— Kā būtu, ja mēs aizlidotu viņus sagaidīt?
— Tu domā? Tik tālu?
— Nemaz tas nav tālu, — Andris iebilda. Mums būs nepieciešams sazināties ar viņiem, mēs nedrīkstam atstāt cilvēkus neziņā.
— Laikam tā būs labāk, — Penti piekrita.
— Lieliski. Bet tagad jādodas uz lidostu, lai mēs ierastos tur pirms Riča.
— Ejam. — Penti piecēlās kājās. Viņa piegāja pie spoguļa — kurai sievietei gan negribas pārliecināties par savu skaistumu — un devās pakaļ Andrim lejā pa kāpnēm.
14
Par laimi, Rīgas pirmā lidosta nebija bloķēta un arī nekādi postījumi tai nebija nodarīti. Helikopters nosēdās pie dispečeru zāles. Andris devās tajā iekšā cerībā nodibināt sakarus ar Riču.
Aparāti bija kārtībā, un Andris minūtes divas tos rūpīgi pētīja, lai uzzinātu, kā ar tiem rīkoties.
— Andri, tu saproti šo tehniku? — vaicāja Penti, ziņkārīgi paliekdamās uz priekšu
— Ceru, ka drīzumā nodibināsim sakarus, — Andris teica un pagrieza kādu sviru tad nospieda vairākas pogas. Penti viņu uzmanīgi vēroja, pie sevis brīnīdamās, kā Andris visu saprot. Bet Andrim tas bija hobijs. Ne velti viņš tik daudzas stundas bija pavadījis savā elektronikas darbnīcā. Pēc brīža uz displeja ekrāna parādījās lidmašīnas kabīne. Pilota krēslā sēdēja Ričs.
— Jūs jau dispečeru punktā? — viņš izbrīnījās. — Es tikko šķērsoju Latvijas un Lietuvas robežu. Bet kā ar lidlauku?
— Viss kārtībā. Nolaidies uz otrā ceļa, tas ir visizdevīgākais, — Andris pasmaidīja. — Cik stundas tu jau neesi gulējis?;
— Katrā ziņā vismaz trīsdesmit. Šausmīgi māc nogurums, acis līp ciet, kaut vai līmē plakstus pie uzacīm, — Ričs ar brīvo roku izberzēja acis un nožāvājās. — Bet pēc minūtēm piecpadsmit ceru jau būt Rīgā. Neizslēdz sakaru kanālu, man vismaz nebūs garlaicīgi.
— Lai notiek. Drīz jau rietēs saule, nosēšanās brīdī tev varbūt jau nāksies lietot prožektorus.
Kamēr Andris runājās ar Riču, Penti bija piegājusi pie loga. Vējš pa lidlauku dzenāja baltus papīrus, kuri nezin kādā veidā bija tur nokļuvuši. Penti paskatījās uz otru pusi un sastinga — pa lidlauku šurp brauca kaut kads interesants transporta līdzeklis, kas ar kaut ko atgādināja XX gadsimta tankus, kuri vēl dažās valstīs bija saglabājušies kā muzeju eksponāti. Bet tomēr Penti ne pa jokam uztraucās.
Andri! — viņa klusi pasauca, lai Ričs neizdzirdētu. — Surp brauc kaut kāds tanks vai… — viņa nepabeidza teikumu, jo Andris viņu pārtrauca, strauji pagriezdamies pret logu:
; — Ko tu teici?!
— Kā teicu, tā ir. Paskaties pats.
— Nav ko daudz skatīties, ātri uz helikopteru, pie ieročiem! Man sāk rasties nelabas nojausmas …
Tu domā, ka tā varētu būt kaut kāda pagājušā gadsimta tipa mafija, kurai sagribējies valdīt pār Zemi, un tagad tā beidzot iznākusi no pagrīdes, lai sāktu aktīvi darboties?
— Pilnīgi iespējams. Ja es būtu vēsturnieks, varbūt tev spētu dot pilnīgāku izskaidrojumu. Bet tagad gan ātri uz helikopteru. Ričam neko teikt nevar, pirms nolaišanās nedrīkst būt ne mazākā uztraukuma, jāmēģina tikt galā pašiem. Jauna ēra var būt tikai fikcija, ja mafija pārņems varu, ja tas patiešām ir tā …
Kad Andris izskrēja ārā no telpas, tanks vai tā prototips atradās kāda puskilometra attālumā un lēni virzījās šurp.
15
Andris paķēra lāzerautomātu, pa divām fotonu un gravitācijas pistolēm, otru lāzerautomātu viņš iedeva Penti.
— Tūlīt paskatīsimies, kā viņš reaģēs! Andris noteica un iedarbināja motoru. Helikopters lēnām pacēlās gaisā.
— Andri, neriskē! — iesaucās Penti. — Tā viņi mūs viens divi sašaus!
— Penti, tu māki šaut?
— Domāju gan.
— Lieliski. Tādā gadījumā pamēģini šim tankam sašaut motoru.
Andris vadīja helikopteru nelielā augstumā pretī tankam, bet tas neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, izņemot iepriekšējo, lēno rāpošanu. Kad helikopters bija virs tanka tā tornis pēkšņi sagriezās ar stobru pret viņiem. Negaidīdama, kamēr tas izšaus, Penti ar labi tēmētu staru kārtu paralizēja tanku Tas sastinga ar augšup pavērstu stobru Tagad tanka lielgabals vairs nebija bīstams taču iekšā noteikti atradās apbruņoti cilvēki.
Drošības nolūkos Penti ar automāta kārtu uzšķērda tanka sānus, bet pretī uzliesmoja violets zibens — tātad pretiniekam bija fotonu pistoles.
— Nāksies iznīcināt tanku, savādāk vēl mūs nejauši sašaus, — Andris caur zobiem novilka. — Ar viņiem nekad neko nevar zināt, un mēs jau nemaz arī nezinām, kas tie «viņi» būtībā ir …
— Laikam gan būs jāsašauj, kaut arī negribas to iznīcināt, — ar tādu kā piespiešanos teica Penti. — Savādāk . . .
No apakšas vēlreiz uzliesmoja violets zibens un ķēra helikopteru labajā sānā. Tas gan nenodarīja nekādus bojājumus, toties cilvēku pacietības mērs bija pilns. Divu lāzerautomātu stari ietriecās tankā. Apakšā uzliesmoja vel viens zibens, šoreiz jau pēdējais. Tanks bija pieveikts.
— Nevar zināt, vai šis bija vienīgais, varbūt vēl ieradīsies papildspēki? — ieminējās Penti. — Ko darīsim?
— Sagaidīsim Riču. Dodamies atpakaļ uz dispečeru punktu.
Helikopters nolaidās pie pašām durvīm. Andris izkāpa pirmais un tūlīt devās pie sakaru pults.
— Beidzot! — Ričs displeja ekrānā atviegļoti nopūtās. — Kur jūs bijāt?
— Tāpat. Bijām izgājuši ārā ieelpot vakara gaisu.
— Es jau sasniedzu Rīgas robežu, pēc neilga laika būšu klāt. Otrais ceļš, tu saki?
Andris pēkšņi atcerējās: tanks taču brauca pa otro ceļu! Un tur arī palika! Viņš uzmeta skatienu tankam, kas stāvēja kā lūžņu kaudze.
Ne, Rič. Tavā rīcībā ceturtais skrejceļš. Ceturtais! Tu dzirdi?
— Jā, Andri. Bet jums kaut kas ir atgadījies.
— Mēs esam sveiki un veseli, tu neuztraucies. Viss ir kārtībā.
Tu mani pārliecināji, — teica Ričs, bet pēc viņa acīm varēja saprast, ka tā tas nebūt nav. Andris to juta, taču Ričs neko neizrādīja. — Pēc pāris minūtēm jau būšu lidlaukā.
— Lieliski. Mēs būsim helikopterā. Tagad es atvienojos, tu visu zini, vari nolaisties bez bēdām. Tiksimies uz Latvijas zemes!
— Tagad uz helikopteru. Izlūkosim apkārtni no gaisa.
Pēc brīža helikopters lēnām riņķoja virs lidlauka. Andris un Penti rūpīgi aplūkoja visu milzīgo betona laukumu un arī tuvāko apkārtni. Nekas aizdomīgs nebija manāms.
Tālumā atskanēja lidmašīnas rūkoņa. Drīz parādījās arī pati lidmašīna, kura jau grasījās nolaisties. Andris redzēja, ka Ričs vada lidmašīnu uz ceturtā ceļa pusi. Brīdi vēlāk lidmašīnas šasijas pieskārās zemei, tā sāka samazināt ātrumu. Andris vadīja helikopteru tai līdzās.
Pēc pāris minūtēm lidmašīna apstājās lidlauka otrā galā. Helikopters nolaidās tai blakus. Atvērās pilota kabīnes durvis, un Ričs nolaida lejā virvju kāpnes. Ātri nolaidies lejā, viņš apkampa abus sagaidītājus.
— Kā es priecājos, redzot jūs! Beidzot stāvu blakus dzīviem cilvēkiem! Bet tagad pasakiet man to, ko negribējāt teikt iepriekš. Kas šeit bija atgadījies?
— Redzu, ka tu esi neatlaidīgs, — Andris iesmējās. — Labi. — Andris norādīja uz sašauto tanku.