnu liķiera. Savā laikā tas man noņēma stresu un nogurumu. Un tonizējošo arī var iedzert. Tikai paņemsim to visu līdz uz studiju, lai nevajadzētu daudz skraidīt no trešā uz divdesmito stāvu.

Andris paņēma no noliktavas visdažādāko pārtiku, lai ēdiens vienmēr būtu pa rokai. Tad viņi ar liftu nobrauca līdz trešajam stāvam un devās uz studiju. Par laimi, tajā līķu nebija, un viņi sāka iekārtoties. Andris sagatavoja raidīšanai studijas aparatūru, bet Penti savukārt saveda kārtībā telpas interjeru. Drīz vien viss bija gatavs, un pārraide varēja sākties. Kamēr Andris pēdējo reizi, pārbaudīja kameras, Penti atpūtās, sēžot nelielā dīvāniņā. Viņa jutās ļoti nogurusi, jo nebija gulējusi jau vairāk nekā diennakti Taču ēterā viņa nedrīkstēja izskatīties nogurusi, viņai tas bija jāslēpj.

—   Kameras ir kārtībā, — Penti, stāsimies pie darba.

Viņi ieņēma vietas pie studijas galda Automātiski ieslēdzās kameras un studijas spuldzes. Pēc dienu ilgas klusēšanas atka ēterā izgāja Latvijas televīzija, šoreiz tā bija ne vairs Latvijas, bet gan visas Zemes televīzija.

—   Latvijas televīzija raida visai Zemei,; Tiem, kuri varbūt redz mūs pirmoreiz, vēstām, ka visu Zemi ir skārusi drausmīga каtastrofa. Nezināmu faktoru darbības rczultātā visi cilvēki ir gājuši bojā. Mēs vēl ne­zinām, kas tie ir par faktoriem, bet ceram atrisināt šo jautājumu. Un pats galvenais… — Andris apklusa, ļaudams tālāk runāt Penti

—   …tagad ir uzzināts, cik cilvēki uz pa­saules ir palikuši dzīvi. Tādēļ visus, kuri dzird un redz šo pārraidi, mēs tuvākajā laikā lūdzam izsaukt mūs pa videofonu. kods — LATVJA 284253. Gaidīsim jūsu iz­saukumus!

Līdz ar to mūsu pārraide ir beigusies, to vadīja Penti un Andris. Mēs atvadāmies no jums, bet ceram satikties. Visu labu! — Andris nobeidza.

Kameras izslēdzās, spuldzes nodzisa, kanāls atkal apklusa.

Beidzot tā padarīšana ir galā. Tagad mēs varam gaidīt izsaukumus. Ja ne no kāda piektā, tad vismaz no Riča vai Hi­sako, — ar atvieglotu nopūtu balsī teica Penti un apsēdās uz dīvāniņa. — Varam nedaudz iestiprināties.

Viņi ēda lēnām, nesteidzoties, izgaršodami katru kumosu. Šobrīd laika viņiem bija at­liku likām. Viņi izdzēra pa simts gramiem liķiera un divām krūzēm kafijas. Citādi miegs un nogurums noteikti viņus būtu pie­varējis.

Pagāja stunda, atskanēja videofona izsau­kuma signāls. Tā ekrānā parādījās Ričs lidui.ismas kabīnē.

Pašlaik pārlidoju Londonas meri­diānu, — viņš ziņoja. — Es ceru, ka Rīgas pirmā lidosta nav bloķčta un es varēšu nolaisties?

—   Diemžēl mēs vēl tur neesam bijuši, bet aizlidosim tev pretim. Žēl, ka helikopterā nav videofona. Varētu mēģināt izmantot rācijas, bet arī to tuvumā nav. Nu jāpaļaujas tikai uz sevi, Rič. Iznāk, ka mēs tevi varam gaidīt aptuveni pēc stundas?

—   Jā, apmēram tā, — Ričs pamāja ar galvu. — Bet tagad es atslēdzos. Tiksimies lidlaukā!

Andris izslēdza videofonu. «Tātad drī Ričs jau būs šeit,» viņš nodomāja. «Pēc pusstundas būs jāizlido .. .»

Saule jau taisījās rietēt, rietumu pamale sārtojās. Andris pa logu aplūkoja apkārtni Tā kā katastrofa bija notikusi naktī, ap telecentru un tajā bija relatīvi maz līķu. Lielākā daļa cilvēku tobrīd atradās mājās. Turpretī Amerikā tajā laikā bija vakars, bet Klusā okeāna piekrastē pat diena. Tāpēc Riču tā satrieca skats, ko viņš novēroja krīzes sekundēs. Tagad Ričs bija ceļā uz šejieni, bet rīt, ja vien Penti un Ričs piekristu Andris gribēja doties uz Japānu pie Hisako

—   Andri! — Penti pēkšņi pārtrauca viņa pārdomas.

Andris pagriezās pret viņu. Penti rokās turēja vecu avīzi un ar skatienu bija ieurbusies kādā slejā.

—   Kas noticis? Jaunumi?

—   Sensācija! — viņa iesaucās. — Izrādās, ka pirms pieciem mēnešiem kosmosā ir devusies starpplanētu ekspedīcija, kuras mērķis bija Neptūns, tā pavadoņi un Plutons. Un tā līdz pat šim laikam vēl atrodas Kosmosā!

Kad ekspedīcijai jāatgriežas?

—        1. augustā — tātad aizparīt. Domāju, viņi jau ir tuvu, taču nenojauš, kas ir no­licis uz Zemes viņu prombūtnes laikā.

L — Cik kosmonautu?

P. — Četri. Ekspedīciju finansē ANO. Ap­kalpe, saprotams, starptautiska. Tajā ietilpst Sofija Goldšteina no Vācijas, Markss Mailss no Austrālijas, Luidži di Stefano no Itālijas un Santa Roldana no Argentīnas. Vi­ņiem jānolaižas ASV Nevadas štata kos­modromā.