Irēna Kačalova
Izvirdums
HERMANIS BRAUCA MĀJAS NO DAR-ba. Autobuss bija loti pārpildīts. Viņam kāpa uz kājām, viņu stumdīja un grūstīja, bukņīja ar somām un portfeļiem, spieda pie sēdekļu cietajām atzveltnēm.
Hermanis savaldīja augošās dusmas. Cilvēki taču nav vainīgi, ka dzīvo tālu no darba vietas, ka pie tuviniekiem jābrauc uz otru pilsētas malu. Viņš saprata, ka nedrīkst ļauties dusmām, lai gan savaldīties kļuva arvien grūtāk.
Beidzot autobuss apstājās galapieturā. Hermanis gribēja izkāpt ātrāk, bet pie durvīm jau drūzmējās citi pasažieri. Viņam uznāca drudžaina vēlēšanās izgrūstīt traucētājus ar elkoņiem, taču viņš atkal savaldījās.
Izkāpis no smacīgā autobusa, Hermanis aizsteidzās pa taciņu, nedaudz pieklibodams ar labo kāju.
Drīz vien viņš bija divatā ar vulkānu. Abi ārēji mierīgi, bet iekšķīgi mutuļojoši atradās aci pret aci. Cilvēks nospieda iedarbināšanas taustiņu. Vulkānu no apakšas līdz augšai tricināja viegla vibrācija, no krātera izlauzās tvaiku mākonītis. Pēkšņi vulkānā kaut kas noburbuļoja, kaut kas it kā iekrācās, un no krātera kā asins straume no pārcirsta kakla sāka velties ugunīgi sarkana lava. Tā izvirda kā plata, nevaldāma upe, iznīcinot visu savā ceļā. Tas, kas ilgstoši bija nomācis, kremtis un gruzdējis, tagad izlauzās ārā un nomierināja.
Hermanis sasprindzināti vēroja vulkānu. Viņa izskats bija tā pārvērties, ka neviens kolēģis, ne viens no Sindikāta bibliotēkas pastāvīgajiem lasītājiem šajā satrauktajā cilvēkā nepazītu vienmēr tik savaldīgo bibliotekāru.
Tur, savā darba vietā, Hermanis laipni pasniedza grāmatas, kārtīgi aizpildīja formulārus, veikli salika atpakaļ plauktos nodotos sējumus. Viņš bija pieklājības paraugs arī tad, ja vajadzēja norāt kādu abonentu par sasmērētu vai pazaudētu grāmatu. Kāds cits droši vien dusmās būtu nolasījis garu garo sprediķi, bet Hermanis lietišķi pateica tikai dažus vārdus.
Taču šī diena viņam bija bijusi grūtāka nekā parasti. Ceļā uz darbu viņš saskrējās ar Baroku. Viņa gāja kopā ar kādu antīka izskata jaunekli. Ja Hermanis būtu saskatījis viņus kaut nedaudz agrāk, viņš paspētu pāriet uz otru ielas pusi, bet nu vairs nebija, kur dēties. Vispār, kāda jēga bēguļot? Baroka tā arī nepamanīja viņu. Kopā ar savu pavadoni viņa gāja pa tikko nolaistīto trotuāru, un abi bija tā aizrāvušies viens ar otru, ka pārējā pasaule viņiem neeksistēja.
Hermanis jau sen bija iztēlojies, kā vajadzētu izskatīties Barokas draugam. Viņš, protams, būs sportiska auguma jauneklis, kuram viss veicas, nedaudz augstprātīgs, viens no tiem, par kuriem saka: piedzimis krekliņā. Tagad Hermanis pats ar savām acīm varēja pārliecināties, ka iedomātais un reālais cilvēks ir līdzīgi kā divas ūdens piles. Bet ko viņš varēja darīt? Plēst matus? Priecāties par savu gaišredzību? Hermanis juta: iekšā viss vārās un dedzina. Taču, kāpjot pār bibliotēkas slieksni, viņa seja bija mierīga.
Sāka nākt apmeklētāji. Vajadzēja izsniegt un pierakstīt grāmatas. Vajadzēja domāt par to, ko dara rokas, taču prātā arvien vēl bija nesenā tikšanās. Darbs prasīja, lai tam atdotu visu uzmanību, un tas bija sāpīgi. Neizturami sāpīgi bija gaiņāt projām domas par pašam vissvarīgāko.
Darba pārtraukumos, kad grāmatas izsniegt nevajadzēja, Hermanis novēroja savus kolēģus un prātoja, vai viņi ir apmierināti ar dzīvi. Varbūt viņu bezbēdība ir tikai tāda spēle, izaicinājums liktenim? Viņi aizrautīgi runāja par saviem pirkumiem un kopīgajiem paziņām, pašapzinīgi atkārtoja kaut kur dzirdētus vai lasītus vārdus par mākslu. To dzirdot, Hermanim gribējās lamāties, aizsviest grāmatas, kaut kur aizbēgt. Ieradums savaldīties tomēr bija stiprāks.
Pēc darba Hermanis turpat no Sindikāta mēģināja piezvanīt sen neredzētajam Di-kam. Viņam patika Dika nevaldāmais raksturs, racionālā domāšana, lietišķā mērķtiecība. Lai gan Dikam nevarēja izstāstīt visu, ar viņu varēja no sirds parunāties.
Draugam bija neparasta seja, kas līdz nepazīšanai mainījās atkarībā no garastāvokļa. Skaista tā nebija, bet, kad tajā atspoguļojās, piemēram, prieks, tā kļuva neparasti pievilcīga, apgarota, patīkama.
Satiekoties pēdējo reizi, viņu saruna bija ievirzījusies nepatīkamā gultnē. Negaidītā , dusmu lēkmē, ar atbaidošā grimasē saviebtu seju Diks bija rupji uzkliedzis: «Neveiksminieks tu biji un tāds arī nomirsi!» Hermanis ilgi nevarēja to piedot. Vienīgā drauga vārdi sāpināja līdz sirds dziļumam.
Šodien Hermanis pēkšņi sajuta, ka viss rūgtums izgaisis, un viņam ļoti gribas parunāties ar Diku. Viņš ātri uzgrieza pazīstamo numuru. Patīkama sievietes balss klausulē atbildēja, ka misters Viljamss šeit vairs nedzīvojot, ka viņš esot noīrējis jaunu dzīvokli, kura adresi, diemžēl, atstājis neesot.
Hermanim nodrebēja zods. Klibodams viņš aizvilkās līdz kādam no soliem, kas stāvēja vestibilā. «Nu, nekas, gan jau kaut kā iztikšu,» viņš nodomāja, smagi atsēzdamies uz sagraizitā sēdekļa. Pa gaiteni aizripoja žaketei notrūkusi poga, bet Hermanis neko nemanīja.
Tagad, stāvot pie verdošā vulkāna, viņš nebūt neizskatījās pēc cilvēka, kas vīrišķīgi panes dzīves likstas. Viņš pārdzīvoja katru grūdienu krāterī, katru lavas izvirdumu. Visas dienā apvaldītās emocijas tagad bija atradušas izeju. Viņa ķermenis raustijās vienā ritmā ar ugunīgās straumes mutuļiem.
«Tāds tu man patic, draudziņ!» Hermanis aizrautīgi čukstēja vulkānam. Pār tā krātera malām gāzās mokošās skumjas, nepatīkamā neapmierinātība pašam par sevi, izvirda dusmas un ignums, nesot patīkamu atvieglinājumu un enerģiju.
Kad vulkāns bija darbojies pietiekami ilgi, Hermanis nospieda slēdzi. Izvirdums beidzās. It kā atdzisdams iekšķīgi, Hermanis vēl kādu laiku nekustīgi noraudzījās krāterī. Tad viņš saudzīgi apsedza vēl silto vulkāna konusu ar nedegoša auduma pārsegu īn pārlaida skatienu savai istabai.