Ciemā bija baznīca, gandrīz vai vēl, cik atceros, svētā Pan- telija vārdā nosaukta. Dzīvoja toreiz pie tās priesteris, la svētīta viņa piemiņa, tēvs Afanasijs. Ievērojis, ka Basavrjuks pirmā Lieldienu dienā nebija baznīcā, nodomāja sarāt viņu, uzlikt baznīcas sodu. Kur nu to! tik tikko dabūja izsprukt. «Klausies, pan!» dārdināja viņš tam atbildei «rūpējies labāk par savām lietām, nekā maisies citu darīšanās, ja negribi, ka tavu kazas rīkli aizbāž ar karstu kutju!>- Ko lai iesāk ar nolādēto? Tēvs Afanasijs tikai pasludināja, ka katru, kas saiesies ar Basavrjuku, uzskatīs par katoli, Kristus baznīcas un cilvēka dzimuma ienaidnieku.
Šajā ciemā kādam kazakam, sauktam par Koržu, bija strādnieks, ko ļaudis dēvēja par Pēteri Bezdzimtas, varbūt tāpēc, ka neviens neatcerējās ne viņa tēva, ne mātes. Tiesa, baznīcas vecākais gan stāstīja, ka viņi jau otrā gadā nomiruši mērī; bet mana vectēva krustmāte negribēja par to nekā zināt un visiem spēkiem centās piešķirt viņam dzimtu, kaut gan nabaga Pēterim pēc tādas bija tikpat maz vajadzības, kā mums pēc pērnā sniega. Viņa stāstīja, ka Pētera tēvs tagad dzīvo vēl Aizkrācē, bijis turku gūstā, izcieties diezin kādas mokas un kaut kādā brīnišķīgā kārtā, pārģērbies par einuku, izbēdzis. Tumšacēm meičām un jaunajām sievām nebija nekādas vajadzības pēc viņa dzimtas. Viņas tikai sprieda, ka, ja viņu ietērptu jaunā županā, apjoztu ar sarkanu jostu, uzliktu galvā melnu jērādas cepuri ar lepnu, zilu virsu, piejoztu pie sāniem turku zobenu, iedotu vienā rokā jājamo pātagu, otrā pīpi skaistā ietvarā, ka tad viņš aizbāztu aiz jostas visus toreizējos jauniešus. Bet nelaime tā, ka nabaga Pēterītim bija tikai vieni vienīgi pelēki svārki, kam bija vairāk caurumu nekā daža laba žīda kabatā zelta rubļu. Un tā vēl nebūtu tā lielākā nelaime; bet, lūk, kas par postu: vecajam Koržam bija meitiņa, skaistule, kādu, domāju, jums nezin vai būs gadījies redzēt. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, — bet sievietei, kā paši zināt, vieglāk saskūpstīties ar pašu nelabo, neņemiet ļaunā izteicienu, nekā nosaukt kādu par skaistuli, — ka kazaka meičas apaļie vaidziņi bijuši svaigi un sārti kā vismaigākie magones sārtie ziedi, kas, dieva rasā mazgājušies, kvēlo, izgludina savas ziedu lapiņas un uzpošas tikko uzlēkušās saulītes priekšā; ka līdzīgas melnām aukliņām, kādas tagad mūsu meitenes pērk krustiņiem un dukātiem no moskaļiem, kas, kārbām apkrāvušies, staigā pa ciemiem, slaidi izliekušās uzacis it kā ieskatījās skaidrajās acīs; ka mutīte, uz kuru noskatoties toreizējie jaunieši aplaizījās, likās radīta tam, lai atskaņotu lakstīgalas dziesmas; ka viņas mati, melni kā kraukļa spārni un mīksti kā jauni lini (toreiz vēl mūsu jaunavas nepazina matus mazās bizītēs un neievija tajās skaistas, spilgtas, šauras lentes), krita lielām cirtām uz zeltu izšūtā uzvalka. Ak! lai dievs nedod man vairs baznīcas korī dziedāt alelujā, ja es, tepat uz vietas, nebūtu noskūpstījis viņu, kaut gan sirmums jau zogas visā vecajā mežā, kas apklāj manu galvas virsu, un blakus man vecene kā nags acī. Nu, ja jau kādā vietā puisis un meita dzīvo tuvu viens otram … paši zināt, kas iznāk. Bieži nebija vēl ne ausma, ne gaisma svīdusi, sarkano zābaku pakavi jau manāmi tajā vietā, kur Pidorka mēdza lakstoties ar savu Pēterīti. Tomēr Koržam nebūtu ne prātā ienācis kas Jauns, bet reiz — nu, protams, neviens cits kā pats nelabais gumdīja Pēterīti, priekšnamā labi neapskatoties, uzspiest kazaka meičas sārtajām lūpiņām skūpstu, kā saka, no visas sirds, un tas pats nelabais, — kaut viņam, suņa dēlam, sapnī svētais krusts rādītos! — blēņodamies uzmusināja veco āzi atvērt istabas durvis. Koržs sastinga, atvēris muti un pieķēries ar roku durvīm. Nolādētais skūpsts, likās, galīgi apdullināja viņu. Tas tam likās skaļāks par vāles triecienu pret sienu, ar ko mūsu dienās zemnieks aizbaida suņus, ja viņam nav bises un pulvera.
Attapies viņš noņēma no sienas vectēva pletni un gribēja ar to jau nodzeltīt nabaga Pēterītim muguru, kad, nez kur gadījies, kur ne, pieskrēja Pidorkas sešgadīgais brālītis Ivass un izbailēs apķēra ar roķelēm viņa kājas, iesaukdamies: «tēt, tēt! nesit Pēterīti!» Ko lai dara? Tēva sirds nav no akmens: pakāris pletni pie sienas, viņš paklusām izveda Pēterīti no istabas, piekodinādams: «Klausies, Pēter, ja tu man vēl kādreiz rādīsies istabā vai kaut tikai pie logiem, tad, nudien, pazaudēsi melnās ūsas un savu matu cekulu — paskat, tas jau tev divām kārtām aptinies ausij — lai es neesmu Terentijs Koržs, ja tas nepazūd no tavas galvas!» To teicis, viņš ar vieglu roku iebelza Pēterītim pa pakausi tā. ka tas. zemes nesamanīdams, kūleniski aizlidoja. Lūk, ko saskūpstīja! Nedienas bija uznākušas mūsu balodīšiem; turklāt ciematā izpaudās vēsts, ka Koržu sācis apciemot kāds polis, zeltā šūdināts, ar ūsām, zobenu, piešiem, ar kabatām, kas tinkšķēja kā ķeseles zvaniņš, ar ko mūsu zvaniķis Tarass ikdienas staigā pa baznīcu. Nu, viegli noskārstams, kādā nolūkā apciemo tēvu, kad viņam mājās tumšuzacaina meitiņa. Lūk. vienreiz Pidorka, asarām plūstot, pacēla rokās savu Ivasu: «Ivasiņ, mans mīļais, Ivasiņ, mans dārgum! Aizskrej pie Pēterīša, manu zelta bērniņ, kā izšauta bulta; izstāsti viņam visu: būtu mīlējusi viņa brūnās acis, skūpstījusi viņa balto sejiņu, bet liktenis man nav to novēlējis. Ne vienu vien dvieli esmu samērcējusi savām karstajām asarām. Nelabi, grūti man ap sirdi. Un pašas tēvs man — naidnieks: spiež precēt nemīlamu poli. Saki viņam, ka jau rīkojas uz kāzām, tikai mūzikas nebūs mūsu kāzās: kobzu un stabuļu vietā dziedās diakoni. Neiešu dejot ar savu līgavaini: nēšus nesīs mani. Tumša tumša būs mana istabiņa! — no kļavas koka, un dūmeņa vietā krusts stāvēs uz jumta!»