— Tanks?! Tas jums uzbruka?
— Ne īsti tā, bet izturējās ārkārtīgi aizdomīgi, un mēs negaidījām, lai viņi uzbrūk pirmie. Penti sašāva motoru, tādējādi paralizējot tanku, taču viņi sāka šaut uz mums ar fotonu pistolēm. Tikai tad mēs iznicinājām viņus. Man ir nelielas, bet tomēr aizdomas. Vai tikai šo katastrofu nav sarīkojusi kaut kāda mafija?
— Blēņas! — Ričs iesaucās. — Tas…
— Bet kā tu izskaidrosi tanku?
— Apskatīsim to, tad spriedīsim, — Riča balss skanēja mazāk pārliecinoši. — Jūs taču to vēl neesat pētījuši?
— Nē. Nebija laika. Bet tagad gan ķersimies klāt tankam. Mani ne mazāk par tevi interesē tā saturs.
Helikopters piezemējās līdzās tankam. Tas, lāzera izkropļots, gulēja lidlaukā kā milzīgs metāla bluķis. Cilvēki, turēdami gatavībā ieročus, uzmanīgi devās uz tanka pusi. Tas neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Drīz vien Andris, kas gāja pa priekšu, sasniedza lāzera izgrauzto caurumu tanka bruņās. Brīdi nogaidījis, viņš ielīda tankā. Ričs ar Penti palika ārpusē.
16
Pēc brīža no tanka iekšpuses atskanēja neliels troksnis, drīz caurumā parādījās Andra galva un pleci.
— Nāciet iekšā, — viņš aicināja, — te nekas nedraud.
Penti un Ričs sekoja Andrim. Saliekušies viņi līda starp lūžņu kaudzēm, kamēr nonāca galvenajā telpā. Lāzera stars bija to pāršķēlis gareniski pušu, apkārt valdīja haoss. Taču neviens cilvēks nebija redzams. Acīmredzot neviens cilvēks šeit arī nebija bijis. Toties tankā bija kaut kas līdzīgs mehāniskajām rokām, kuras turēja fotonu pistoles, — no tām tad acīmredzot arī tika šauts. Tanks pilnībā bija automatizēts.
Cilvēki atviegļoti nopūtās. Nē, tas nevarēja būt mafijas roku darbs. Sis tanks liecināja par ko citu. Sis tanks … Un tomēr ne drīkstēja izslēgt nevienu, pat visfantastiskāko varbūtību. Tāpēc cilvēki, pārvarot nogurumu, rūpīgi apskatīja un pārmeklēja tanku. Taču visi meklējumi bija veltīgi. Nekas neveda uz pēdām. Nebija nekādu slēptu lietu, pēc kurām varētu spriest par tanka piederību. Tanks bija viens vesels pats par sevi. Taču viens jautājums palika neskaidrs — no kurienes tas brauc, uz kurieni un kādēļ? Un, ja kāds tomēr to sūtīja, tad kas? Cerēdami rast atbildes uz šiem jautājumiem, cilvēki vēlreiz pārmeklēja sašauto tanku, taču velti, un pēc stundas atgriezās helikopterā. Ārā jau bija satumsis, tāpēc Andris ieslēdza prožektorus. Orientēļoties pēc žirokompasa, viņš vadīja helikopteru atpakaļ uz telecentru, kas tagad bija kļuvusi par mājvietu trim ceturtdaļām cilvēces.
Rīgā vēl šur tur dega kāda elektriskā spuldze. Andris iedomājās par strāvu un paskatījās uz kondensatora lādiņa rādītāju. Tā bultiņa bija apstājusies pie skaitļa 0,2. Tas nebija daudz, tāpēc Andris nolēma uzlādēties stacijā pie telecentra. Sājos laikos nevarēja zināt, cik ilgi vēl strāva būs.
Visapkārt pletās melnas, skaidras debesis.
Ari zvaigznes šonakt likās mirdzam spilgtāk nekā parasti. Bija silts, kaut gan jau sen bija pienākusi nakts. Austrumu pamalē pašlaik leca pilns Mēness. Izbāzis virs apvāršņa savu pliko pauri, tas it kā ar līdzjūtīgu skatienu raudzījās uz cilvēkiem, kuri bija vieni paši šajā nakts tumsā, nožēlojami un neaizsargāti lielās Dabas priekšā. Un, lai arī viņiem bija modernākie ieroči, tomēr tie bija bezspēcīgi pret mežonīgo, pirmatnīgo Dabas spēku. Pat varenā, sešarpus miljardus lielā civilizācija nespēja pretoties Dabas dusmām. Bet vai tā bija Daba, kas dusmojās? Vai arī tas tomēr bija pašu cilvēku roku darbs? Lai arī kāds nebija cilvēku nāves cēlonis, šis nezināmais ienaidnieks nespēja iznīcināt pilnīgi visus. Mēdz teikt: viss uz pasaules ir relatīvs. Tā tas bija noticis arī šoreiz. Civilizācija nebija mirusi, bet tikai atradās dziļā šokā. Un sešārpus miljardi dvēseļu lūdza četrus palikušos: «Glābiet Zemi! Jūs esat vienīgie, kam tas ir pa spēkam!» 5iem cilvēkiem bija uzlikta milzīga atbildība. Galu galā viņi bija paši to sev uzlikuši. Atpakaļceļa vairs nebija. Un nevarēja būt.
Helikopters nosēdās pie uzpildes stacijas kādus simt metrus no telecentra ēkas. Penti gribēja kāpt ārā, bet Andris atturēja viņu.
— Naktī nebūtu vēlams pastaigāties, īpaši bez ieroča. Zemākie radījumi taču nav gājuši bojā, un es nedomāju, ka tev bez pistoles vai automāta būtu patīkami sastapties ar klejojošu suņu varzu vai, vēl ļaunāk, ar meža zvēriem, kuri būtu atnākuši uz pilsētu pārtikas meklējumos.
Penti aiztaisīja pavērtās durvis. Andris tikmēr izkāpa laukā, lai uzlādētu kondensatorus. Tuvumā nedega neviena spuldze, tāpēc bija tumšs kā akā, un, lai Andris varētu redzet, Ričs viņam rādija gaismu ar signāllukturi.
Kad kondensatori bija uzlādēti, Andris pacēla helikopteru gaisā un nolaidās tikai pie pašām telecentra ēkas ieejas durvīm. Pie tām dega viena spuldze. Andris uzmeta plecos automātu un pie jostas piesprauda pa fotonu un gravitācijas pistolei. Līdzīgu bruņojumu saņēma arī Ričs un Penti. Pārējos ieročus viņi ienesa televīzijas ēkas vestibilā, lai nodrošinātos pret visādām nejaušībām.
Ārējās durvis viņi aizslēdza un pievienoja tām signalizāciju. Gadījums ar tanku liecināja, ka viņus gaida vēl daudz visādu pārsteigumu.
No sākuma lifts viņus uznesa pašā augšā, uz restorānu. Cilvēki ar baudu paēda un pēc tam nobrauca uz televīzijas studiju. Tur viss stāvēja savās vietās. Viņu prombūtnes laikā neviens šeit nebija bijis. Studijā pūta caurvējš, jo dienā vējš bija atrāvis vajā vairākus pievērtus logus. Ričs aizvēra tos, nakts solījās būt vēsa, turklāt nevienam nebija īpašas vēlēšanās riskēt ar veselību.
Studijā atradās tikai viens dīvāniņš, bet izvelkot tas bija diezgan plats. Tā kā cilvēki bija noguruši un negribēja meklēt citas telpas, tad visi trīs draudzīgi sagūlās uz tā un uzreiz iegrima dziļā miegā.
17
Kad Andris pamodās, viņš nevarēja pateikt, cik stundu nogulējis. Penti un Ričs vēl gulēja. Studijā bija tumšs, taču tas vēl neko nenozīmēja — logus sedza polarizējošie slēģi, kas pilnībā aizturēja gaismu. Andris mēģināja kaut ko aprēķināt, bet velti. Miegs viņam vairs nenāca. Studijā gaiss bija smags, elpot vajadzēja ar piepūli. Lai nepamodinātu pārējos, Andris uzmanīgi piecēlās un piegāja pie loga. Attaisījis nelielu spraugu, viņš palūkojās ārā. Bija gaišs, saule jau bija pakāpusies labu gabalu virs horizonta. Pulkstenis rādija deviņi. Tikai nevarēja zināt — šodien ir 29. vai 30. datums? Bridi padomājis, Andris nosprieda, ka viņš tomēr nevar būt nogulējis vairāk nekā diennakti no vietas.
Andris paskatījās uz dīvāniņu, kur, kā vakar vakarā apgūlušies, gulēja Penti un Ričs. «Un tomēr šis dīvāniņš trijiem ir par mazu,» nodomāja Andris. «Vajadzēs iekārtoties plašākās telpās.»
Nolēmis, ka ir jau vēls un jāceļas arī pārējiem, Andris pamodināja draugus.
— Labrīt! — viņš uzsauca. — Laiks celties, jau diena!
— Bet ir taču tumšs! — Ričs noburkšķēja.
Redzēdams, ka nekā nepanāks, Andris atvēra polaroīdus. Studija pielija ar žilbinošu gaismu.
— Tev tomēr taisnība, — Ričs neapmierināts novilka, aizmiedzis acis. — Tūlīt celšos.
— Viņš pielēca kājās. Pēc brīža arī Penti pameta ērto dīvāniņu. Cilvēki ātri sakārtoja studiju, un drīz nakts atstātās pēdas vairs nebija manāmas.
— Derētu tā kā aiziet uz restorānu un kaut ko iekost, — ierosināja Ričs.
— Laba doma, — Andris iesmējās. — Es tikko gribēju teikt to pašu. Mūsu domas sakrīt.